Dzīve ir grūta, lai mēs būtu laimīgi


Komentārs:

Kristīne* - 2011-12-01 21:34
Es arī piekrītu rakstā paustajam, ka grūtības vajadzīgas, lai padarītu mūs stiprākus, pārliecinātākus, mīlošākus. Gluzī kā tai teicienā: "Tas kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus." Un no savas personiskās pieredzes varu teikt, ka pa īstam novērtēju to, kas iegūts vai nu izmantojot radošu enerģiju, vai pārvarot šķēršļus, kas kā beigās izrādījās, bija vajadzīgi manai izaugsmei. Ja tā uz to visu paskatās, tad šķēršļu vai grūtību nemaz nav, ir tikai bezgalīgas mācību stundas un vienmēr pozitīvs rezultāts (labākais priekš manis šobrīd). Lai skaista un labestīga diena visiem! :)))


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

 Dzīve ir grūta vai dzīvē pastāv grūtības tieši tādēļ, lai mēs būtu laimīgi vai spētu izjust laimi. Varbūt skan paradoksāli, bet tā ir mana pēdējā laika lielākā iekšējā atklāsme. (Ir tādi brīži, ka Tu vienkārši ej pa ielu un saproti- jā , ir! Un teorija saliekas galvā pa plauktiņiem un pārvēršas par praksi.) Šādas pārdomas manī raisīja nesen tulkotais raksts „Kā izaudzināt laimīgus bērnus?”(ja interesē viss raksts, to var izlasīt šeit: https://celotaaja.blogspot.com/2011_11_01_archive.html :) ). Viens no priekšnoteikumiem, laimīgus bērnus audzinot (kuri izaug par laimīgiem pieaugušajiem) ir tieši ļaut viņiem pašiem „saķerties” ar dzīves grūtībām un šķēršļiem un pārvarēt tās, rodot radošus risinājumus. Un pretēji- bērni, kuriem par daudz izdabā, pērkot rotaļlietu kalnus un pasargājot no jebkura emocionāla diskomforta, kļūst par ciniskiem, apātiskiem, garlaikotiem pusaudžiem bez prieka, kas vēlāk kļūst par tādiem pat pieaugušajiem ....

Galvenā doma ir – lai kas notiktu, es vienmēr atradīšu situācijai risinājumu.

Dievs neuzliek mums vairāk, nekā spējam panest. Vai Tev patiktu tāda dzīve – ievēlies kādu vēlēšanos, uzreiz piepildās, iztēlojies kādu mērķi – un esi to jau sasniegusi. Viss nāk viegli un bez piepūles. Vai būtu forši, interesanti, vai būtu gandarījuma izjūta? Vai Tu būtu laimīga? Visdrīzāk pēc kāda laika iestātos garlaicība, apnikums, apātija un vienaldzība. Mēs esam radīti šai dzīvei, tādai, kāda tā ir. Pārvarot grūtības, atrodot risinājumus un palīdzot līdzcilvēkiem aug mūsu gars, attīstās dvēseles muskuļi (kā Laila saka J) Padomā, kāda ir sajūta pēc kāda sirdij tīkama darba, ko paveici, saskaroties ar grūtībām un tomēr Tev tas izdevās. Vai baidījies kaut ko izdarīt, bet tomēr gāji bailēm cauri un to paveici?

Tas man ļoti sasaucas ar Lazareva teikto par to, ka nav pareizi uzstādīt par mērķi izvairīties no ciešanām, par vislabāko pasludinot, piemēram, Nirvānu bez vēlmēm un ciešanām. Dzīve ir grūta un tāda tā ir domāta. Bet, ja mēs šo patiesību izprotam, tā pārstāj būt grūta, kā saka Skots Peks savā grāmatā „Nepazīstamais ceļš”. Ar šo atziņu, ka dzīve ir grūta, es nebūt nedomāju sacīt, ka mums visu laiku būtu jācīnās „pret dzīvi” un ar spēku jāiet „pret kalnu”, lai tvertu to mazumiņu prieka, kas šai pasaulē izjūtams. Nē, es gribu sacīt vēlreiz to, kas jau vairāk kārt aktualizēts šīs mājas lapas rakstos- iemīlēt visu notiekošo, iemīlēt un pieņemt savas grūtības un šķēršļus kā savas dzīves, izaugsmes un mācību daļu, kā nepieciešamību savas laimes izjūtas trenēšanai.

Kā Tu izturies pret grūtībām un šķēršļiem? Vai dusmojies un īgņojies uz visu pasauli, ka šādas likstas piemeklējušas tieši Tevi? Vai sāc uzreiz neganti cīnīties ar problēmu, ātri iztērējot visus spēkus? Vai uzreiz nolaid rokas un ieslīgsti depresijā? Vai varbūt pieņem visu notiekošo ar pateicību un mīlestību un sāc lēnām apdomāt iespējamos labākos risinājumus?

Tur jau tā lieta, ka Dieva lielo plānu attiecībā uz mums un visu pasauli mēs nezinām. Sanāk, ka mēs patiešām ir muļķīgi sūkstīties un kritizēt notiekošo. Šeit man jāpiekrīt Mātes Terēzes teiktajam par problēmu kā svētību. Tā tiešām ir svētība mūsu izaugsmei un attīstībai.

Atceros bērnībā lasīto Džeka Londona grāmatu, kur galvenais varonis, sasniedzis dzīvē visu- slavu, naudu varu, pārleca pār kuģa bortu un noslīcinājās, jo uzskatīja, ka viņa dzīvei vairs nav jēgas. Ja mums ir šādi šauri mērķi –tikai iegūt kāroto, tad tiešām zūd dzīves jēga, kad tas ir sasniegts.

Un vēl –dzīves kāpumi un kritumi ir atkal tā pati polaritāte- kā mēs zinātu, kas ir siltums, ja nebūtu aukstums, kā mēs novērtētu laimi, ja nezinātu, kas ir nelaime? Dzīves grūtības ir ne tikai tāpēc, lai mēs mācītos, bet arī tāpēc, lai mums būtu iespēja justies patiesi laimīgiem! Varbūt Tev šobrīd ir tik smagi, ka liekas- ko es te niekus runāju, bet padomā, slikti vai varbūt bezcerīgi jūties Tu ne jau tāpēc, ka dzīve ir grūta, bet tāpēc, ka Tu domā, ka netiksi ar to galā! Tiksi, mīļā, galā, nebaidies, Dievs mūs ir radījis tādus, lai mēs tiktu galā vai nu paši saviem spēkiem vai pieņemot palīdzīgu roku. Mēs vēl nezinām, kāda dāvana mums ir sagatavota katrā situācijā!

Vēl viena atziņa, ko guvu rakstu tulkojot, ir – nespied sevi būt laimīgai uzreiz! Sākumā pieņem ar mīlestību savas jūtas tādas, kādas tās ir- vai tās būtu bailes, dusmas, skumjas vai sēras (pareizi saka, ka sēras ir jāizsēro). Ja mēģināsi tās apspiest un uzlikt mākslīgi „laimīgu” smaidu, nekas neizdosies, apspiestās jūtas sāks par sevi atgādināt slimību, negadījumu vai citā ne tik labvēlīgā veidā. Atļauj sev būt nelaimīgai, izdzīvo savas jūtas un runā par tām ar sev tuviem cilvēkiem (bet galvenais neieslīgsti tajās un sevis žēlošanā!!), piedod sev un dodies tālāk pretim, pieņemšanas, pateicības, laimes prieka jūtām. Ja netiec ārā no depresijas jau ilgu laiku, droši lūdz kāda tuva cilvēka, drauga, skolotāja vai terapeita (nu, protams, arī laimes terapijas :) ) palīdzību!

Vēl nobeigumā - man ļoti patika viens teikums no tulkotā tekstiņa: „Esiet laimīgi par to, kas jums ir, tā vietā, lai būtu bēdīgi par to, kas jums nav.”

Lai izdodas ar pateicību un mīlestību pieņemt visu notiekošo un lai apziņa, ka dzīvē nepieciešamas grūtības, ļauj jums izjust dzīves skaistumu ikvienā tās izpausmē!

Ar mīļumu, Baiba.

Komentāri (37)  |  2011-12-01 20:28  |  Skatīts: 8175x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Nora* - 2011-12-01 21:07
Rakstiņš pozitīvs..paldies, Baibai:)..es arī piekrītu tam, ka ir jāpateicās par to, kas mums ir tagad dots un ar mīlestību jāizdzīvo katrs tagadnes mirklis un nevis jāgaida, kad tas, tas un vēl kas būs sasniegts un tikai tad drīkstam būt laimīgi...
Es gandrīz pusgadu Vācijā nostrādāju pie 88 gadus vecu sievieti, kura slimo ar demensu (veselais saprāts principā nav) un kura pati nestaigā...tas bija laiks, kad pārdomāju ļoti daudz lietas par dzīvi, cilvēku attiecībām un sapratu, cik ļoti svarīgi ir, lai cilvēks būtu vesels un pats var staigāt ar savām kājām...
Vēlu visiem klusu un mīlestības pilnu Adventes laiku...

Kristīne* - 2011-12-01 21:34
Es arī piekrītu rakstā paustajam, ka grūtības vajadzīgas, lai padarītu mūs stiprākus, pārliecinātākus, mīlošākus. Gluzī kā tai teicienā: "Tas kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus." Un no savas personiskās pieredzes varu teikt, ka pa īstam novērtēju to, kas iegūts vai nu izmantojot radošu enerģiju, vai pārvarot šķēršļus, kas kā beigās izrādījās, bija vajadzīgi manai izaugsmei. Ja tā uz to visu paskatās, tad šķēršļu vai grūtību nemaz nav, ir tikai bezgalīgas mācību stundas un vienmēr pozitīvs rezultāts (labākais priekš manis šobrīd). Lai skaista un labestīga diena visiem! :)))

Sieva* - 2011-12-01 21:59
Paldies par rakstu.Tieši tas notiek pašlaik mūsu ģimenē, tautā to sauc par melno strīpu, bet es nenolienu malā un negaužos, bet smeļos pozitīvo enerģiju no šīs mājas lapas un ieeju jaunā dienā ar smaidu. paldies mājas lapai, melnais mākonis sāk izklīst...
p.s.viņi kļūst par ciniskiem, apātiskiem, garlaikotiem pusaudžiem bez prieka, kas vēlāk kļūst par tādiem pat pieaugušajiem ...kā palīdzēt šādiem pusaudžiem, cilvēkiem??.vai ir kāda grāmata?padoms?

Baiba* - 2011-12-01 22:15
Sieva- nu, ja tie ir pusaudži jūsu ģimenē, tad nedarot visu viņu vietā, bet ieaudzinot darba mīlestību, dalīšanos, palīdzēšanu citiem, uzticēt savus pienākumus ģimenē, pārlieku nesargājot, bet ļaujot pašam saskarties ar dzīves grūtībām un risināt problēmas, esot līdzās, bet nepiedāvājot gatavus risinājumus. Vislabāk to darīt ar savu paraugu. Ja tie ir pieaugušie jūsu ģimenē- līdzīgi- neizdarīt visu viņu vietā, izlienot no ādas ārā un aizmirstot par sevi. Veciem cilvēkiem, kas zaudējuši dzīves jēgu, ļoti noder rūpēties par kādu, kaut tie būtu istabas augi vai mājdzīvnieki. Kā arī apmeklēt līdzīgi domājošu cilvēku pasākumus. Bija pētījums, ka vecas kundzes, kas apmeklēja senioru dejas, bija laimīgākas, nekātās, kas to nedarīja.
Ja šie pusaudži nav jūsu ģimenē, tad būtībā jāmainās viņu vecākiem, radiniekiem.
Kā palīdzēt pieaugušajiem, kas nedzīvo jūsu ģimenē? Nu vajadzētu jau šim cilvēkiem būt personsikai motivācijai kaut ko mainīt, savādāk pie vislabākās gribas no malas "uztiept" neko nevarēs. Vienīgais, ko varam darīt, mainīties paši un uzturēt sevī šo pozitīvo enerģiju, jo kā zināms, mēs ietekmējam mums apkārt esošos (arī svešus cilvēkus), jo esam visi saistīti neredzamām saitēm. Atliek ticēt, ka tauriņa spārnu vēziens iešūpo arī visu pārējo enerģētiku.

Jannat* - 2011-12-01 22:52
Paldies Baibai par rakstu - mana beerniibas pieredze ir bijusi preteeja, kaa saka raksts - bet tajaa pat laikaa man attiistiibu veicinosa, lai soli pa solim nonaaktu liidz sodienai - tiesi domaasanas, sev uzticeesanaas zinjaa/ un jaa, raksts naak laikaa, jo nu jau jaapaliidz jaunajai paaudzei
Domaaju, ka vecaakiem ir jaabuut pozitiivajam laadinjam ieksaa, beerns to juut un redz, ir daudz laimiigaaks, mazaak slimo utt un ja veelas paliidzeet jaunajiem, tad pirmais jaaprot paliidzeet pasiem sev un ar savu dziivo piemeeru peec tam var iedvesmot paareejos

Solvita* - 2011-12-02 00:05
Paldies par interesanto rakstu!

Kādreiz man bija moto , kas man pašai ļoti patika -

Per aspera ad astra -caur ērkšķiem uz zvaigznēm....caur grūtībām uz zvaigznēm!

nu, nē, man tagad nav tāds moto :))) Tos ērķšķus vairs negribu :)))

Zemapaziņa jokus nesaprot :)

ir jau tādi teicieni ..Grūtībās rūdījās tērauds...cilvēka raksturu pārbauda grūtībās, protams, ka tas ir tikai , lai veicinātu attīstību.
Jautājums, vai vienmēr to tā uztveram. Kad redz cēloni, tad vieglāk uztvert sekas, mierīgāk. Ja nesaproti cēloni, un mācību stundas atkārtojas, kamēr iemācies :)))






Inese* - 2011-12-02 01:46
Atkal jāsaka - ļoti dziļš temats.
Man par sevi škiet, ka tieši dēļ dzīves grūtībām, dēļ pieredzes, ko esmu izgājusi ar mīlestību, man bija iespēja paņemt pretim milzīgu laimi, ko tagad man dzīve dod.
Tur kaut kā ir līdzīgi kā ar plaušu ietilpību :)) Ja ietilpība maza, tad nav vietas, kur uzņemt lielu laimi :)

Liene* - 2011-12-02 10:38
Es domaju,ka isteni laimigi mes varam but tikai tad,kad esam piepilditi ar Augstako gaismu.Kad mes katrs un visi kopa sadodamies rokas,lai palidzetu viens otram ("Visa pasaule sadodas rokas,lai palidzetu" P.Koelju). Domaju,ka sis ari ir musu musu visu un ikkatra galvenais uzdevums,misija.

Manuprat, Martina Idena galveno problemu(iemesls,kadel vins izdarija pasnavibu) var salidzinat ar sibriza cilveces lielako problemu. Jo cilveks nespej piepildit sevi ar materialajam lietam vien,gustot no tam baudu,labsajutu u.t.t. (pat neskatoties uz to,cik bagats,slavens,zinoss,veiksmigs u.t.t.) cilveks butu. Cilvekam nepieciesams kas vairak,bet vins konkreti nezina kas ir sis "kaut kas". Tapec cilvece mekle glabinu atkaribas,sligst depresijaa u.t.t. Un ja ta padoma,tad cilvece visasvsavas eksistesanas laika nemitigi velas sadus "saurus" merkus-lai tikai iegutu karoto. Jo tada ir cilveka daba,kas balstita tikai un vienigi uz egoismu.Un,lidzko kartejaa velesanas tiek apmierinata un gandarijums par to iestajies,ta rodas atkal jauna velesanas un atkal rodas nepieciesamiba to apmierinat..

Lai mes saktu sajusties patiesi laimigi un piepilditi,jaatrod un jasajut mazais punktins,kas paslepts dzili,dzili katra sirdi. Tas punktins,kas virza mus uz prieksu. Tikai parvarot savas egoistiskas velmes un vienlaicigi tiecoties pec Gaismas jasak nevis nemt,bet dot. Un dot nevis pec principa-es dodu tikai tiem,kas man patik,bet dot visiem,tadejadi dodot sabiedribai kopumaa.Ta,lai si Dieviska energija (atdeves pricips,kas darbojas gluzi ka sauklis no "Tris muskatieri"-viens par visiem un visi par vienu) nekur nepazustu,bet butu pastaviga apritee,rinkotu,stiprinatos un augtu.
Iespejams,ka sakuma skiet neiespejami,bet soliti pa solitim un pamazam viss sak sanakt.

Ja ta padoma,tad visa cilvece ir balstita uz to,lai tikai nemtu. Piemeram,par zadzibu vainigais,kas grib iedzivoties, tiek sodits.Bet,ja kads panem kaut ko no sabiedribas un tada veida grib iedzivoties,tad par to nekas nav..

Baiba* - 2011-12-02 14:48
Man vēl t'āds salīdzinājums ienāca prātā- tāpat, kā miesai, lai norūdītos, stiprinātu imūnsistēmu, nepieciešams vēss ūdens, pastaigas jebkuros laika apstākļos, tāpat dvēseles rūdījumam nepieciešamas grūtības. Zinām taču, kā ir ar siltumnīcas augiem- uzpūš stiprāks vējiņš- un pagalam.

Sieva* - 2011-12-02 15:03
Baiba, paldies par atbildi.

IneseJ* - 2011-12-02 17:08
Paldies, Baiba... Šķiet šis raksts nāca kā atbilde manam šī rīta dialogam pašai ar sevi, kad esmu nolikta izvēles priekšā ... nedarīt un varbūt pataupīt sev daļu spēka un nervus vai darīt, iet pretī jaunam izaicinājumam un gūt pieredzi, pateicībā par to, ka tāda man tiek dota ..
Manuprāt no šī raksta mēs katrs varam pasmelties/ rast atbildi uz sev aktuālajiem jautājumiem. Liels paldies Tev par to!

Ilona* - 2011-12-02 18:02
Es laikam tiecos piekrist Solvitai - zemapziņa patiešām jokus nesaprot:(((

Mums, mūsu bērniem ar visām pasakām, tautasdziesmām iedzen domu - bez smaga darba nav rezultāta, Tev jāstrādā, jāstrādā, jo melnāks, smagāks darbs, jo labāk... Bet neiedveš to viegluma sajūtu. Tādu atziņu guvu lasot Siņeļņikova grāmatas. Mūs ieprogrammē uz "smaguma" sajūtu pret visu notiekošo, un jo vairāk par šo domāju, jo vairāk tā šķiet visas nācijas problēma. Jo man jau nekas nepienākas, ja es nestrādāju no tumsas līdz tumsai!!!!!!!
Tad atkal var rasties diskusija par lūzuma punktu, jo varbūt Dievs grib visādiem veidiem mūs apturēt, likt iet citā virzienā, bet mēs tik uz priekš, jo esam strādīgi, grūtības latviešiem nav šķērslis, latvieši vienmēr bijuši strādīga tauta...:)))))) Tāpēc mēs neesam laimīgi un mums pat prātā nenāk kaut ko vēlēties, pa kuru laiku...

Vārdu sakot, man šis ir bijis tāds foršs pārdomu gads, kad es no darbaholoķa pārvēršos par laisku būtni - es nevaru būt sieviete, ja kā kaķis nevaru palaiskoties (arī šī gada atziņa) un neko nedarīt...

Jannat* - 2011-12-02 19:11
Es soreiz ljoti piekriitu Ilonai, ka latviesu kultuurai vijaas taads smagums cauri - tiesi tautas dziesmaas reizeem var piefikseet - pasai ieksaa arii ir bijis darbaholisma gars un reizeem apstaaties, pateikt "nee", vai vienkaarsi atpuusties pat bija neerti, kauns - peedeejos divos gados atmetu to kaunu, izveerteeju dziives veertiibas un neraados citiem kaa iztapiigaa straadaataaja - jo veelos dziivee dariit darbu no sirds un sobriid vairaak veltu gimenei un attieciibaam un ,protams, arii sev - jo tikai klusumaa - dialogaa ar sevi varu saprast, kas man der, kas ne - negribu to apzinju, par dziives smagumu un garlaiciibu, kaa man tas tika audzinaats

Inese* - 2011-12-02 19:48
Bet latvieši arī ir dziedātāju tauta (un dziedot var izbaudīt vieglumu).
Piemēram, es atceros kā mēs vecāku ģimenē visi strādājām un dziedājām. Un lai arī dienas beigās bija fizisks piekusums, bet tā kopā būšana un dziedāšana deva laimi un gandarījumu.

Es domāju ka laime nav atkarīga no darba daudzuma. Vari strādāt daudz un būt piekusis un nelaimīgs un vari nedarīt neko un būt piekusis un nelaimīgs. Svarīgākais ir vai darām ar mīlestību un prieku.

Un ja varam padarīt daudz un ar prieku - tas ir ļoti apsveicami. Caur to mēs audzējam savu enerģiju. No nekā nedarīšanas enerģija sarūk.
Tikai nu nevajag nodarīt sev pāri. Nevajag pārstrādāties. Ir labi darīt un dzīvot ar mīļumu :)))

Baiba* - 2011-12-02 20:33
Solvita, Ilona, Jannat- es sliecos piekrist, ka nevajag padarīt dzīvi grūtāku, nekā tā ir un pašiem likt sev "sprunguļus riteņos", vai arī domāt, ka tikai ar smagu darbu var sasniegt rezultātu. Runa ir par tām grūtībām un šķēršļiem, kas ar mums dzīvē notiek, kā mēs tās uztveram- vai kā sodību vai kā svētību mācībstundu :) Vai mēs izvairāmies no problēmām, "paslaukot tās zem tepiķīša" un izliekoties, ka to nav, vai risinām tās, kaut tas varbūt tai brīdī ir grūti un sāpīgi.

Baiba* - 2011-12-02 20:47
Es domāju, ja dzīve būtu pilnīgi bez grūtībām un izaicinājumiem, risināmām problēmām un šķēršļiem- mūsu mācību stundām- vai mēs vispār būtu šeit uz zemes?
Paldies, Solvita, ka atgādināji- Per aspera ad astra- burtiski- caur ērkšķiem uz zvaigznēm- šito man mammīte arī teica. Nu jāiemīl jau arī tie ērkšķi, vai gan citādi būtu prieks, ja uzreiz Tevi uz tās zvaigznes nosēdinātu? Cita lieta, ka nav pašam speciāli pēc iespējas vairāk ērkšķi jāmeklē un jātic, ka tas ir vienīgais ceļš līdz zvaigznēm. Bet ja nu kāds ērkšķītis pa ceļam gadās, nu iemīlēsim viņu, nav jau viņš tur bez iemesla.
Iespējams, ka tad, kad mēs bez neviena ērkšķīša pratīsim sasniegt visskaistākās zvaigznes un paturēt pie tam prātā un sajūtās visu ērkšķu izpratni un pieredzi, mums vairs (vai vismaz uz zemes) vairs nebūs jāiemiesojas.

Brigita* - 2011-12-02 23:42
Paldies Tev, Baibiņ!
Tu ar šo rakstu mani pamudināji vēl vairāk pārdomāt mūžam aktuālo bērnu audzināšnas tematu:) Mēs, vecāki, savus bērnus tik ļoti mīlam, ka varam bieži iebraukt "auzās" ar to, ka izdabājam viņiem it visā.
Un beigās nesaprotam - kādēļ viņš neko nenovērtē?!! Es viņam visu dodu, sargāju .... tikai, lai labāk viņam, jo es ļoti mīlu....:))
Šī tēma ir ļoti lielu pārdomu vērta - atrast to spēku sevī ļoti mēlēt savu bērnu tā, lai viņam tas nāk tikai par LABU:))

Dominicca* - 2011-12-03 00:05
Paldies par dziļo, iedvesmojošo un izskaidrojošo rakstu. Bieži ikdienā šīs dzīves patiesības ir aizmirstas, bet , manuprāt, to varētu sev pielikt pie spoguļa vai jebkurā citā vietā, kur mēs visbiežāk apgrozamies un pārlasīt it sevišķi tajos grūtajos brīžos.
Kādreiz bērnībā es pirms vizītes pie zobārsta ļoti baidījos, bet tad es pieradināju sevi pie domas, ka tas jau kaut kad beigsies. Tieši tāpat ir arī ar Problēmām-Dieva svētībām, tās nav mūžīgas, tās kaut kad vai nu atrisinās, vai tiek aizmirstas. Galvenais mīlēt sevi un dzīvot priecīgu prātu tālāk un baudīt dzīvi.

Solvita* - 2011-12-03 02:54
Man kaut kā apziņa vairs negrib pieņemt vārdu ''grūtības'', tiešām, negrib, iekšēji jūtu pretestību pret šo vārdu.. Tātad arī zemapziņa vairs ar to nav mierā...un te nav runa par bēgšanu, bet gan apzinātu savas pasaules veidošanu. Apzinātu.
Man patīk lietot vārdus ''pārbaudījumi'', ''mācības'' un ''Dieva svētības'' :)
Sūri un grūti - tas vienkārši iedveš tādu bēdīgumu, nomāktību.

Man patika Ineses teiktais par dziedāšanu, lai arī neesmu no dziedātājām, bet tagad digitālo tehnoloģiju laikmetā jebkuru darbu var darīt ar dziesmu austiņās , tumbiņās , telefonā :))) Un , ja tas palīdz, kāpēc ne ?...Sūri un grūti pie skaistas melodiskas mūzikas kaut kā nestrādājas ...tad sanāk vieglāk ...priecīgāk...laimīgāk ...Jā, viss atkarīgs no uztveres, no attieksmes, no lietu izpratnes.
Jokaini skan - laimes izjūtas trenēšana, bet , ar sevi tomēr ir jāstrādā, ar savu apziņu, tad arī zemapziņa nosēdīsies, ja piedomāsim un vadīsim ar apziņu savas domas un darbības. Un otrādi, iedarbosimies uz neapzināmo un arī apzinātajā pasaulē kas mainīsies....
Bet pārbaudījumi katram savi un tādi, kādus katrs var izturēt, un Dievs vēlas , lai mēs būtu laimīgi un priecīgi.





Karinčiks* - 2011-12-03 03:00
..Labākais nekad nav aiz mums,bet gan mums priekšā..
Pārdomu bagāts raksts..katram atkal savs grūtums,sava bēda,sāpe..kad tiem tiekam pāri,sakam sev..esam zirgā..esam laimē...
Kādam liekas,ka nasta,kas janes ir vieglāka,kādam smagāka..bet pamatu pamatā ir pateikties un izjust Dievišķā klātbūtni,tad jebkuras dzīves grūtības..ieraudzīsi kā svētību..

Ilona* - 2011-12-03 14:33
Es atkal par to latviešu tautu un par dziedāšanu... Vai tas nav kārtējais latviešu samierināšanās mehānisms ar dzīves grūto situāciju? Vai tā nav samierināšanās ar "smago" darbu kā nolemtību? Ja tā nebūtu, tad jau dzīve mums šķistu viegla? Kāpēc cilvēki ir tik pelēcīgi Latvijā? Kāpēc tie, kas aizbrauc, lielākoties negrib atpakaļ? Kāpēc tipiskam latvietim pienākums ir 100% svarīgāks par paša laimes sajūtu?

Neaizmirsīsim, ka latvieši būtībā vienmēr ir bijusi apspiesta tauta, kalpotāju tauta, kura, protams, neskatoties uz visām grūtībām ir izdzīvojusi...

Ja viss būtu tik labi, tad Ineses misija taču būtu cita - nevis mācīt pozitīvu skatu uz dzīvi tai paaudzei, kuri skolā literatūras nodarbības to vien lasīja kā tautasdziesmas, Blaumani, utt. tad jau mums vajadzēja starot no laimes un dzīves spara, optimisma?????? Latviešos drīzāk valda tāda nolemtības sajūta, baiļu sajūta. Vai kāds ir padomājis, kāpēc latviešiem bankrotē bankas? Nevis finansu pamatojumu, bet kāpēc tas varētu notikt domu līmenī? Kāpēc latvieši sev piesaista šādu ekonomisko situāciju? Domu spēks. Tas pats Lazarevs varētu uz šo atbildēt.

Piedodiet par uzskatiem par tautasdziesmām, bet Siņeļņikova viedoklis ir stipri mainījis manu skatu uz mūsu domāšanu un zemapziņu.



Inese* - 2011-12-03 18:10
Pec tā varam secināt, ka latviešiem ir pārāk lepnas dvēseles, un lai šo lepnību mazinātu, mums jāiziet tai "kalpu tautas" sajūtai cauri. Tas vairo pazemību.

Dvēsele vienmēr saņem to mācību, kas tai nepieciešama. Acīmredzot iepriekšējās dzīvēs mēs esam bijuši "apspiedēji" un " šovinisti"

Baiba* - 2011-12-04 00:56
Kaut kā ienāca prātā, ka visām pasakām taču arī sākumā ir grūtības un šķēršļi un tikai pēc tam visi dzīvo "Ilgi un laimīgi".
Es, kad strādāju Īrijā, mūsu restorānā strādāja viens īru puisis, turīgu vecāku dēls, kuram tā dzīve bija tik komfortabla, ka kļuva garlaicīga, un viņš maksāja lielu naudu, šķiet kādus 1500 ls, lai varētu piedalīties "izdzīvošanas ekskursijā" Itālijā, kur valodu viņš nezināja, viņu noliek meža vidū, iedod karti, un viņam jānokļūst līdz tuvējam ciemam, jāsarunā no kādiem cilvēkiem ēdamais utml (kaut valodu viņš nezina). Un vēl liela mugursoma laikam bij jāstiepj un v'ēl tur viskaut kādi pārbaudījumi bija ieplānoti. Vienvārdsakot puisis atbrauca nov'ājējis, savainotām kājām, bet laimīgs. Nu laikam jau viņam bez grūtību pārvarēšanas pietrūka tās "es varu ar to tikt galā" sajūtas. :)


Inese* - 2011-12-04 05:40
Šai sakarā atcerējos filmu "Spēle" ar Maiklu Duglasu galvenā lomā par cilvēku, kas bija zaudējis savu vērtību sistēmu dēļ pārāk bagātas un vieglas dzīves un kā viņš caur grūtībām šo vērtību sistēmu atkal atguva.

Baiba* - 2011-12-04 18:10
Jā, pareizi, atceros šo filmu!



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ