Kopējās enerģētikas spēks - labi vai ļauni


sadaļa: SARUNAS

autors: INESE PRISJOLKOVA

Šodien aizdomājos par to, cik viegli vai grūti ir pakļauties vai nepakļauties sabiedrības kopējai enerģētikai, sabiedrības pasūtījuma, jeb „visi dara tā” principam.

Šis jautājums īstenībā ir tik ietilpīgs, ka mēs varētu par to runāt visdažādākos līmeņos un komentāru sadāļā to darīsim. Nu sākot, piemēram, ar ietekmi no mazām grupām – ar ģimeni, ar kolektīvu, ar tuvu ļaužu vēlmēm vai paradumiem utt. līdz pat valstiskiem vai pat pasaules kopējiem notikumiem.

Vai esi pamanījusi cik viegli ir paļauties kopējai straumei, ja pati neesi gana stabila vai arī ja Tev nav gana stipra sava vērtību sistēma, vai principi, kurus nepārkāp?

Mēs te pie viena raksta aizrunājāmies par atkritumu čupu mežā. Un ir taču tik viegli tai piemest vēl klāt savu izdzertā dzēriena pudeli vai sviestmaižu papīrus, ja pa rokai īstas miskastes nav, bet somā likt atpakaļ un garu gabalu to nest negribas. Pieļauju, ka retais ņemtu un nomestu pudeli zemē pilnīgi tīrā mežā vai parkā. Bet kā ir tad, ja tur jau čupa ir priekšā? Vai tad tomēr ieliec tos savus atkritumus somā un nes tālāk līdz vietai, kura paredzēta izmešanai?

Un tad mēs runājām par anonīmiem komentāriem – kuri ar brīžiem ir salīdzināmi ar atkritumu čupu un izgāztuvi. Cik viegli vai grūti ir neļauties kārdinājumam un kaut ko rupju neuzrakstīt vai neatcirst kādam, kurš pārāk lecīgi ir ko sarakstījis? Kā ir? Viegli?

Vai paspēj tad atcerēties, ka īstenībā pa lielam mēs pirmkārt atbildam tieši par saviem darbiem un savām domām.

Bet runājot par kopējo enerģētiku- es ārkārtīgi labi to izjūtu, vadot seminārus. Parasti mums ir tā, ka tiekamies līdzīgi domājošie un stiprinām katrs savu un kopējo enerģētiku. Bet ir pāris reizes gadījies, kad esmu uzaicināta uz kādu kolektīvu, kur pa vidam ir kāds skeptiķis vai kāds, kurš grib apstrīdēt, ko runāju, un tad man ir ārkārtīgi interesanti noskatīties kas notiek ar grupu. Ja šis cilvēks ir ļoti harizmātisks un stiprs, tad, kamēr viņš runā lielākā daļa grupas lēnām pāriet viņa enerģētikā un viens pēc otra sāk māt līdzi ar galvu, pieslienoties šim viedoklim. Es klausos un vēroju. Un tad lēnām sāku runāt es – un atkal visa grupas enerģija lēnām pāriet savukārt tagad jau manā pusē. Un tie paši cilvēki, kuri tikko kā bija mājuši ar galvu līdzi pretējam viedoklim, nu intensīvi sāk atbalstīt manējo un piekrist manis teiktajam. Kas tur notika? Kāpēc tas tik viegli ir izdarāms?

Tādēļ, ka – ja cilvēkam nav izteiktas savas vērtību sistēmas, ja viņš dzīvo savās šaubās vai nav pārliecināts par savu rīcību, domām, viedokli – viņš mēģinās pieslieties vai nu kādam stiprākam vai arī vairākuma viedoklim (tātad lielākai stiprākai enerģijai). Ar šādiem cilvēkiem ir viegli manipulēt. No šādiem brīžiem un situācijām vajag ļoti uzmanīties.

Atceramies 13.janvāra notikumus, kad ne no kā sākās grautiņš pie Saeimas. Kāds izprovocēja un tauta atsaucās. Neticu, ka kāds vienkārši būdams viens pats, būtu sācis mest akmeņus. Un ticu arī tam, ka ļoti liela daļa cilvēku vispār neapzinājās, ko viņi dara. Ka tāda īsta apjēga nāca tikai pēc tam. Ka tajā brīdī indivīda apziņu vadīja pūlis.

Tieši tādēļ, par šo visu domājot, man šķiet, ka ir ārkārtīgi būtiski pēc iespējas ātrāk un stabilāk sakārtot savu vērtību sistēmu.  Un tad, kad esi savās izvēlēs stabils – Tevi nevar izsist no sliedēm un tu neej neviena pavadā. (Arī uz maniem semināriem vai mājas lapu Tu nāc nevis tādēļ, ka svēti tici, ko es te rakstu vai runāju, bet tādēļ, ka palasot manu viedokli vai kāda cita viedokli, Tu vari izdarīt secinājumus. Tu vari salīdzināt un veidot pati savu vērtību sistēmu. Kaut kas Tev der, kaut kas nē.)

Manuprāt, ir ļoti būtiski nebūt atkarīgam.

Vakar klausījos to Lazareva ierakstu un viņš beigās saka fantastiskus vārdus par sevi – ka viņš nepieder ne pie zinātnieku klana, ne pie dziedniekiem , ne pie rakstniekiem, ne pie gaišreģiem. Viņš ir pats par sevi. Viņš nav ne no viena atkarīgs. Tikai no Dieva.

Un tad es tā padomāju – kāda tā ir svētība – nebūt atkarīgam.

Man pašai arī tā ir. Arī es nemeklēju nekādas profesionālās asociācijas jeb kopienas. Man nav jāpārstāv neviens viedoklis un es pat nepārstāvu nevienu mācību (nu tikai pašas izveidoto un no Dieva saprasto). Un tad par sevi varu teikt – ka man ir ārkārtīgi izteikta tā sajūta, ka es to daru vai nedaru tieši tāpēc, ka tas ir vai nav saistībā ar manu vērtību sistēmu. Es nerakstīšu anonīmu sliktu komentāru un nemetīšu pudeles mežā. Kāpēc? Tādēļ, ka tas neiekļaujas manā vērtību sistēmā. Es būšu uzticīga savam vīram un savai ģimenei – kāpēc? Tāpēc, ka tāda ir mana vērtību sistēma. Es runāšu savos semināros vai rakstīšu grāmatās tikai to, par ko esmu pārliecināta. Par to, kas saskan ar manu vērtību sistēmu, uzskatiem un izpratni par Dieva un Visuma likumiem.

Atceries neredzamo likumu – kā tu izturies pret sevi, tā citi pret tevi.  Ja sevi nodod – citi nodos. Ja sevi cieni – citi cienīs. Ja sevi mīli – citi mīlēs.

Es Tev novēlu dzīvot saskaņā ar savu vērtību sistēmu, sevi cienīt, mīlēt un nenodot. Audzē savu enerģētiku un esi Tu pati. Vienīgais atskaites punkts vai dari labi vai nē –ir Dievs. Ja dari labi attiecībā pret sevi un Dievu – tad arī cilvēkiem būs ar Tevi labi. Tu būsi laimīga un mīlestības piepildīta un Tev nevajadzēs nevienu, kam pieslieties, sekot vai spēlēt spēli „visi dara tā”.

Lai Tev izdevusies diena!

Ar mīļumu,

Inese

Komentāri (92)  |  2011-11-10 20:38  |  Skatīts: 8077x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Elīza* - 2011-11-10 21:18
Man domāt, ka tas "nebūt atkarīgam" jau arī ir tā savas dzīves noteicēja, saimnieka pozīcija, par kuru runājam un ko mācamies. Man ļoti gribas kļūt 100% savas dzīves noteicējai un radītājai, tāpēc esmu šeit un mācos :) Man liekas, ka "būt savas dzīves noteicējam" + "dievišķā mīlestība" ir tā formula, lai kļūtu laimīgs un dzīvotu tādu dzīvi, kādu katrs vēlas.

Inese* - 2011-11-10 22:20
Jā, mīļā!
"brīva griba" + "dievišķa mīlestība".

Perfekta formula :)

Solvita* - 2011-11-10 22:28
Laba gan, tikai lai līdz tai aizietu vajag ceļazīmes :))


Maija* - 2011-11-10 22:30
Atkal viens raksts, kas nāk tieši laikā! Man pēdējā laikā daži cilvēki apkārt stāsta par savādām attiecību formām, par ģimenēm, kas ir it kā kopā, bet dzīvo katrs savā mājoklī, par pāriem, kas piekopj paralēlās attiecības un ir laikam jau mierā ar to, par stāstiem iz dzeltenās preses, par to cik ērti un feini ir dzīvot vienai. Piebildīšu, ka man tikko izjuka attiecības ar cilvēku, ar kuru vēlējos dibināt ģimeni, tāpēc attiecību tēma man šobrīd ir ļoti aktuāla un par to "dzirdu" pastiprināti, jo vēlos saprast kā tad citi tiek galā ar krīzēm, bet mēs nevarējām, vai arī kāds no mums negribēja?! Tā lūk biju/ esmu apjukusi, kad man stāsta tos piemērus iz reālās dzīves un nesaprotu, kā man uz tiem reaģēt?! Tas galīgi nav tas modelis, kādā es gribētu dzīvot, tātad nav manas vērtības, taču mēs zinām, ka nekas šajā dzīvē nenotiek nejauši, tad kālab gan es "sastopos" ar šiem stāstiem?! Vai tiešām tik vienkārši - tas nav man piemēroti un viss? Varbūt sadursme ar pretējām vērtībām mums tiek dota, lai izvērtētu arī savu attieksmi pret kaut ko? Pret kaut ko, ko esam kardināli nolieguši? Lai veidotu iecietību, lai cienītu un saprastu, ka cilvēki dzīvo dažādi un dažādas vērtības mums katram ir?! Laikam manas vērtības vēl nav tik stipras, jo sākumā no šiem stāstiem biju izmisumā - ko jūs man gribat teikt, ka man arī jāsamierinās ar šādu dzīvesveidu? Bet izlasot, šo rakstu, es saprotu, ka tā es nodotu savas vērtības, jo man vērtība ir stabila ģimene un uzticības pilnas attiecības un līdz ar to, nododot sevi es saņemtu nodevību pretī.
Paldies, Inesīt par kārtējo rakstu, kas nāk kā atbilde īstajā laikā!

Solvita* - 2011-11-10 22:40
Pirmā ir ģimene, kas ieliek jau šūpulī vērtības, un, ja šajā pamatšūniņā ir kaut kas greizi, tad ir grūtāk sakārtot, atrast savu atskaites sistēmu.

Ir jābūt ļoti ļoti ļoti stipram, lai ietu pret straumi.



Inese* - 2011-11-10 22:51
Man škiet, ka šad tad mums jādzird kardināli pretēji viedokļi tad, ja idealizējam savu vēr'tību sistēmu vai arī kā Tu, Maijiņ, saki - lai veicinātu iecietību.

Bet viena lieta ir to dzirdēt un otra lieta -tam pakļauties, to pieņemt, lauzt sevi un mēģināt dzīvot pēc pretējas vai distancētas vērtību sistēmas. Tad sākas stāsts par sevis nodošanu.

Vai arī citreiz tas ir stāsts par pielāgošanos. Piemēram, padomju laikos bija jāpielāgojas ļoti daudz lietām, lai vienkārši izdzīvotu.

Inese * - 2011-11-10 22:59
Arī, es dzīvoju tā, kā MAN patīk un kā es vēlos, tāpat, neuzspiežu nevienam citam savas vēlmes un dzīves uztveri. Katrs dzīvo tā kā viņš grib un cik viņa APZIŅA ļauj. Vienam vērtība ir naudā, citam skaistumā, vēl kādam "sirdī".Un kāda nu viņam ir šī apziņa, vērtību skala, tāda pasaule viņam pašam apkārt.Es novēlu katram atrast savu ceļu pa kuru iet, cilvēkus, ar kuriem kopā to iet, dziesmu, ko kopā dziedāt, labo ziņu kopā ko nest citiem!!!

Maija* - 2011-11-10 23:10
Un te es ieraugu to dievišķo mīlestību, ko ārkārtīgi gribētu attīstīt sevī, piedodot otram cilvēkam viņa izvēli, jo viņa apziņa šobrīd ir tāda un dzīvi viņš izvēlas izejot no tās, izejot no savas vērtību sistēmas. Un pasarg, Dievs, par to tiesāt, viņam laikam ir savi dzīves uzdevumi veicami.
Ak, ja to varētu tā viegli un ātri apgūt un dvēsele tā nesāpētu par cilvēciskiem pāridarījumiem!

lelde89 - 2011-11-10 23:48
Inese, par cik ljoti intereseejos par Visuma likumiem, Dievu, zempazinju un šo visu mācību kopumu, tad ļoti bieži nākas lasīt vārdus 'nodot sevi' un es nekad līdz galam neesmu varējusi izprast ko tas īsti nozīmē un kā atspulguļojas ikdienišķās situācijās? Nespēju iedomāties nevienu piemēru, kā tas izskatās vai ir raksturojams kad cilvēks PATS SEVI nodod, nevis kāds cits viņu nodod. Vai vari minēt kādu piemēru, kur pieņemsim cilvēks sevi nodod un tādēļ tiek nodots no apkārtējo (draugu, radinieku ) puses.

Inese* - 2011-11-11 00:26
Nodot sevi -
tas ir katreiz, kad sev ko solam, bet nepildam.
Piemēram, solam sev no rītiem agrāk piecelties un drusku pavingrot, bet....diemžēl pastiepjam roku un nospiežam pulksteni vai pārliekam uz stundu vēlāk.

Solam sev iet kontrastdušā, bet uz auksto pusi ūdens krānu vispār nepagriežam.

Piemēram, nolemjam regukāri iet pastaigās (vai nūjot, vai peldēt, vai uz semināriem, vai uz...) un tā arī nedarām.

Šie ir tādi tiešie solījumi, kurus nepildām.

Bet tad ir vēl tas, kas saistīts ar savu vērtību sistēmu un godīgumu. Piemēram, lai izdabātu vīram, vīramātei, draudzenei utt.
Piemēram, cilvēks ir kristietis un tiešām tic Dievam, bet ieprecās ģimenē, kur visi noskaņoti pret baznīcu, ticību un Dievu. Un cilvēks, diemžēl nespēj uzturēt šo savu ticību un padodas kopējam spiedienam.

Tikpat labi tas var būt saistīts ar kādām svarīgām tradīcijām, kārtības mīlestību, labām domām, tikumību utt.
Vistrakāk ir, ja tapēc ka piekrāpj, iet pašam piekrāpt kā atriebību. Nu tad tad ir dubultsods - jau tā sāpīgi, bet vēl pats sevi ņem un nodod, jo izdara kaut ko pretēju savai vērtību sistēmai.
Vēl -piemēram, piedaloties grupas iespaidā kaut kādās zādzībās, vai neatļautās situācijās utt.

sevi nodot nozīmē darīt pretēji savai vērtību sistēmai.

Agnese :)* - 2011-11-11 00:32
Brīvība būt brīvam!... To es gribētu sasniegt. Būt šeit un tagad un būt brīva. Kamēr ir kādas piesaistes, pieķeres vai atkarības(kas viss būtībā ir viens un tas pats) tās velk un tur pie sevis klāt. Līdz ar to arī cilvēks to visu tur sev klāt- vienalga,vai tas ir materiāls ,vai nemateriāls. Ir man arī visādas piesaistes,no kurām kabinos vaļā. Kā tik liekas, ka esmu vaļā, parādās vēl citas,par kurām pat domājusi nebiju. :)


Baiba* - 2011-11-11 01:07
Man šodien viena sieviete (katoliete) kursos pateica labu frāzi-cilvēks ir kā poga, vinš nevar mētāties kaut kur apkārt, viņam jābūt kaut kur piešūtam- ar domu- nu nevari Tu vienu dienu būt katolis, otru luterānis, trešo ateists, tiešām ir jābūt savai vērtību sistēmai un pārliecībai. Cita lieta- ja Tu savas vērtības dzīves laikā pārvērtē un tagad izvēlies tās, kas sniedz Tev lielāko piepildījumu, miera un laimes izjūtu. Nav jāpieturas pie savas jaunības vērtībām, ja Tev tās vairs neatbilst. Mēs taču maināmies kā cilvēki. Tā tāda smalka lieta- būt pietiekami elastīgam, lai uzņemtu sevī jaunas atziņas, bet nelīgotos līdzi visiem vējiem. Tomēr es kaut kā jūtu, uz kuru pusi (viedokli) mani vairāk "velk", kas ir mans ceļš. Un jā, piekritīšu, ka tas ir individuāls. Piemēram, ne vienmēr piekrītu katram Ineses viedoklim vai katram kāda man mīļa autora izteikumam, bet ļoti daudz kas sakrīt ar manu vērtību sistēmu, tomēr tā nav pilnīga kopija. Ir jābūt drosmei, lai pastāvētu par savu pārliecību pretēji domājošā ļaužu grupā, tas gan. Ir pat veikti daudzi eksperimenti par šo tēmu, nu piemēram, bērniem rāda melnas un baltas kartītes un grupa sarunā, ka baltas arī sauks par melnām. Tad eksperimenta dalībniekam lūdz nosaukt kartītes krāsu, ko grupa iepriekš nepareizi (bet vienbalsīgi) atzinusi par melnu, maz būs tādu bērnu, kas pastāvēs uz "objektīvo patiesību", ka kartīte ir balta. :)

Inese* - 2011-11-11 01:31
O, jā - šo sajūtu es arī pazīstu, ka kāds mans skolotājs, vai cilvēks, kura viedokli es augstu vērtēju, saka vēl arī to, ko tiešām savā apziņā neielaižu un kam negribu piekrist.
Un tas ir nevis tāpēc, ka es gribu strīdēties vai vienkārši izvēlos būt opozīcijā, bet gan tāpēc, ka patiešām mana vērtību sistēma un Dieva likumu izpratne ir pretēja tam, ko šis cilvēks raksta vai saka.
Bet atkal citu lielu daļu no viņa paņemu un vēl uz tā bāzes, ko viņš runā, pilnveidoju savu izpratni un attieksmi.

Andra* - 2011-11-11 01:31
Tiem, kas domā savādāk nav viegli! Tāpēc arī cilvēki pielāgojas citiem un to viedokli pieradina par savējo. Negribas taču būt par izstumto. Man vienmēr sanāk tā, ka saku, ko domāju- beigās palieku vainīga.
Būt vienlaicīgi brīvam un atbildīgam par citiem cilvēkiem arī ir neiedomājami grūti.
Mēdz būt tā, ka solam, ka nekad nepiedosim- un piedodam- kā tad ir- jo piedošana tak ir laba lieta, bet kā paliek ar solījumu sev?
Pēdējā laikā gribēju atturēties no agresijas, uzliku sev atgādinājumu:
Dievs ir ar mums. Mācies paļauties uz viņu.Tikai miers rada mieru! nosolījos to atcerēties un ievērot.
Tiklīdz to biju uzrakstījusi, tā sāka nākt pārbaudījumi viens pēc otra- rezultātā tik aizkaitināta un dusmīga kā pa šitām piecām dienām es nekad neesmu bijusi, kliedzu, bļaustos- liekas ka reāli kaut kas eksplodēs manī iekšā!!! Ar kolēģi saplūcos, gāju pie vadības, bijušais vīrs piečakarēja bērnus un neatbrauca viņiem pakaļ nopirkt dāvanas uz jubilejām, kā bija solījis, dēls noklusē, ka skolā nepatikšanas un skolotāja atsūta man uz e-pastu sūdzību vēstuli. Mūžigās finansiālās grūtības, patstāvīga spriedze un mega daudz darāmā, jo uz pirmdienu jābūt pilnīgi tīrām telpām pēc remonta un visam skaisti izrotātam, jo jāsāk jau strādāt tur. Man tāda sajūta, ka es neatkožu, ko man Dievs grib iemācīt un es pieļauju neskaitāmas reizes vienas un tās pašas kļūdas. Vai tiešām es savā acī baļķi nemanu?? Man ļloti nepatīk negodīga attieksme pret citiem, bet varbūt, ka pati nemanu ka esmu negodīga? It kā gribas vairāk atpūsties, bet zinu, ka ja nestrādāšu otru slodzi- nebūs ar ko nomaksāt rēķinus, tādejādi ir tikai viena diena nedēļā, kad esmu mājās. Un tad protams jākopj māja. Vai varbūt svētdienās nedrīkst strādāt - tas ir pret Dieva likumiem un tāpēc tā neiet? bet varbūt, ka vienkārši neprotu paļauties neuzvienu citu, kā tikai uz sevi, jo dzīvē daudz nācies vilties?
Varbūt kādam izlasot šo manu komentāru uzreiz izdodas saskatīt, kur ir tā mana kļūda? Varbūt atkal jātaisa prakšalana un vēlreiz jāizlasa Tava grāmata Inesīt. Varbūt es vienkārši pārcenšos???
gaidīšu Jūsu versijas.

Karinčiks* - 2011-11-11 01:49
Ļoti labs...tverams rakstiņš..paldiesiņš mīļš....

Inese* - 2011-11-11 02:19
Andrai-
Tajā brīdī, kad ar Dievu slēdzam vienošanos vai arī izaicinām Visumu- mūs momentā pārbauda vai tiešām darīsim to, ko solījām.
Man tā ir bijis daudzjārtēji.
Piemēram, nosolos sev un Dievam ka mēģināšu kontrolēt un mazināt savas dusmas. Ko domā - tieši tajā brīdī viss sāk notikt tāds, par ko "nevar nedusmoties". Izgāžos, kā veca sēta un pieņemu savu nevarību.
Un interesanti, ka tieši tajā brīdī, kad vairs neiespringu uz to savu nedusmošanos - pilnīgi viss atlaidās un es tiešām dusmojos mazāk.

Manuprāt, ka tad, kad uzņemam kaut kādu kursu - tagad nedusmoties vai tagad būt mierīgām un harmoniskām, tas sanāk it kā tu kaut ko sev aizliedz vai ierobežo. Tas vairs nesanāk dabiski.
Labāk ir vienkārši audzēt mīlestību un paļāvību uz Dievu.
Lai gan...treniņu nolūkos jau visu ko darām :)

Runājot par divām slodzēm un dzīvi bez brīvdienām - nu tas velk uz to, ka paļāvību uz Dievu ir diezgan maz, ka gribam visu pašas uz saviem spēkiem iznest. Un Dievs mums to ļauj. Tikai mūsu spēki rūk. un var pienākt viens brīdis, kad būs jāatzīst tā sava nevarība vai nu pašam vai piespiedīs to atzīt ar reālu apstādināšanas situāciju.

Mīļā - sāc sevi mīlēt.
Nu nevar cilvēks ilgstoši būt kā duracell zaķis.

Rasma* - 2011-11-11 02:44
Andra! Nezinu, cik veci ir Jūsu bērni, bet varbūt kaut mājassoli var mazliet apdarīt, liekot katram savu mazo darbiņu ar izvēli - vai tu sakopsi lielo istabu vai izgludināsi veļu un otrs atkal ko citu- no 2 darbiem izvēlēties, jo tad bērniem jādara ir, bet pašiem ļauj lemt.Un tad par padarīto ar uzslavu, ka arī mamma nu var svētdien atpūsties, jo ja bērni pierod pie tām izdarīgajām mammām, kuras var visu, tad vēlāk tas ir pats par sevi saprotams un tad palīdzēšanu vairs nav ko gaidīt, un pašai viss "sviestā" no pārstrādāšanās. Jāsasauc ģimenes padome un jāparunā. Varbūt kaut kā tā, jo ļoti labi izjūtu Jūsu situāciju. Varbūt ko var tomēr vēl padarīt dziļā vakarā darbdienās, lai tā svētdiena brīva. Nu kaut vai lielāku zupaskatlu izvārīt,,, :) LAi veicas! Arī tas reiz pāries, kā te raksta.

Andra* - 2011-11-11 03:49
Pateicos par sapratni un atbalstu.
Bērniem 9; 8 un 3 gadi. Lielākie jau palīdz, bet sīkais no otra gala visu jauc =)

Patiesībā jau saprotu, ka jāstrādā mazāk- tikai neredzu kādā veidā to izdarīt. bail iekļūt parādu un nenomaksātu rēķinu jūgā.


Inese* - 2011-11-11 03:51
Galvenais, lai Tu neiekļūsti upura lomā, jo tad tie paši rēķini, parādi un dzīves situācijas būs kā tirāns.

Anonīms* - 2011-11-11 05:21
CItējot- "Tajā brīdī, kad ar Dievu slēdzam vienošanos vai arī izaicinām Visumu- mūs momentā pārbauda vai tiešām darīsim to, ko solījām. "
Pievienojos Inesei- Man arī tā ir bijis daudzkārtēji. "
Ar mani arī ļoti līdzīgi tieši par dusmām- gribu padalīties- nosolījos vakar visu darīt ar sajūtu, ka man visu laiku ir saikne ar mīlošo Dievu. Brīnišķīga apņemšanās- mans dēliņš tai vakarā 5minūšu laikā, kamēr es virtuvē, nosmērēja datoru ar līmi un izlauza daudzus klaviatūras taustiņus. Nu neizturēju šoreiz pārbaudi- sāku dikti dusmoties. Nu mācos vadīt savas emocijas un pieņemt.

Baiba* - 2011-11-11 05:23
Pēdējais komentārs mans - Baibas

Inese * - 2011-11-11 06:09
aaaaaaa!!!!! datoru ar līmi!!!! aaaaaa!!!
Tad jau ar pildspalvu sazīmēts desktops (kas pirms pāris gadiem bija mūsu mājās) ir tikai normāli :D :D :D

Baiba* - 2011-11-11 16:44
Hi hi nu jā, divgadnieku bez uzraudzības atsāt ar līmes zīmuli ir tiešām riskanti. It kā vienu brīdi ķēpā kau ko uz papīra, mamma pagriež muguru uz brīdi un gatavs!:) Domāju, kur viņam tāda ideja prātā ienāca, pirms tam nekas tāds nebija mēģināts. Rikīgs mammas savaldības pārbaudes eksāmens. Interesanti, ka vecākā meita (4 gadi) mierina mani-Es dēlam saku- nu kāpēc Tu tā izdarīji? Meita atbild- nu mamm, viņš taču vēl maziņš, nesaprot. :D ;D

Inese* - 2011-11-11 18:03
Nu jā -uz divagadnieku jau īsti pay padusmoties nevar. un man šķiet, ka pat uz četrgadnieku ne.
Mums tas atgadījās 9os gados, kad tas ir tomēr uzskatāms par reālu blēņu.
Laime, ka vairs nekas tāds neatkārtojas :)

xxx* - 2011-11-11 18:27
Andrai-
Vienīgais ko pie citu teiktā šobrīd gribu piebilst. Parunā ar sevi, kāpēc tev ir nepieciešami divi darbi, vai tie ir uzstādījumi no bērnības piem. " lai ko iegūtu ir daudz jāstrādā" , Nekas nenāk viegli" u.t.t., Sarunas ar zemapziņu manuprāt ļoti veiksmīgi apraksta Siņeļņikovs. Atrast pozitīvo iemeslu visam kas šobrīd tevi satrauc , nomāc , un tālāk ir darbs pārmaiņām.
Baibai -
mazais tev ir malacis, visu dara kā nākas :D . Uzprasi sev kāpēc tieši datoram puika ķērās klāt.

Vēl viena lieta :)
tas būt vairāk pie cita raksta (justies satriecoši), bet nu lai iet šeit. Vienkārši ekspermenta nolūkos pārbaudat uz sevi. Tas ir nieciņš kā uzlabot savas ikdienas sajūtas.
Apsēžieties uz krēsla malas, elkoņus atbalstiest uz ceļgaliem, nolieciet galvu. Sekojat līdzi savām izjūtām, emocijām, iekšējam noskaņojumam. Lēnām iztaisnojoties, mugura tasina, galva pacelta , sekojiet līdzi kā mainās iekšējās sajūtas, sākat smaidīt , arvien plašāk un plašāk , paralēli sekojiet kā mainās sajūtas un emocijas.
Sajutāt atšķirību.
Tas arī ir viens no mazajiem darbiņiem ko varam darīt ikdienas labsajūtas uzlabošanai. Ir labi ja tam var paseko ikdienā (stājai, smaidam). Ļoti vienkārš līdzeklis. :)



Lapa | 1 [2] [3] [4] |

Atpakaļ