Nevarībā ir spēks


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Vakar trīsarpus stundas klausījos un skatījos Lazareva lekciju un šīs nodarbības laikā man tik ārkārtīgi labi domās „salikās” viss pa plauktiņiem, ka atkal gribu ar Tevi padalīties. Un šoreiz parunāsim par to, kuros gadījumos mēs no Visuma un no Dieva saņemam vislielāko enerģiju.

Vai zini kad?

Tieši tad, kad esi bezgalīgi centies, kad esi darījis visu, lai ko sasniegtu vai izdarītu, bet nespēj. Kad esi spiests atzīt savu nevarību, savu niecību, savu mazumu attiecībā pret to milzīgo Spēku, kas visu vada.

Vai Tev ir bijusi šāda pieredze? Vai zini par ko es runāju?

Droši vien, ka ir. Man arī ir.

Kamēr visu ar savu spēku, savu prātu un izveicību te organizējam, kūrējam un sasniedzam, mēs it kā Dievam sakām: „Tagad Tu vari atpūsties” (zemapziņā, protams). „Tagad es visu pati varu izdarīt”. Un šai brīdī mēs it kā aizslēdzam to kanālu, kas mums dod klāt dievišķo enerģiju. Mēs skrienam un rūpējamies, mēs prātojam, taisām plānus, mēs organizējam un daudz ko tiešām sasniedzam. Un tas viss ir labi, ja vien to darām apzinoties Augstāko Spēku vadību. Bet ja ne, ja sākam justies vareni, lepni, vai varbūt esam tik noskrējušies, ka Dievam „pieslēgties” vai par Dievu atcerēties vairs vispār nespējam – tad mūs apstādinās. Tad noliks guļus stāvoklī un liks apdomāties. Un parasti šādos brīžos (vai nu uz slimības gultas, vai pie kāda liela zaudējuma) cilvēks pēkšņi attopas. Pēkšņi sāk atcerēties par vērtībām. Sāk atcerēties par Dievu un vērsties pie Viņa. 

Bet ir ļoti labi, ja šo zinot, mēs varam savu dzīvi sakārtot bez šīs piespiedu apstāšanās vai arī protam apstāties paši un saprast cik mazi attiecībā pret Dievu esam.

Tieši šādā brīdī, kad saproti, ka bez Dieva nespēj neko – tieši tad nāk klāt vislielākais spēka pieplūdums.

Man tā ir bijis ļoti bieži. Visizteiktāk  tas bija, kad ļoti gribēju satikt savu īsto un vienīgo. Un tiešām biju centusies izdarīt visu, ko vien varēju iedomāties (rituālus, domu sakārtošanu, attieksmes maiņu, pozitīvas domas, laba enerģētika utt.), bet mīlestību jau nevar uzorganizēt, mīlestību nevar ieplānot, mīlestību nevar piesaukt. Un kad es to sapratu, tad man „pilnībā nolaidās rokas”. Savā dzimšanas dienas rītā es vienkārši sēdēju čokuriņā sarāvusies un klusiņām raudāju par to, ka man tomēr nekas nesanāk. Ka esmu tik maza un ka nezinu kā atnāk lielā Mīlestība. Sēžu un runāju ar Dievu – „Dievs Tu vinnēji. Jā, Dievs, es atzīstu, ka skrienot un darot visu pēc vislabākajiem ieteikumiem, pēc vislabākās sirdsapziņas diemžēl es nespēju saorganizēt un satikt savu Lielo Mīlestību. Un, mīļais Dievs, ja Tu esi lēmis, ka man jādzīvo vienai, tad labi. Es Tev vienkārši pakļaujos. Es Tevi mīlu un  mīlēšu vienmēr, mīļais Dievs. Arī tad, ja manas vēlēšanās nepiepildās un dzīve nesakārtojas”.

Tad, kad es to biju pateikusi, man kļuva drusku vieglāk. Bet tik un tā nekāds īpaši labais garastāvoklis nebija, jo zināju, ka dzīvot vienai man patiešām ir diezgan grūti.

Un vakarā es saņēmu no Dieva vislielāko sava mūža dāvanu  - savu lielo Mīlestību.

Šādu stāstu manā dzīvē ir ļoti daudz. Ka tieši tajā brīdī, kad atzīstu savu sakāvi, kad atzīstu, ka bez Dieva neko nespēju, kad atzīstu, ka nespēju tikt galā ar situāciju – man tiek sūtīta milzīga palīdzība.

Nu jau, protams, ka es dzīvoju diendienā paļaujoties uz Dievu. Un katrā situācijā, kurā nezinu, ko darīt, patiešām pa priekšu vēršos pie Dieva un tikai tad jau ar Dieva svētību mēģinu tikt galā.

Piemēram, kad man pietrūka naudas pirmās grāmatas izdošanai, tad gāju prasīt palīdzību ne jau pie cilvēkiem. Es patiešām gāju garā pastaigā gar jūru un lūdzu Dievu, lai sūta man risinājumu, lai pasaka priekšā, ko man tagad darīt. Zinu, ka nav labi aizņemties naudu – bet ko tad. Un toreiz viss atrisinājās ekselenti – noslēdzām līgumu ar dalītu maksājumu un naudas pietika.

Vārdu sakot – arī Lazarevs, nu man ir apstiprinājis šo sajūtu  - ka vislielāko palīdzību, vislielāko enerģijas pieplūdumu mēs no Visuma saņemam tieši tad, kad paši aiz nevarības atslābstam. Kad vairs neesam iespringuši kaut ko risinot.

Un te nu mēs nonākam pie mūsu mīļā vārda „ļauties”.

Un tieši tāpat jau saka par savu vēlēšanos – palaid to vaļā, lai tā var piepildīties. (Lai gan par vēlmēm, tad jau būtu pilnīgi cits stāsts.)

Es Tev novēlu ik pa laikam sajust savu bezspēcību Dieva priekšā, jo tieši tas mums palīdz izkopt bezgalīgu paļaušanos Dievam. Savukārt caur šo paļaušanos mēs tik ļoti iemanāmies atbrīvoties, ka tieši tā mēs visvairāk varam saņemt dievišķo enerģiju. Ticība, Cerība un Mīlestība mūsos vislabāk attīstās caur šo bezgalīgo ļaušanos Dievam.

Ar mīlestību,

Inese

Ps. Paldies, xxx, ka ieliki Lazareva lekcijas linku!

Komentāri (90)  |  2011-11-10 19:53  |  Skatīts: 13839x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Inese* - 2011-11-24 19:11
Ak cik dziļu jautājumus jūs te "rokat".

Es mēģināšu parunāt par ticību Dievam, lai gan ir ļoti grūti izstāstīt to, kas man ir tik pašsaprotami kā elpot. Es savā dzīvē esmu gājusi cauri ļoti daudz dažādām situācijām un cilvēciskām sāpēm, bet es patiešām nezinu kā tas ir, ka var mazināties ticība Dievam. Manā gadījumā tieši šī bezgalīgā mīlestība uz Dievu ir palīdzējusi visu izdzīvot salīdzinoši viegli.
Es sevi uzskatu par laimes lutekli un jūtu, ka Dievs visu mūžu mani nes uz rokām. Arī tad, kad man ir jāiet caur ļoti sāpīgiem brīžiem. Bet jo man vairāk sāp, jo ciežāk es Viņam pieķeros. Jo man ir grūtāk, jo ticība un mīlestība kļūst lielāka.
Īstenībā - kad cilvēkam sāp tad jau ir daudz vieglāk atcerēties par Dievu. Daudz grūtāk ir tad, kad viss veicas un dzīve kūsāt kūsā, ir viss jāpaspēj un jāizbauda. Un tad apstāties un tad pateikties, un tad sajust šo Dieva klātbūtni it visā, tas man škiet, ka ir grūtāk, nekā tad, kad neiet.

Ticība Dievam zūd tad, ja tu kādu gribi vainot lietās vai situācijās, kas tev nav pa prātam. Bet ja tu atceries, ka viss, kam tu ej cauri, ir mācībstunda, tad vienīgais, kas atliek - ir mainīties pašam un nemeklēt vainīgos.
Ja saproti cēloņseku likumsakarības, ja saproti Visuma kārtību, ja zini cikliskumu, ja zini kapēc un kā viss notiek - tad nav ko vainot. Tad var tikai bezgalīgi mīlēt Dievu par to, ka viss tiešām tā ir un ka šī sistēma ir tik droša.

Savukārt, ja šo visu nezini, tad atliek vien izzināt.
Es tam veltu visu savu mūžu.
Ja kaut ko nesaprotu, tad nevainoju Dievu. Tad vienkārši meklēju atbildes un mēģinu izprast kapēc tā notiek :)

Kuku* - 2011-11-24 19:26
Paldies, Inese, par labo komentāru.

Jautājums - kā Tu iesaki saņemties un spert pirmo soli, kad esi ieslīdējis tādā kā purvā, kad it kā ir skaidrs, ko vajadzētu darīt, bet nekādi nevari saņemties. Kas ir tas, kas spēj izvilkt? Citu cilvēku, kas varētu ar Tevi spert šo soli nav, ar prātu saprotu, ka arī nevajag. Tieši tā - tā ir mana mācību stunda, bet es nevaru viņu apgūt, jo neeju uz priekšu. Kā lai tiek vaļā no tām bailēm, no tā, kas tur ciet???

Inese* - 2011-11-24 19:28
Par misiju-
manuprāt, savu misiju sajūtam jau diezgan agri, tikai tā pa īstam to nespējam apzināties un pieņemt prāta līmenī, un samenedžēt savu dzīvi tā, lai tiešām ar to varētu nodarboties.

Misiju (dvēseles dziļuma izpratnē) varam saskatīt jau bērnībā. Ir bērni, kuri grib citus glābt vai ārstēt, ir bērni, kas spēlē veikalos un tirgojas, ir kas citus māca un spēlē skolās, ir kas cēļ mājas, ir kas zīmē utt.
Pusaudžu gados šīs mūsu misijas pazīmes atkal parādās jau hobiju vai interešu līmenī.
Pēc tam ir svarīgi vai izvēlamies profesiju saistībā ar šīm vēlmēm, vai arī pakļaujamies kādam ārējam impulsam vai spiedienam (vecāki, draudzenes, tirgus pieprasījums utt.)

Un tad pienāk brīdis, kad šī dvēseles balss atkal mūs uzrunā. Un viss atkarīgs no cilvēka - cik dziļi un cik tālu viņš ir no šīs savas dvēseles ceļa aizklīdis. Piemēram, kāds ir gribējis būt frizieris vai gleznotājs, bet kļuvis par grāmatvedi un juristu un tagad dzīvē jau ir iegūts statuss, prasības, situētība, no kuras žēl un grūti atteikties. Bet dvēsele tomēr klusītiņām čukst un saka, ka tai ir kāds uzdevums šai dzīvē :))

Un ja šo dvēseles balsi saklausa un tai notic, tad var izmainīt visu savu dzīvi un neatkarīgi no gadiem, sākt nodarboties ar savu misijas darbu.
Es Pavasara studiju radīju, kad man jau bija 41.
Man vajadzēja "lauzt" visus savus stereotipus- jo līdz šim es biju strādājusi tikai algotu darbu. Man nebija ne jausmas kā kļūt pašnodarbinātai vai kā dibināt firmu.
Man nebija nekādu zināšanu par tirgu, par biznesu, par peļņu utt.
Bet toties bija ļoti spēcīga šī iekšējā dvēseles balss par to, ko es gribu darīt. Tik spēcīga, ka es to nevarēju nedarīt.

Un tā es atteicos no visiem citiem darbiem, dzīvoju bez ienākumiem un savās domās domāju kā varētu sākt ar cilvēkiem runāt par to, kas man ir svarīgs. Es dvēselē esmu skolotāja. Man ir viegli mācīt un palīdzēt saprast, skaidrot un meklēt arvien jaunas metodes. Un es sāku to darīt. No sākuma sāku rakstīt draugos, tad delfos, tad šai mājas lapā, paralēli taisīju seminārus 1 vai 2 cilvēkiem. Paralēli visu laiku redzēju vīziju kā tas ir iekustējies un viss notiek pa īstam ar pilnām semināru zālēm un pasākumiem.
Meklēju pozitīvos piemērus.
Skatījos kā citi lektori to dara.

Un tā es esmu atradusi savu dzīves misiju un mana dvēsele ir laimīga, jo dara to, kas tai ir jādara :)

Inese* - 2011-11-24 19:40
Par saņemšanos-
kad esmu bez spēka, kad raudu zem segas, pat tad es visu laiku čukstu "Dievs, es Tevi ļoti, ļoti mīlu!".
"Dievs, lūdzu dod man spēku un sapratni par to, ko lai es daru!", "Mīļais Dievs, ļauj man šo visu izturēt un saprast to mācību, kas man šai reizē ir jāsaprot".

Es visu laiku runāju ar Dievu.


Māra* - 2011-11-24 19:42
Man patiess prieks par Inese Jūsu uzdrošināšanos kaut ko tādu uzsākt, tam ir patiesi nepieciešams spēks un paļaušanās"!

Inese* - 2011-11-24 19:57
Par Lazarevu-
Viņš ir mans pirmais lielais neklātienes skolotājs un priekš manis ir atvēris acis uz ļoti daudz lietām, atbildējis un ļoti daudz jāutājumiem.
Man absolūti neuztrauc viņa ārējā sarunas forma ar cilvēkiem, jo es ir jūtu to milzīgo dievišķo mīlestību, kas viņā ir iekšā. (nu savādāk viņš nevarētu darīt darbu, ko dara)

Manuprāt, lai viņu klausītos vai lasītu ir jāvar mazināt savu lepnību un agresiju. Jo kas tad ir tas, kas ir neapmierināts ar to viņa sarunas formu? Tas ir mūsu EGO, kas ir aizskarts un jūtas ne tā uzrunāts.
Bet tiklīdz ieklausamies tajā mācībā ar mīlestību, tā ļoti daudz no Lazareva teiktā, palīdz saprast Visuma kārtību un arī to kapēc citas metodes nenostrādā.
Piemēram - ka tad, kad kaut ko vēlamies, mēs bieži vien vairojam pieķeršanos vēlmei, vai dzīvei, vai pasaulīgajam. un tieši tādēļ to nesaņemam. Jo tas dziļākajā plānā grauj mūsu dvēseli. Tas mums dara pāri. Mums nav uzkrāta pietiekoši daudz dievišķā mīlestība, lai šo vēlmi savā dzīvē pieņemtu.

Bet runājot par dažādiem skolotājiem -
mums katram ir jāseko līdzi cik daudz no katra paņemam un cik mums katram der. Kādu daļu ņemam no Heijas, kādu daļu no Siņeļņikova, kādu daļu no Lazareva, kādu daļu no Pravdinas utt. 100% jau neviens neiedos un nevar iedot.
Tikai mēs paši veidojam savu 100% vērtību sistēmu, mācību vai attieksmi.

Mums nak jāuztraucas par Lazarevu vai kādu citu autoru. Lai viņš ir kāds ir. Tā ir mūsu spēja pieņemt vai nepieņemt viņa mācību. Vai nu mums no tā kas noder vai nē.
Un tici man, ja mācība nenāks caur Lazarevu, tā nāks caur kādu citu :)
Sevi ne uz ko nav jāspiež. Nepatīk klausīties vai skatīties vienu autoru -klausies kādu citu.
Un varbūt paies gadi un to, kas iepriekš nebija pieņemams, tieši tas būs riktīgais jau citā līmenī :))

Piemēram, es 90os gados nevarēju lasīt Luīzi Heiju. Nu man nepatika viņas attieksme pret vīriešiem. Man likās ka viņa ir "feministe".
Tagad lasu citāma acīm un vērtēju viņu kā vienu no savām lielākajām skolotājām. Viņu ļoti cienu un no viņas ļoti daudz ko mācos.
Katram savs laiks.

annina - 2011-11-24 21:22
Paldies , Kuku , pareizi Tu saki , es ar prātu visu saprotu, cenšos daudz ko darīt , bet mana zemapziņa visu pagriež otrādi, jeb man nav gribasspēka, -ko iesāku, bet līdz galam novest neprotu.Man jau daudz kavēkļu ir , kas neļauj izpausties: vīramāte mūžīgi bubina, ( es daru tā ! agrāk gan tā nedarīja! utt...)) vīrs arī, ka tik pabikstīt visur, pēc sava prāta.. - izrādās, ka man nav nekādas teikšanas, - un tas ļoti sāp...

kuku* - 2011-11-24 23:09
anninai

Zini, vai esi kādreiz pamēģinājusi savās bailes atzīties jūrai lielā vējā, tas ir daudz vērtīgāk kā sev katru dienu to stāstīt. Tu stāvi bangojošas jūras krastā un stāsti, ka piedod tam un tam par to un to. Tad ir vajadzīgs spēks, koncentrēšanās prasmes. Man palīdzēja vairāk kā ikdienas murmināšana zem deguna.

Inga* - 2011-11-25 02:43
Anninai:
Pirmā doma, kas ienāca prātā par Tevi, jums vajag rast iespēju dzīvot atsevišķi no vīramātes vai citiem, kopā dzīvošana vienmēr ir apgrūtinoša un bremzējoša.

Inga* - 2011-11-25 03:01
Inesei:
Par Lazarevu runājot, tas nu absolūti nav mans ego, kas nespēj viņu pieņemt, patiesībā domāju, ka visi ceļi ved pie Dieva, mani vienkārši viņš nomāc, un viņu paklausoties, kļūst drūmi ap sirdi, pat nedaudz baisi, jo kā viņš saka, viss ir slikti, visas metodes kaitīgas, viņš biedē cilvēkus. Pilnībā piekrītu, Inesīt, ka katram savi skolotāji. Es par šo Lazarevu painteresējos tavā iespaidā, jo tas, ko Tu runā pat ļoti rezonē ar mani, bet, kas attiecas uz šo Lazarevu, nu nav viņš mans skolotājs. Katram savs ceļš ejams, un mums patiešām ir tā laime - brīvā griba. Lai visiem viss ir labi!!!

Jannat* - 2011-11-25 03:42
cik palasiiju dziedavas.lv pieejamo materiaalu no Lazareva Karmas diagnostikas - man patika un nekaadu negatiivismu vai nomaaksanu nesajutu, liidz sim lasiitajam es piekritu un njeemu par paliigu savu situaaaciju sapratnei
Man pasai tuvi Skolotaaji ir Osho un Heija un visi citi Pozitiivie Skolotaaji/ varu gan tik teikt cik pasaule bagaata

annina - 2011-11-25 04:10
Jūra no manis - ne redzama, ne aizsniedzama ! Vienīgi vējam, negaisam varētu savu sāpi izkliegt, vai arī mežam- bet kāpēc nē?! Kaut kur jau dzirdēts tāds variants, tik piemirsts!Paldies, Kuku ,par atgādinājumu ! Par to dzīvošanu atsevišķi - nu vairs nē... māte ir veca , slima- nekādīgi vienu neatstās , kamēr bij jaunāka, daudz laba darīja , tagad vecuma kaprīzes...Jā, bet komandēt gan patīk un vienmēr gribas būt ar savu ES !

Ilva* - 2011-11-25 06:26
anninai
Interesanta Tev pieredze...Tavai dvēseles attīstībai...kaut arī it kā nekā savdabīga.
Dzīvojot kopā...vel ar kādu...ir labums ar to, ka Tu iespējams vari mācīties no savas bubinošās vīramātes.
Pāņem savu vīramāti kā mācību...priekš sevis. Tagad!!!...pamēģini!!....pasapņot mazliet!!...iedomājies, ja Tev neviens uz doto brīdi nepārmestu...ko Tu tad darītu??...ko Tu patiesībā iesāktu ar savu tik ļoti lielo ...iespējams...brīvību?....ko Tu darītu...?...kas ir tas, kas Tev tagad atbildot ienāca pirmais prātā.
Vai iespējams....arī Tevī...piemīt šī bubināšana...un šajā ziņā Jūs pat esat līdzīgas!?
Saki savai negatīvajai enerģijai NĒ...jau šodien.....Lai izdodās...patiesi.


Baiba* - 2011-11-25 16:18
Es ar no katra skolotāja paņemu to, kas atsaucas manā dvēselē.

Dzintra* - 2011-11-25 17:46
''Piemēram - ka tad, kad kaut ko vēlamies, mēs bieži vien vairojam pieķeršanos vēlmei, vai dzīvei, vai pasaulīgajam. un tieši tādēļ to nesaņemam. Jo tas dziļākajā plānā grauj mūsu dvēseli. Tas mums dara pāri. Mums nav uzkrāta pietiekoši daudz dievišķā mīlestība, lai šo vēlmi savā dzīvē pieņemtu.''

-man patīk šī atziņa un arī atbilde man ko vakar lūdzu Dievam.Es lūdzu Dievam palīdzību,lai saprastu kāpēc man nav naudas tik,lai pietiktu visam.It kā pārtikas ziņā viss kārtībā,pilnīgi sajūtu ar pateicību kā Dievs par mani ļoti rūpējas.Un īstenībā par to neuztraucos un tam neesmu pieķērusies.Bet gan tam,ka nevaru tik daudz nopelnīt un nevaru laicīgi samaksāt kredītus un rēķinus,kaut visu naudu tiešām samaksāju rēķinos.

Tie parādi velk uz leju,tā enerģētika griežas negatīvā virzienā.Kā,Inesīt,neiespringt tajā un paļauties uz Dievu,ka viņš man palīdzēs.Kā domāt savādāk,jo ir uztraukums un bailes par to kas būs,tad kad nevarēšu tik daudz nopelnīt,jo novembrī un decembrī man ir darbs,tālāk nezinu kas būs.Ir arī viena lieta kas man vairs nav vajadzīga un cenšos pārdot ,bet nekādi nevaru,saprotu,ka nav lieta tajā,bet kaut kas jāmaina manā domāšanā,taču nekādi nespēju saprast kas.Sākumā domāju varbūt rakstīt personīgi vēstulītē,bet tomēr uzdrošinājos šeit,varbūt tas nomoka vēl kādu.


IneseJ* - 2011-11-25 18:20
Dzintra ... man nesen kāds vieds cilvēciņš teica - "Nesteidzies notikumiem pa priekšu .. " Arī man tas vēl jāiemācās, jo vienmēr biju pieradusi visu plānot un sakārtot savu dzīvi uz priekšu... Starp citu arī latviešiem ir teciens - nāks laiks, nāks padoms...

annina - 2011-11-25 18:38
Dzintriņ! Mēs visi šodien dzīvojam lielā neziņā , nezinam , kas mūs sagaida rīt- kur vēl uz priekšdienām! Kaut gan saka , ,,nedzīvo tikai šodienai ,bet domā arī par rītdienu... Ļoti daudz kas taču nav atkarīgs tikai no mums...viss ir Dieva ziņā ! Ir traki, un kā var par to nedomāt! Mums arī tikko visa iekrātā naudiņa palika Krājbankā... Ir tādas dusmas !!! uz ko ? Gan pašiem uz sevi , ka nepratāmies citā bankā savus ietaupījumus turēt, gan uz tiem ,,lielajiem zagļiem,,, kas vieglu roku šitā cilvēkus apzog... Un ko mēs tur varam izdarīt?! Domādams jau prātu var zaudēt. Bet mums ir jāiztur un jānogaida, ...

annina - 2011-11-25 18:52
Ilvai. Pirmais, kas man ienāca prātā n o tās lielās brīvības ir tas, ka mani nervi būtu mierīgāki , mani nepārtraukti neaudzinātu ,kā tādu meitenīti, ja kaut ko ne tā izdarīšu no tā tikai mācīšos, bet tagad manī rodas tāda pret reakcija, ka par spīti tā nedarīšu kā viņai labpatiktos . Kāpēc man būtu visu laiku citam jāizdabā- vai man savu domu nav? Vai es nekad nebūšu sev noteicēja ? Es. piemēram nekad negribētu sākt audzināt pēc sava prāta vedeklu , katrs cilvēks ir personība un dara kā uzskata par pareizu! VVai es kaut ko ne tā domāju?

kuku* - 2011-11-25 19:16
Piedod, annina, bet mēs parasti savās acīs baļķi neredzam.... Varbūt mēģini piedot vīramātei, ka neprasmi mīlēt savu dēlu tā, lai pašai būtu mierīgi ap sirdi. Piedod sev, ka esi ielaidusi sirdī vīramātes apvainojumus, kā arī palūdz piedošanu savam ķermenim, ka esi to sāpinājusi. Atceramies, ka arī ķermenis mums ir Dieva dāvana, par kuru ir jārūpējas tieši tāpat kā par visiem pārējiem priekšmetiem riņķī... Tas mums ir iedots uz laiku.
Piedodiet bailēm, ka viss ir citādāk, kā gribētos. par bailēm ņemts no Lūles Vīlmas.

Jūs nevarat izmainīt vīramāti, vīru un nevajag. Jums ir jāmaina pašas attieksme pret notiekošo, tikai mīlestība pret vīru var šo situāciju atrisināt. Mīliet vīramāti no sirds, jo pateicoties viņai Jums ir vīrs. Nebūtu viņas, nebūtu vīra. pārējais jau kļūst nesvarīgs. kad viņa purpina, sakiet paldies, jo tad varēsiet labāk izrādīt savu mīlestību viņas dēlam.

Man arī ir vīramāte, forša. Nu ir idejas arī viņai, bet man tās idejas ir vienaldzīgas, jo viņa ir mana mīļotā vīrieša māte. Es mīlu viņu par to, ka man ir iespēja būt kopā ar viņas dēlu. Tas ir vissvarīgākais.

Droši vien ir brīdis, kad vīrs saka - atkal mana māte. Saki, jā, atkal, bet vai tam ir nozīme, ja mēs esam kopā. Pasaki arī vīram, ka Tu mīli viņa māti, jo viņa ir viņa māte.

paskaties uz visu šo no šāda punkta.

annina - 2011-11-25 19:32
Tā jau ir ,ANNIŅ , ka paši sevi neredzam , otru jau vienmēr labāk redzēt un pamācīt. Paldies ,Tev par padomu , ņemšu vērā un centīšos tā darīt , jo ar naidu un dusmām jau neko nepanāk,, viss iet tik dziļumā..

annina - 2011-11-25 19:34
Re kā sāku jau ar sevi sarunāties, tas bij domāts KUKU !

kuku* - 2011-11-25 19:37
Manu meitu sauc Anna. Es viņu nesaucu par Anniņu. Kāpēc? Kad devām vārdu, izvēlējāmies stipru vārdu. Bet stipru vārdu mīkstinot, cilvēks - vārda nēsātājs, tiek nospiests. Viņā nav šī vārda spēka. vairāk informācijas par šo tēmu var atrast netā. Tieši tāpat kā divi spēcīgi vārdi cilvēkam nav vēlami. Jo tad cilvēks nezin, kuram vārdam pieslieties.


kuku* - 2011-11-25 19:43
man ir pazīstams vīrietis, kura vārdu šādi mīkstina - nu piedodiet, iekšējais sīkstums ir šur tur manāms, bet nu nav vairs vīra kā ozola.. Un ja vīrs nav kā ozols, tad sievietes gan vairs nezina, kur likties.. Piedodiet, bet nu mani aizspriedumu šajā ziņā ir ļoti lieli, nezinu kāpēc... droši vien būtu labs psihologam.... bet nu tā tas ir :)))) Piedodiet, ja kādu aizskāru...

Inese* - 2011-11-25 22:16
Šis ļoti interesants temats. Vai vari paturpināt par to vārda mīkstināšanu?

kuku* - 2011-11-25 22:55
Es tā uzreiz nevaru atrast precīzu informāciju, bet pirmo reizi par to dzirdēju dzemdību nodaļā, gaidot meitiņu. Tagad neatceros precīzi tekstu, bet bija runa arī par mīļvārdiņiem. Piemēram, sauksi meitiņu par pelīti un manīsi, ka viņa tiešām visu vāc, krāj. Mēs vienkārši nepievēršam tām lietām tādu uzmanību.

Meklēju informāciju, atradu šādu linku: http://www.vardi.lv/vards-un-cilveka-liktenis/

Te jau galvenais uzķert ideju. Bet tos piemērus iz dzīves pirmoreiz tiešām dzirdēju dzemdību namā. Piemēram, ja vīrietim ir divi spēcīgi, neatvasināti vārdi - Jānis Juris, tad viņš nespēj dzīvē atrast līdzsvaru, viņš var kļūt par alkoholiķi. Tie divi vārdi ir tik spēcīgi, ka viens otru nomāc. Tāpat sievietēm. Vienu vārdu var likt Anna un otru Annija - tas vairs nav spēcīgais vārds.

Man liekas, ka linkā tur bija šis tas aprakstīts. Bērniņš, kura vārdu nemīkstina, ir kā klints savā viedoklī, mērķos, bet pieaugušais ar mīkstinātu vārdu kā bērnam - visur piekāpjas. Nu to ir jāredz.



Lapa | [1] [2] 3 [4] |

Atpakaļ