Gada nogales intervija ....ar sevi


Komentāri:

Inese* - 2012-01-11 05:22
Cik labi, ka reiz esmu pierakstījusi savas izjūtas. Tagad - pie tējas ar zināmu nostaļģiju un patīkamām sajūtām varu šo visu atcerēties un vēlreiz pārdomāt:)
Šī ir mana laimes dienasgrāmata jau toreiz :))


Inese* - 2012-01-11 19:02
Vakar tieši par to domāju, kārtojot māju un izmetot savus iepriekšējo gadu kalendārus. Tur bija pierakstīts kā uzsāku darbu ar semināriem un kur un kad ko esmu vadījusi un darījusi. Kaut kādā ziņā tas būtu kā arhīvs kā vēsture.
Un tad man radās jautājums pašai sev -cik daudz ir jāņem līdzi tagadnē un nākotnē.
Un secināju, ka faktu ziņā tas man nav nozīmīgi, bet sajūtu gan.
Un šeit ir sajūtas. un laimes dienasgrāmatā ir sajūtas. Un tas ir pa īstam vērtīgi.
Jā - es tiešām varu ieteikt pierakstīt savus laimes un veiksmes brīžus. Pārlasot tos, vairojas laimes sajūta :)



  Nedēļa starp Ziemassvētkiem un gada miju vienmēr ir ļoti īpaša un pārdomām piepildīta. Gribas izvērtēt šo gadu. Varbūt ieskicēt plānus un mērķus nākošam gadam. Un tad nu bieži vien sanāk tāda kā papildus ieklausīšanās sevī. Tā var būt kā klusa saruna. Tā var būt kā meditācija. Tā var būt kā jautājumu un atbilžu viktorīna. Tā var būt vēstuļu rakstīšana vai plusu un mīnusu stabiņu veidošana.


Es šoreiz to noformēju intervijas veidā.

 



Jautājums. Kāds tev bija šis gads?

Atbilde. Ļoti nozīmīgs. Pilnīgs pagrieziena gads ar tuviem cilvēkiem, kurus ieguvu un ar tuviem cilvēkiem, kurus zaudēju. Gads pilns ar notikumiem un ar tik milzīgu tempu, ka liekas, ka gadalaiki ir sajukuši un pārklājušies. Es šogad neesmu pamanījusi, ka ir bijis tumšais laiks un rudens, jo domas ir bijušas tik dziļas, radošas un jaunas, ka tumsai tur nebija vietas pat fiziskā plānā.

 

J. Kāds ir tavs šī gada lielākais un skaistākais notikums?

A. Mūsu laulības baznīcā. Tieši tāpēc, ka mūsu. Tieši tāpēc, ka baznīcā. Tieši tāpēc, ka šogad. Tas ir kaut kas tik milzīgs, ka pārsniedz vārdu „notikums”. Tas ir jaunas dzīves sākums. Tā ir dvēseļu tikšanās un kopā palikšana. Tas ir tik jūtīgi, tik skaisti, ka izstāstīt to nevar. To var novēlēt piedzīvot katram.

 

J. Kāds ir tavs lielākais zaudējums un bēdīgākais notikums?

A. Tētis. Bēres. Un atkal tam nav sakara ar vārdu „notikums”. Ir beidzies kāds mans mūža posms un zaudējums ir tik milzīgs, ka sāpes plosa katru manu apziņas daļu katrā reizē, kad par to domāju. Vēl arvien ir jāraud. Vēl arvien ir sajūta, ka tas nav pa īstam.

Vēl arvien varu iedomāties, kā viņš ar plaukstu notrauš sniegu no manas mašīnas aizmugures stikla. Kā stāv pie vārtiņiem un pavada. Kā māj ar roku tik ilgi, kamēr vien varu redzēt.

 

J. Vai saisti šos un citus notikumus kopsakarībās?

A. Jā. Ja dzīve, ko lielu atņem, tad tā tikpat lielu ko dod vietā. Esmu to pamanījusi arī mazākos mērogos. Piemēram, šovasar man māsa aizbrauca dzīvot uz citu valsti un tas ir kā zaudējums mūsu ikdienas tikšanās nozīmē. Bet tai pašā laikā mana tuvākā draudzene pārcēlās dzīvot uz Jūrmalu, un mūsu biežās tikšanās ir kā milzu ieguvums. Tāpat ir par cilvēkiem, kuri pietuvinās un ienāk mūsu dzīvē, padara kādu konkrētu dzīves uzdevumu vai sniedz mācību un aiziet. Katra atnākšana ir kā ieguvums. Arī attālināšanās var būt kā ieguvums, jo nekas jau nepazūd. Saikne un kopā pavadītais laiks mūsu atmiņā paliek un tikai mūsu emocijas un „pieķeršanās-palaišanas” prasme to visu padara vieglu vai grūtu.

 

J. Vai izjūti, ka ir ekonomiskā krīze?

A. Jā. Jo ir daudz grūtāk uzsākt jaunus projektus dēļ cilvēku ierobežotās pirktspējas. Toties es ārkārtīgi priecājos, ka materiālo vērtību iztrūkumu ļoti daudzi aizpilda ar garīgām vērtībām. Es piederu pie šiem cilvēkiem un varu tikai pabrīnīties kādā daudzumā šobrīd uzņemu jaunu informāciju, ko pie normāliem apstākļiem un pilna darba dienas dažādos biznesa projektos, man nebūtu laika ne izlasīt, ne noskatīties, ne pārrunāt, ne pārdomāt. Kaut ko atņemot, dzīve bagātīgi mūs apdāvina. Ja ir mazāk materiālo iespēju, tad garīgai attīstībai šobrīd iespējas ir neierobežotas. Vienīgais ierobežojums ir prāta spējas to visu uztvert. Labi, ka ir sirds, kas visu to jau zina un tiek ar to galā.

 

J. Kāpēc savu Pozitīvās domāšanas centru veidoji tieši tagad?

A. Tādēļ, ka mani satrauc cilvēku neapzinātā negatīvā nostāja un sekas, kas no tā rodas. Es piekrītu teorijai, ka domas rada notikumus, tādēļ ir svarīgi ko un kā domājam. Man pašai pagāja ļoti daudzi izpētes gadi, kamēr sapratu kā tas notiek un cik tas viss ir svarīgi. Lasīju daudz grāmatas, apmeklēju daudz seminārus, treniņus, ieguldīju tajā laiku, naudu, prātu un sirdi. Es skaidri apzinos, ka citiem cilvēkiem ir ļoti daudz dažādu citu interešu, hobiju, profesiju un viņi nevelta šiem jautājumiem tik pastiprinātu uzmanību, tādēļ es koncentrētā veidā to sagatavoju savās autorprogrammās un tiem, kas to vēlas, stāstu, mācu un skaidroju. Tas kaut kādā ziņā ir citu laika taupīšanas nolūkos. Piedevām es runāju tikai par tām tēmām, kuras esmu savā dzīvē sakārtojusi un pārliecinājusies, ka tas viss darbojas.

 

J. Vai nebaidies pārāk ietekmēt cilvēkus?

A. Nē. Tas par ko runāju semināros ir universālas vērtības, kas nav saistītas ne ar reliģisko, politisko vai kādu citu pārliecību. Tas ir tas pats, kas mācīt fiziku skolā, tikai šeit es runāju, par likumiem, kurus skolā mums neviens nemācīja. Tas viss eksistē neatkarīgi vai mēs to zinām vai nē. Tad jau labāk zināt. Un tālāk jau ir mūsu izvēle vai to izmantojam vai nē. Katram cilvēkam ir brīva izvēle.

 

J. Kādēļ raksti savu blogu?

A. Lai runātu ar sabiedrību par to, kas man svarīgs. Bet tai pat laikā tas man ir kā milzu pārbaudījums un mana mācību stunda runāt ar lielu publiku, kuru neredzu. Es lēnām mācos saprast un pierast, ka brīžiem lasītājs domā pavisam ko citu, nekā esmu rakstījusi, ka man vairs nav nekādas varas un kontroles par to, kas ar manu rakstu, manām tā brīža domām un izjūtām notiek pēc tam, kad tas ir publicēts. Sākumā tas ir ļoti mulsinoši. It sevišķi, ja uzraksti ko jūtīgu.

 

J. Vai nenobijies?

A. Nobijos. Bet tā ir mana šīgada mācība. Un es to apgūstu ar katru jaunu rakstu un katriem jauniem komentāriem. Mana atziņa šai sakarā –ir svarīgi būt pašam un runāt par to, kas tieši man pašai šobrīd ir aktuāli un svarīgi. Es nevarēšu izdabāt katram no lielās lasītāju auditorijas un pa lielam to arī nemēģināšu darīt. Tomēr ir komentāri, kuros tiešām ieklausos un pārdomāju. Tā ir viena daļa no atgriezeniskās saiknes. Tas ir svarīgi.

 

J. Ko tu gribi novēlēt lasītājiem gadu mijā?

A. Gara stiprumu un dvēseles gudrību.

Lai gada nogalē rodas iespēja ieklausīties sevī un pārdomāt kas vērtīgs ir noticis šajā gadā. Un savukārt šīs vērtības un atziņas, lai ir kā labs pamats, uz kura stiprināt un balstīt savu nākotni.

Lai šī būtu visskaistākā desmitgade, kas sāksies!

Un ja gadās tā, ka dzīve ko atņem, lai tūlīt ko ārkārtīgi vērtīgu dod vietā. Īstenībā tieši tā jau viss notiek. Tikai jāļaujas.

Laimīgu Jauno 2010.gadu!

 

Komentāri (4)  |  2010-01-25 19:40  |  Skatīts: 2823x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Inese* - 2012-01-11 05:22
Cik labi, ka reiz esmu pierakstījusi savas izjūtas. Tagad - pie tējas ar zināmu nostaļģiju un patīkamām sajūtām varu šo visu atcerēties un vēlreiz pārdomāt:)
Šī ir mana laimes dienasgrāmata jau toreiz :))

Brigita* - 2012-01-11 17:25
Inesīt! Šis ir lielisks apliecinājums tam, cik svarīgi rakstīt! Jo tās ir tā brīža sajūtas, kas ar laiku kļūst savādākas un piemirstas:)
Paldies, ka mudini mūs rakstīt savus laimes brīžus - tiem vērtība pieaug tikai laikam ejot:)

Inese* - 2012-01-11 19:02
Vakar tieši par to domāju, kārtojot māju un izmetot savus iepriekšējo gadu kalendārus. Tur bija pierakstīts kā uzsāku darbu ar semināriem un kur un kad ko esmu vadījusi un darījusi. Kaut kādā ziņā tas būtu kā arhīvs kā vēsture.
Un tad man radās jautājums pašai sev -cik daudz ir jāņem līdzi tagadnē un nākotnē.
Un secināju, ka faktu ziņā tas man nav nozīmīgi, bet sajūtu gan.
Un šeit ir sajūtas. un laimes dienasgrāmatā ir sajūtas. Un tas ir pa īstam vērtīgi.
Jā - es tiešām varu ieteikt pierakstīt savus laimes un veiksmes brīžus. Pārlasot tos, vairojas laimes sajūta :)

Baiba* - 2012-01-11 19:14
Tieši tā, es izmetu jau sen visas vecās skolas laiku dienasgrāmatas, kur bija pārsvarā fakti vai gaušanās par dzīvi. Nedomāju, ka kādreiz būs vēlme vai vajadzība tās pārlasīt. Toties saglabāju iedvesmojošus citātus, savu bērnu dienasgrāmatas (kuras es rakstu, kopš piedzima mazie) un savas pierakstītās atziņas un pārdomas, ko šad tad ir derīgi pārlapot.


Atpakaļ