Rozā brilles Komentāri:
xxx* -
2011-10-18 01:50 Cilvēki ilgstoši var nodzīvot kopā rutīnā, pieķeroties attiecībām, bailēs paliek vienam ilgi un laimīgi cienot vienu. Vai tā ir mīlestība? Nezinu. Viņu izpratnē par lietām un to būtību, noteikti, ka jā. Manā izpratnē, gan jā gan nē. Ja viss uz zemes ir radīts ar Dieva mīlestību, tad jāsaka jā, viņi dzīvo mīlestība.
Ja runājam par Kristīni. Dažādos manos dzīves posmos esmu bijusi dažādās pusēs. Patiesībā runājot visu laiku esmu svārstījusies no vienas puse uz otru pusi . Izejot dzīves dažādus posmus joprojām nepieslienos nevienai pusei. Kāpēc? Rakstītajā Blaumaņa viedoklis, filmā jau vairāku viedokļu summējums. Taisnības pēc jāsaka , ka neesmu pārlasījusi darbu savus 20 gadus (šobrīd man 43 gadi) . Nav teikts, ka pret Akmentiņu viņai nebija jūtas, varbūt bija, bet ne tik košas kā pret Edgaru. Tik pat labi var teikt, ka Kristīni vadīja izteiktas mātišķās rūpes pret Edgaru, glābt viņu ... te var filozofēt bez gala un nenostāties nevienā pusē, bet pieņemt lietas kā viņas ir. Tie tomēr ir literāli varoņi
Vai ir vieta šādiem psiholoģes un citiem viedokļiem , kas it kā runā pretī Visuma un Dieva likumiem? Es saku, ka ir vieta un viņi ir jāpauž. Es izvēlos viņus klausīties, pieņemt, ka viņi tādi ir ar izpratni un paņemt sev nepieciešamo. Mēs esam tik dažādi. Daži ielec Visuma likumos uzreiz, citiem ir nepieciešams pakāpenisks ceļš. No pirmā acu uzmetiena liekas, ka viņš ir pretrunā, bet tā nav . Noteikti ja mēs visu redzētu kopumā, tad saprastu, ka nav nekā pareiza un nepareiza uz zemes. Viss, kas notiek tam tā jābūt.
Atceros kad mammai iedevu lasīt Lūli, otrā dienā aizbraucu, redzu nav labi, vienās asarās un neizpratnē. Nolikām grāmatu malā. Viņa izvēlējās citu ceļu , kā apgūt Dievišķos likumus. Vai viņas ceļš ir nepareizs? Viņš ir vispareizākais priekš viņas dotajos apstākļos.
„Izvēlēties neklausīties” – bija laiks , kad arī es tā darīju, bet pienāca diena kad sapratu, ka neskatos patiesībai acīs, esmu nepatiesa pret sevi. Tā ir ļoti smuki nomaskējusies un glīti iesaiņota lepnība ( manā gadījumā)
xxx* -
2011-10-20 18:29 Cikliskums 3, 7 19 .... kas kuram, var būt pat mēneši. Man liekas ka nedrīks tik viennozīmīgi teikt ka nebija mīlestības, esot domāts ka mīli.
Kaut kad agrākos rakstos uzpeldēja atziņa, ka ne visas , kas iziet laimes terapiju izveido attiecības, atrod mīlestību.
Man liekas, ka cikliskumam un tam ka neveidojas attiecības ( it kā darot visu lai tās būt) ir vairāki iemesli. Te nav runa par mīelstības neesamību .
Viens no iemesliem tas ka attiecības, mīlestību pret otru tiek nolikta augstāka par mīlestību pret dievišķo.
Otrs varētu būt karmiskās saites. Senču apvainošanās, dusmas vai kas cits, kas ietekmē arī tavu likteni un iespējams ka attiecību neesamība ir pat mums kā svētība, lai mēs attīstītos, iespējams ka pat lai pasargātu. Situācijas pieņemšana un neskriešana ar pieri sienā.
Tie ir tikai pāris iemesli kas man šobrīd uzpeldēja, jo plašāk lietas mēs redzēsim, jo skaidrāka mums tabs lietu būtība, sakarības.
xxx* -
2011-10-20 23:05 Ar to, ka attiecības izirst kaut kādā laika periodā nenozīmē, ka viņās nebija mīlestība. Vienkārši bija kaut kādi iemesli , kas neļāva mums to ieraudzīt , pieņemt.
Es par "bezlaulības vainagiem" un līdzīgām lietām var teikt, ka vispār neko nezinu. Es tikai zinu, ka es brīvprātīgi izvēlējos savus vecākus ar viņu kļūdām un dzīves pieredzēm. Vajadzēja paiet 40 gadiem, lai es viņu kļūdās ieraudzītu sev nepieciešamās lietas, lai man dvēsele sāktu brīvāk elpot. Cik es sevi atceros, tik man nebija vēlēšanās šeit uz zemes dzīvot. Nē par pašnāvību es nedomāju ( tagad es saprotu, ka tā nemaz nebija , apzinātā līmenī jā, nedomāju, bet zemapziņā man bija spēcīga nevēlēšanās dzīvot), man tikai nebija spēka šeit elpot. Nekādi tam nevarēju atrast izskaidrojumu. Cik neizskaidroju negadījumu ar mani notika, vienmēr kāds mani izvilka aiz rokas ( kaut kad te sarunās es jautāju par laimes krekliņu, kam viņš tiek dots. Man viņš ir. Varbūt tāpēc , lai es izdzīvotu, jo kāds zināja kas man paredzēts) Nesen no mammas uzzināju, ka mani gadu vecu bērnu paglābuši no aizrīšanā, noslīkšanas, no uguns nelaimēm. Kur cēlonis visam tam? Cēlonis, protams, ir manī pluss vecāku emocijas ( izrādās mamma pārdzīvoja spēcīgus pazemojumus no savas mātes, kad gaidīja mani. Ir arī vēl citi iemesli)
Meklēt izskaidrojumu es sāku ap 39 gadiem, līdz tam es vienkārši dzīvoju, neko nezinot par likumsakarībām , visuma likumiem un t.t., Sabruka man laulība 19 gadus kopdzīves. Es smaku nost, meklēju atbildes, biju pārliecināta, ka manās attiecībās nebija mīlestības.... tagad , sākot saprast cēloņu un seku likumus, es saku bija mīlestība .... kāpēc es toreiz viņu neredzēju? Es tik veiksmīgi biju nokopējusi mātes, vecāsmātes likteņu savā izpildījumā. Bija laiks kad es dusmojos, attaisnoju savas dzimtas sievietes , viss mijās kopā dusmas un izpratne, ka viņas savādāk tai mirklī nevarēja.
Man vajadzēja pazaudēt šīs attiecības, man vajadzēja pazaudēt sevi, lai es ieraudzītu to kas bija, lai ieraudzītu un sāktu iepazīt sevi. Tāpēc es saku, ka jāpieņem sakāve ar mīlestību, lai ieraudzītu dievišķo šai sakāvē. Bez attiecību izjukšanas, bez vecākiem kādi viņi man bija, es nebūt tā, kas emu šodien.
Inese, es tieši arī biju domājusi, ka mēs varam mainīt, to kas mums nāk caur dzimtu. Ir cilvēki, kuriem vajag ieraudzīt kopsakarības pa dzimtas līniju un izprast sevi tanī visā un tikai tad viņi var atvērties mīlestībai. Citos cilvēkos ir spēcīga mīlestības enerģija lai noslēgtu šo karmisko ķēdi, pat neizprotot .
Es atvainojos, ka sanāca tik gari, bet savādāk es nemācēju izskaidrot savu augstāk minēto domu.
xxx* -
2011-10-20 23:27 un vēl nedaudz.
Pirms 22 gadiem nomira man pirmdizmtais ( puika) , visulaiku man nebija atbildes, teorētiski caur grāmatām es biju uztaustījusi, ka tā ir mīlestības nepieņemšana no vīrieša. Es to biju attiecinājusi uz savu vīru, saistot to 'vel ar attiecību izziršanu ....bet sevī jutu ka tā nav pilnīgi patiesa atbilde. Es uzsveru vārdu "teorētiski" .... šodien nāca atbilde, caur sajūtām ( uzsvars uz "sajūtām").... 18 gados es biju noraidījusi vīrieša mīlestību. Man viņš bija ļoti tuvs, bet es ļāvos aizvainojumam , viņš nāca pie manis, bet es savā aizvainojumā noniecināju viņa mīlestību , es to izdarīju diezgan skarbi ( jaunības maksimālismā nemaz tā nelikās) ... lūk arī celoņu un seku likums manā gadījumā .... nogalinot vīrieša mīlestību, zēni tad nav dzīvotspējīgi.
Tam nav nozīmes ka tas bija cits vīriestis, nevis mans vīrs. Es vēl neizprotu visu līdz galam, tikai šoreiz ZINU ka tā tas ir.
Kāpēc es to minēju? Tam kas ar mums notiek šodien , atbilde meklējama pagātnē ( pagātne var būt arī stundu atpakaļ) . Tas ka šodien brūk attiecības, atbilde ir meklējama iepriekšējos dzīves notikumos.
Nevienmēr ir jārušina pagātne. Šeti ļoti veiksmīgi noder "Laimes terapij". Bet reizēm tas ir vajadzīgs, vismaz man tas bija nepieciešams, lai smaidītu šodien.
Sestdien braucu uz Madonu un kā vienmēr, kad man ir tālie semināri, pa ceļam paklausos radio. Arī šoreiz bija tāpat. Raidījuma tēma bija par mīlestību un raidījuma vadītājs kopā ar psiholoģi runāja par to – cik ilgi mīlestība ir akla un kad pienāk tas brīdis, kad cilvēks ierauga īsto realitāti un pārstāj sevi mānīt.
Braucu un domāju – diez kāpēc ir šāds viedoklis un kādēļ ir šāds uzstādījums. Kāpēc jau sākotnēji cilvēkiem ir jāiestāsta, ka iemīlēšanās un mīlestība ilgst tikai kaut kādu skaitu mēnešu vai gadu un pēc tam nu „tad tu viņu ieraudzīsi īstā gaismā”. Tāpat kaut kur esmu dzirdējusi sabiedrībā zināmu viedokli, ka mīlestība ir ķīmisks process, kas ilgst augstākais 3 vai 4 gadus. Jautājums – un kas tad notiek pēc tam? Rutīna? Pieķeršanās? Bailes palikt vieniem? Vai tiešām – mīlestības tajā visā vairs nav?
Neticu.
Esmu uzaugusi mīlošā ģimenē, kur vecāki viens otru mīlēja 40 gadus, zinu par saviem vecvecākiem, kas viens otru mīlēja visu mūžu, zinu savu dzīvi, kad mīlestība ar kopdzīves gadiem tikai pieaug. Par kādiem gan pārejošiem ķīmiskiem procesiem to var nosaukt.
Nē, es gan neuzskatu, ka mīlestība dara aklu.
Manā skatījumā viss ir pilnīgi otrādi. Es uzskatu, ka mīlestība mums atver acis un tieši tad kļūstam redzīgi. Ieraugam cilvēka dvēseli, saskatām cik viņš ir skaists. Un diemžēl, ja pazūd mīlestība, vai pareizāk sakot, ja prāts ņem virsroku un mēs paši totāli sagraujam mīlestību, tad kļūstam akli un vairs neredzam skaisto un labo. Un pietiek atvērties mīlestībai, kā atkal spējam priecāties par dzīvi un baudīt laimi, prieku un fantastiskas attiecības.
Raidījumā kā piemērs tika pieminēta Blaumaņa Kristīne, kura, lūk, dēļ šīs „aklās mīlestības” ir aizgājusi no citām attiecībām (kā zināms – no precībām ar Akmentiņu) pie Edgara. Un tajā brīdī es biju gatava zvanīt uz radio un pārjautāt psiholoģei – kā no psihologu viedokļa tad būtu pareizi? – vai izvēlēties stabilu vīrieti ar kārtīgiem ienākumiem, bet kuru viņa nemīl? Vai tomēr būt kopā ar savu mīlestību, kaut arī viņam ir tāda daba, kāda ir?
Es esmu Kristīnes pusē. Es esmu mīlestības pusē. Nu nevar dzīvot ar nemīlamu vīrieti, kaut arī viņš ir stabils un labi pelna. Tā ir nodevība pašai pret sevi. Tā ir nodevība pret savu mīlestību. Pret savu dvēseli.
Cits jautājums ir par to kā palīdzēt savai mīlestībai atmest kaitīgus - graujošus ieradumus. Bet arī to var tieši ar mīlestību. Ja mēs pašas augam, mūsu cilvēks līdz ar mums aug un mainās.
Īstenībā, ir tik daudz pārraižu un raidījumu, kurā cilvēki runā tik ļoti pretēji Visuma un Dieva kārtībai. Un negribas jau strīdēties. Un negribas kritizēt. Par sevi – es varu vienkārši izvēlēties neklausīties. Bet ir tik ļoti žēl, ka tos, kuri šobrīd ir meklējumos un savu īsteno vērtību sistēmu tikai veido – tos šādi pētījumi, pieņēmumi un komentāri ietekmē. Starp citu dažreiz var tikai pabrīnīties cik ļoti liels spēks ir sabiedrības domai, profesionāļu viedoklim par kādu konkrētu jautājumu.
Tādēļ – īstenībā atkal nonākam pie atbildības par to, ko klausāmies un kam ļaujam nosēsties mūsu zemapziņā.
Jo vairāk tajā būs šaubu un mīlestības nolieguma, jo dzīvē grūtāk izveidot mīlestības piepildītas attiecības.
Es Tev novēlu būt pārliecinātai par mīlestības spēku un par mūžīgu mīlestību. Tā tas vienkārši ir! :)
Un kā domā Tu?
Sūtot labas domas,
Inese |