Diāna* - 2011-10-14 04:32
Jā, es lasu un piekrītu katram teiktajam vārdam... teorētiski. Bet cik gan cilvēkam ir jābūt "izaugušam", lai 24/7 pavadītu tādā svētlaimē un harmonijā? Es varbūt tiešām kļūdos, bet man šķiet, ka šāda beznosacījuma mīlestība mūža garumā, katru minūti, stundu, dienu, mēnesi, gadu, ir iespējama tikai Jēzum Kristum. Nu varbūt vēl Mati Terēzi varētu šeit pieskaitīt.
Manā skatījumā beznosacījuma mīlestība ir tas gaišais punkts, mērķis uz kuru tiekties, klūpot, krītot, sasitoties, mācoties.. bet saskatot to kā gaismu sava ceļa galā.

xxx* - 2011-10-14 04:51
viss ir vienots. Izsakot pretenzijas kādam, mēs patiesībā izsakam pretenzijas sev. Agresija, dusmas, nepatika tiek vērsta pret sevi.
Saskatīt otrā dievišķo. Liekot primāro dievišķo daļu un tikai tad cilvēcisko .... svarīgi , lai nesāktos otra cilvēka pielūgšana

Jannat* - 2011-10-14 04:56
Milsetiibas impulss ir katraa no mums - tik atkariigs, cik lielaa meeraa ljaujamies/ Piekriitu Dzintrai, mees esam radiiti peec Dieva liidziibas - ljaujot sev un sevi miileet, mees ar to pagodinaam Dievu


iedvesma - 2011-10-14 05:06
Man ir tā, jo vairāk iepazīstu cilvēkus, jo vairāk man sāk kaitināt viņu paradumi. Spilgts piemērs ir kolēģe.

Man kaitina viņā viss. Tas kā viņa sēž (kājas saceltas uz krēsla), tas kā ēd (ēd ar labo roku un bez nazīša), tas kā viņa runā ar saviem ģimenes locekļiem (bez iecietības, bieži strīdoties), tas, ka viņa kavē darbu un nenāk laikā, paviršība darbā.... Tik ļoti daudzas lietas. Pat tas kā viņa ģērbjas, tas, ka ar zeķēm staigā pa kabinetu, iet pie priekšnieces.... Nesaprotu kapēc tā notiek. Esot darbā, lieku savam prātam domāt par citām lietām, bet tas atkal un atkal atgriežas pie tā, kas man nepatīk. Uz lietām, kas nemanot vienkārši krīt uz nerviem.

Viņai patīk, ka viņu uzklausa, bet viņai nepatīk uzkalusīt. Un ir tāds teiciens "kad tu sāc izturēties pret cilvēkiem tā, kā viņi izturas pret tevi, cilvēks apvainojas". Un tā arī ir tagad - man vairs neinteresē viņas problēmas, un viņa uztver, ka esmu dusmīga, jo neielaižos sarunās.

Grūti tā to visu izstāstīt, bet nesaprotu - kapēc rodas tāda nepatika pret cilvēkiem....?!

kaut kas līdizīgs ir bijis kopmītnēs dzīvojot - ar laiku sāk traucēt tajā cilvēkā viss, pat viņa aura. Traucē tas, ka atrodamies vienā telpā.

Arī mājās traucē tas, ka cilvēks nav kārtīgs, izmētā mantas, nenomazgā šķīvjus. Nu traucē.... Esmu sapratusi, ka vienai dzīvot ir vislabāk, jo tad viss notiek pēc maniem noteikumiem un tādu ceļu šobrīd arī eju!

Esmu prasīga pret sevi un pret citiem, bet ar nepatiku pret cilvēkiem, netieku galā.

Kristīne* - 2011-10-14 05:40
Tajā brīdī, kad mēs sākam apjaust kāda ir mūsu īstenā būtība, kaut vai tik daudz apjaust, cik tauriņa spārnu vēziens - ka katrā no mums patiesi ir Dieva Dzirksts (tā atrodas sirds labajā priekškambarī), tai brīdī kļūst vieglāk saprast otru cilvēku, viņa atrašanos kopā ar mums šai brīdī, kādēļ viņš mums atsūtīts un visu citu, par ko Dzintra tik skaisti uzrakstīja. Tai brīdī, kad mēs sākam apjaust, cik cieši mūsu Dvēsele ir saistīta ar Dievu, mēs varam sākt patiesi iemīlēt visu kas ir ap mums. Sākt mācīties patiesi mīlēt. Nesen man izdevās (beidzot!!!) saklausīt savas Dvēseles balsi un man bija sajūta, it kā es ieskatītos Dievam acīs, tāda svētlaime, prieks pārņēma mani. Likās es burtiski fiziski jūtu, kā caur galvas vidu manī ieplūst sudrabaina spoža gaisma un es beidzot sapratu Ineses un Dzintras sajūtas, kad viņas rakstīja par bezgalīgu mīlestību pret visu dzīvi, Dievu, sevi, apkārtējiem. Tāda brīnumjauka laimes sajūta. Un es sapratu Inesi, kad viņa teica, ka būt laimīgam ir viegli, tas ir tikai tavs šodienas lēmums - esmu laimīga. Tā tiešām ir!!!
Iedvesmai - iesaku izlasīt V.Siņeļņikova grāmatu: Atbrīvošanās no lepnības. Grāmata ir krievu valodā un vēl nopērkama Rēriha grāmatnīcā. Tur ir atbildes uz visiem Taviem jautājumiem, arī kāpēc rodas nepatika un citas negatīvas emocijas pret apkārtējiem un kādēļ tas viss vajadzīgs.
Lai mums visiem laimes pilnas dienas!!! :)))

Dzintra Č.* - 2011-10-14 15:07
Diāna - tā jau ir, tikai varbūt daži īpaši izradzētie var katru dienu un ik mirkli dzīvot Dievišķā mīlestība, savukārt, piemēram man Dievišķā mīlestība ir mērķis. Un ikdienas mācības un situācijas ir palīgs, lai meš augtu un uz to ietu, un kad mēs zinām, ka visam pāri Dievs, tad ir vieglāk pārvarami šķēršļi un grūtības.

Skaistu dienu!

Daina :)* - 2011-10-14 17:16
Es līdz sirds dziļumiem sajūtu to, ko raksta Dzintra. Katrā savas dzīves situācijā pludinu mīlestību. Ne vienmēr man tas izdodas viegli, ne vienmēr mana pirmā reakcija ir harmonijas un mīlesības pilna. Bet es tik ļoti labi esmu izjutusi, kā mainās situācija mirklī, kad savu EGO pastum maliņā un sirdi sapildot ar mīlestību, sāc dalīties ar to. Tur kur ir Mīlestība nav lepnības, nav egoisma, nav dusmu... Ir tikai Mīlestība. Es mācos saskatīt dziļāko patiesību, paņemt malā visu butaforiju, paņemt malā visu to saasinātajās emocijās sabieznāto krāsu gammu. Un tagad paskaties, kas paliek pāri - ir divi cilvēki, kuri ciena viens otru, mīl viens otru, un tad saproti, ka nav jau ko dalīt. Naidam, dusmām, lepnībai nav vietas, tie visi paši atkāpjas Mīlestības priekšā!

Es mīlu sevi, Dievišķo dzirskti sevi, kā arī mācos it visā to saskatīt sev apkārt!

Mīlestībā,
Daina

Inese* - 2011-10-14 17:16
Lasīju Iedvesmas komentāru un domāju cik man viss ir pretēji - es arī ne visai paciešu, ja mājās mantas ir nekārtībā un bērns vai vīrs ir ko piegružojuši vai dzīvnieku dēļ ir netīrība. Bet pietiek man tikai uz sekundi iedomāties, ka viņu man nebūtu - kā ar milzu mīlestību kopju un baudu laimi, ka visi esam kopā.

Es zinu kā ir dzīvot vienai pilnīgi perfekti sakoptā mājā.
Man tas perfektums toreiz nekādu laimi un mierinājumu nedeva. Toreiz tik ļoti ilgojos satikt savu īso un vienīgo. Gribēju vīru, bērnu, suni, kaķus - īstu ģimeni.
Tagad tas viss ir un tā ir laime. Man mana laime ir būt kopā un dzīvot mīlestībā:)


AgneseP.* - 2011-10-14 17:54
Piekrītu, ka viegli izturēties ar mīlestību pret patīkamiem cilvēkiem, savukārt pret ne tik patīkamiem tev.. tas nav viegli. Ja kādreiz es centos nosodīt, ignorēt šādus cilvēku, vienkārši nepievērst uzmanību, tad tagad es mācos vērot cilvēkus bez aizspriedumiem, ar patiesu interesi - o, mēs esam tik dažādi!!!:).
Es mīlu rītus, kad uz darbu dodos ar sabiedrisko transportu. Pirmkārt tādēl, ka varu izbaudīt 20 minūšu nesteidzīgu pastaigu līdz dzelzceļa stacijai, sasveicināties un aprunāties ar Visumu, otrkārt, ka varu netraucēti lasīt savas grāmatas 40 minūšu garumā, un treškārt - trennēties pieņemt un ar mīlestību paraudzīties uz ikvienu cilvēku man apkārt. Domās es mēdzu sūtīt mīlestību un prieku pretimsēdošajiem. Jā, ar nelielu piespiešanos arī tiem, kuri man nešķiet visai tīkami:) Bet tas ir tik ielīksmojoši, ka dažkārt ir grūti noturēties skaļi neiesmejoties:) Pamēģiniet!!
Un pamazām es saprotu, ka mēs visi esam tādi kādi mēs esam. Viss. Tas ir tik vienkārši. Un man nevienam nav jāpaskaidro, kādēl es esmu tāda. Un arī tam otram cilvēkam nevienam nav jāpaskaidro, kapēc viņš ir tāds kāds ir. Un priekš manis šī atziņa ir ļoti atbrīvojoša.
Un paldies Dzintriņ par domu, ka ja mēs nicinam kādu, tad būtībā izsakam kritiku Dievam. Paturēšu to prātā, noderēs:)
Lai mīlestības pilna diena mums visām!!
Agnese

Baiba* - 2011-10-14 18:10
iedvesmai- neapmierinātība ar apkārtējiem - tās varētu būt slēptas dusmas pret kādu (vai sevi) un neapmierinātība pašam ar sevi (neapzināti). Ja meklē dziļākus cēloņus un tas traucē dzīvot, ieteiktu parunāties ar terapeitu vai psihologu, vienīgi tas varētu būt gana ilgstošs process atkarībā no Tavas personības un motivācijas. Ja vēlies pati atrast atbildes, tad jā, Siņeļņikova grāmatās tās var atrast. Lai veicas!

Solvita* - 2011-10-14 19:47
Es te gribu mazliet pafilozofēt par to, kāpēc mēdz būt, ka ''krīt uz nerviem'' otrs . Var jau būt, ka bērnībā dzīvo spiedīgos apstākļos brāļu un māsu pastāvīgā klātbūtnē, nav savas telpas un tad beidzot , ka ir iespēja izbaudīt savu telpu, kad nav saspiestība, kad vari darīt ko vēlies, neviens nevēro, neuzbāžas ar padomiem utt. Tā var būt, un šāds posms ir jāizdzīvo, jāizbauda , tā var būt normāla pašattīstība, un ,kad šī pašas telpa būs piepildīta , tad gribēsies tajā dalīties ar otru, un tad tas otrs nekritīs uz nerviem, jo ir jau šī vienatne izdzīvota. Kāpēc ne? Tā var būt.
Par to, kāpēc kāda cilvēka īpašība krīt uz nerviem? Saka jau tā, ka tā īpašība , kas nepatīk otrā piemīt sevī, bet tā ir apspiesta, un tad tik uzkrītoši otrs to tā kā demonstrē un tas kaitina.

Ja mēs būtu visi tik ļoti vienādi, tad taču būtu tik garlaicīgi, gluži kā roboti....Garlaicīgi. ..Esam tik dažādi un tas jau ir interesanti, un tikai katram savs pārbaudījums , kā sadzīvot ar to citādāko, atšķirīgāko.

Un tad paskaties uz citiem, un domā, kāpēc tas cilvēks dots šajā manā dzīves posmā? Ko man (dvēselei) būtu jāiemācās? Neesmu svētā un man arī kaut kas kaitina un nepatīk kādā cilvēkā. Katram ir savas nepilnības un tajā brīdī, ka ieraugu tās citā, sāku domāt, kas tad pašā ir tāds , ko pilnveidot...Tā varbūt ir vieglāk..saku varbūt, jo arī es mācos attieksmi.
Kas ir grūtākā cilvēciski saprotamāka attieksme, ko sludināja Jēzus ..„Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu, bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunumam, bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez otru” (Mat. 5:38-39). Varu liecināt, ka manā dzīvē ir bijis tā, ka cilvēks slikti rīkojies, un pirmā doma ir rīkoties tāpat , bet der pavērot , kas notiek tad, kad maini attieksmi sākumā pret tādu, ka viņš jau nezina, ko dara...un pēc tam tik ļoti nepretoties , bet mierīgi, it kā no malas noraudzīties ...šī situācija jāizdzīvo, un pāridarītājam piedod ..un teikšu tā, situācija mainās ...jo mainās pašas attieksme, citu jau mainīt nevar, tikai savu attieksmi....un tas cilvēks, kas pāri darījis vai nepatīk vienkārši aiziet (cits ceļš) ..pārbaudījums izturēts , nāk nākamais...Tā notiek ;) Dvēsele mācās ..
Un , ja runājam par to, ka cilvēki, ko mīlam reizēm kaitina. Esam tikai cilvēciskas būtnes, nekas cilvēciska nav svešs, tad tiešām atliek tikai izjust, ja šo mīļo nebūtu, un visas dusmas, aizkaitinājums pazūd. Vari jau dzīvot savā perfektajā pasaulē pilnīgi viens..un tad? Un cik ilgi un kādēļ?

Tā kā jebkurā gadījumā mācos ..un arī manas rakstura īpašības var kādu kaitināt, arī mans rakstītais var kaitināt...To jau nevaru ietekmēt, esmu es pati un kāds cits ir viņš pats :) Pieņemot to ir vieglāk dzīvot..





jannat - 2011-10-14 20:14
Varbuut tas ir staasts par perfekcionismu, bet mees tak esam cilveeki! man tas biezi raksturiigs, taapec mekleeju atbildes un analizeeju sajuutas - taads smagums, ja gribu buut perfekta un kaitina liidzcilveeku, skiet ,preteejaa uzvediiba un taa nu es censos to atmest un saku sev - ka neesmu perfekta, esmu cilveeks - tas paliidz, jo tad arii liidzcilveeku uzvediiba neskiet kaitinosa - sis ir jautaajums par cilveeciskumu - cik daudz mees pienjemam pasi sevi, savas kluudas, tad speejam pienjemt apkaarteejos/ Sakaraa ar rakstu un vispaar, nak praataa viena indiesu filmas atzinja, ka ar miilestiibu var vinneet visu

LIGA* - 2011-10-14 20:53
Jauks rakstiņš, vienmēr pasmaidu, kad šeit izlasu lietu, kas pat reiz aizmirst un tagad atgādināts.

iedvesma - 2011-10-14 21:14
Paldies par padomiem! Centīšos pie tā piestrādāt.

Bet sakiet - kā var iemīlēt cilvēku, kurš nav tuvinieks, bet vienkārši cilvēks, kas gadījies dzīves ceļā, bet kuram pret mani attieksme ir pilnīgi vienaldzīga, bez iejūtības, bez sirsnības, tikai izlikšanās. Nu kā tādu cilvēku var mīlēt, ja zinu, ka sākšu atklāties, viņš nepriecāsies par manām veiksmēm, stāstīto ātri vien aizmirsīs - vienvārdsakot, es šim cilvēkam esmu pilnīgi vienaldzīga. Mūs saista tikai darbs.

Nu kā tādu, lai iemīl.

Jannat* - 2011-10-14 22:15
Tikai darbs ar sevi var paliidzeet atraisiit miilestiibu sevii un, kad tu mainies, arii apkaartne un cilveeki mainaas, tad Tava vibraacija buus savaadaaka un iespeejams so personu Tu vairaak nepiesaistiisi/ Ar varu nevar miileet un to nevajag, straadaa pie sevis, Tev tiikamaakaa veidaa vai taa buutu Laimes terapija vai meditaacija, sarunas ar Dievu vai kaa citaadi, atrodi sev domubiedrus sabiedrotos, kas Tevi saprot ar kuriem Tu vari daliities, jo miilestiiba ir daliisanaas, to pati maacos sobriid :))) Lai Tev izdodas

iedvesma - 2011-10-14 22:20
Pieaugušais pieaugušo respektē - vairāk vai mazāk, grūtāk ir kad priekšā stāv pieaudzis un es gadiem 20 jaunāka.

Respektīvi - mans viedoklis, domas - netiek ņemtas vērā.

xxx* - 2011-10-14 22:43
Nav receptes kā iemīlēt cilvēku kurš nav tuvinieks.
Ilgāka laika periodā man uz mājām pienāca sievietes zvani - sūnīja pēdējiem vārdiem, it kā es viņai vīru atviļot. Man acis kvadrātā un neizpratnē, līdz nejauš gadījums salika visu pa plauktiņiem. Darba kolēģa sieva greizsirdīga pat uz telefona stabu, bija izdomājusi nezin ko un izvēlējās mani kā objektu savas žūlts nolaišanai. Kolēģim es neko neteicu par zvaniem, bet tie atkārtojās arvien agresīvākī un biežāki, līdz vairs nevarēju normāli pieiet pie parastā telefona. Dusmas mijās ar līdzjūtību, neizpratni kā rīkoties. Līdz vakar es sapratu ka pastarpināti esmu uz sevi paņēmusi citu nenokārtotās attiecības. Tas ir viens aspekts. Otrs aspekts - konfliktu risināšana, bija man pienācis laiks saprast elementāru patiesību - sodīt cilvēku par viņa rīcību, nenosodot viņu pašu ka dievišķu būtni. Kā lai nemīl šo sievieti , kura uzņēmās tik nepateicīgu lomu un vēl tik garā laika periodā , lai es saprastu to ne tiakai teorētiski bet arī sirds dziļumos. Pateicoties šai sievietei es vairāk saprotu savas kļūdas, ko pieļauju kontaktējoties ar savu jaunāko dēlu (13gadi). Man nebija padoma kā rīkoties situācijās , kuras man meistarīgi vienu pēc otras piespēlēja dēls.
Tas tā īsumā fragments iz manas dzīves :)

xxx* - 2011-10-14 22:54
Tā nav ka pieaugušais , pieaugušo respektē vairāk. Mēģini domās atdalīt cilvēku un viņa rīcību. Ja viņa rīcība aizskar tevi ( es te domāju visa veida emocijas, domas) , tādat viņs tā dara lai tu kaut ko sapratsu. Ko priekš tevis nozīmē , tas ka netiek ņemts vērā tavs viedoklis? Kas slēpjas aiz šīm bailēm, netikt uzklausītai. Ļoti iespējams , ka kādas dziļas bailes nemaz nesaistītas ar šo kolēģi izprovocē visu šo situāciju.

Kristīne* - 2011-10-14 22:57
Piekrītu Jannat - jāstrādā ar sevi, jādara pilnīgi viss, ko uzskati par pareizu, labu, nepieciešamu, kas var atvērt sirds čakru, lai sajustu mīlestības plūsmu caur to, tad dalīties un pieņemt kļūs vieglāk. Un tad ir tā, kā Dzintra raksta, ka par Mātēm Terēzēm nekļūsim, bet savas mācībstundas spēsim iziet ar daudz lielāku paļāvību, pieņemšanu, ticību un prieku.

Jannat* - 2011-10-14 23:24
xxx izteikataa doma par to, ka nepatiikamie cilveeki mums izdara pakalpojumu darbaa ar sevi (skiet, ka pareizi sapratu :) ) piekriitu, tiesi taadeelj Iedvesma ir mekleejumu celjaa un ir Pavasara studijas maajas lapaa. Ar to gribu teikt, ka nepatiikamie cilveeki var buut muusu virziitaaji attiiistiibas celjaa, to saku no savas personiskaas pieredzes/ tikai izveele ir muusu rokaas, ko dariit attieciigajaas situaacijaas- dusmoties, njemties, kritizeet vai buut gudraakam un to njemt savaa labaa darbaa ar sevi -

xxx* - 2011-10-14 23:40
visas sarunas lielākā vai mazākā mērā ievirzās šajā gultnē. atkārtošos - ir jauzzin kas tu neesi, lai saprastu kas tu esi. Kā tu zināsi kas ir silts, ja nezināsi otru pusi - kas ir auksts. Duālisms, tas kas uz zemes mums jaiziet. augstākos plānos nav labs un slikts. Augstākā vienotība šeit uz zemes ir sadalīta, lai mēs caur savu dzīves pieredzi atcerētos ( iemācītos no jauna) vienotības principus.
Vismaz tā es to izprotu. tā ir mana pieredze. es varu dalīties tikai ar to kas ir manī.

Inese* - 2011-10-15 02:25
Mana pieredze ir, ka sākotnēji vairoju mīlestību pret tiem, kurus mīlēt man ir viegli. Es nespiežu sevi iemīlēt tos, kas man ir napatīkami vai nepieņemami. Sākumā nē.
Es vispār sevi ne uz ko nespiežu.

Varētu teikt tā, ka pamatu pamatos es audzēju kopējo enerģētiku, kopējo mīlestību uz cilvēkiem - pret vienu labi izturos, pret otru, vienam domās aizsūtu mīlestības bumbu, otram utt. Un jo vairāk tā daru, un jo vairāk sevi trenēju skatīties uz cilvēkiem kā uz dvēselēm, jo man vieglāk ir audzēt mīlestību.
un kad mīlestības ir ļoit daudz, tad pietiek arī tiem, kas sākotnēji bija nepieņemami :)

joliite - 2011-10-16 16:58
Pie sevis esmu novērojusi, ka kāds konkrēts cilvēks man pārstāj kaitināt vai "krist uz nerviem", ja man ir savas lietas ko darīt un nav laika analizēt šī cilvēka rīcību. Un tad pēc kāda laika es pamanu, ka konkrētā rīcība mani vairs nekaitina. Tas pat ir nostrādājis uz ģimenes locekļiem un situācijām, kas notiek ikdienā. Sanāk kā teicienā - ja nevari mainīt apstākļus, tad vai nu ej prom vai maini savu attieksmi.