Par vērtībām


  Reiz man sanāca saruna ar puisi, kuram vērtības nav gluži līdzīgas manām. Tērzējām vairākas stundas un bija tik interesanti apmainīties ar viedokļiem tieši tāpēc, ka bijām tik dažādi. Es kaut kā vēl šodien domāju par mūsu sarunu un ar smaidu secinu, ka īstenībā jau nav pareizu vai nepareizu vērtību sistēmu, vienkārši ir dažāda pieredze un attieksme pret notiekošo. Un, ja cilvēks ir laimīgs, dzīvojot pēc sava izvēlētā modeļa, tad kas tur gan varētu būt iebilstams vai komentējams.

 

Un tomēr cik bieži sanāk gan domās, gan skaļi salīdzināt savu dzīves modeli un vērtību sistēmu ar kādu citu?

 

Piemēram, kāds uzskata, ka klasiskais ģimenes modelis ir vērtību vērtība un pati svarīgākā ir mīlestība un iejūtība vienam pret otru.

Kāds cits novērtē to, ka dzīvo viens un pat nedomā izveidot attiecības, jo nekas šajā dzīvē mums nepieder un īsti pieķerties nekam un nevienam nav prāta darbs.

Kāds dzīvo situētu dzīvi un dara visu iespējamo un varbūt pat neiespējamo, lai krīzes apstākļos šo savu un savas ģimenes komfortu noturētu.

Kāds cits dzīvo meža vidū un piedalās dziedošo ģimeņu konkursā, kļūstot par latvietības simbolu ļoti lielai tautas daļai.

Tā varētu stāstīt un uzskaitīt modeli pēc modeļa..

Un cilvēki ir tik dažādi.

Un viedokļi un skatījumi ir tik ļoti dažādi.

Piemēram, uzsākot sarunu par it kā vispārzināmiem jēdzieniem - „mīlestība”, „uzticība”, „nauda”, „izglītība”, vai pat „pozitīva attieksme vai domāšana”, var parādīties galēji pretēji viedokļi atkarībā no vērtību sistēmas, kuru pārstāv sarunu biedrs.

 

Man ļoti daudzi cilvēki ir teikuši „priekš kam man nauda, ja man nav mīlestības?”. Un tieši to pašu esmu dzirdējusi pilnā nopietnībā sakām otrādi „ko dod man mīlestība, ja nevar nopelnīt?”, vai „ priekš kam man izglītība, ja darbu dabūt tāpat nevar?”. Vai arī, runājot par ģimenes attiecībām: „lai kā es mīlēšu savu vīru/sievu, bet nu uzticīga/s būt nespēšu” un pretēji „es varētu piedot visu, tikai ne neuzticību” utt.

 

Un tālāk jau ir inteliģences un personības robežu apzināšanās jautājums par to cik atļaujamies komentēt otra dzīvi un aizstāvēt sava viedokļa pareizību.

 

Katram sava taisnība un, skatoties uz citu cilvēku dzīvi, mēs to redzam, izejot no savas pieredzes vai arī no sabiedrībā vispārpieņemtiem uzskatiem. Nu, piemēram, it kā nejauši par veiksmīgiem tiek uzskatīti cilvēki ar labu karjeru un atalgojumu. Bet varbūt, ka kāds cits cilvēks speciāli ir izvēlējies sev pilnīgi pretēju dzīves stila modeli un grib būt mājās, baudīt laimi ģimenē un dzīvot no pieticīgākiem līdzekļiem, toties kopjot savu dvēseles tīrību un varbūt nesot to tālāk savās dziesmās vai sarunās. Vai dzīvot kuplā ģimenē, vai viens – tas atkal ir katra izvēles jautājums. Vai strādāt algotu darbu daudzus gadus, vai dzīvot no projekta un projektu. Vai nodarboties ar labdarību un kādam palīdzēt, vai dzīvot sev un uzkrāt līdzekļus savai ģimenei. Vai darīt tā.... vai savādāk. Gan dzīves modeļu izvēles gan „skats no malas” uz tiem var būt tik dažādi.

Un izsakot piezīmes vai komentārus, mēs bieži vien nezinām patiesos apstākļus katrai konkrētai izvēlei.

Tad jautājums ir – vai izteikt?

Un kāpēc?

 

Vakardienas sarunā man būtu bijis vairākas reizes jāizsaucas, ka tas taču ir pret sabiedrībā pieņemtām normām un visiem zināmām vērtībām un, visticamāk, tā saruna beigtos nesākusies. Vai nu es uzskatītu, ka mums nav platformas uz ko balstīt sarunu, vai arī viņš uzskatītu, ka nespēju viņu saprast.

Un es neuzzinātu cik dziļš un patiess ir šis puisis ar savu alternatīvo pieeju dzīvei un tai pat laikā ar absolūtu labestību pret it kā kopējām vērtībām.

 

Es mācos vairs nekritizēt, jo ir bijuši gadījumi, kad patiešām dzīve ir sagriezusies tieši tā, lai es nokļūtu pretējā pozīcijā.

Vienmēr jau visinteresantākais sākas tieši tad, ja skaļi paziņojam, ka tā „nekad!!!” nedarīsim vai arī „nespējam saprast, ka tā vispār var dzīvot vai darīt”.

 

Un tad nu ļoti gribas beigt šo domu ar teikumu „nekad nesaki nekad”, jo šad tad tieši tas neiespējamais kļūst pat ļoti iespējams un dzīves laikā ir jāizbauda gan sīkumos, gan....lielos notikumos.

Un šad tad varbūt vispār iepauzēt pirms ko komentēt par cita cilvēka dzīvi un izvēli.

 

Cilvēki ir tik dažādi un ir laime, ja katrs esam atraduši un spējam piepildīt to dzīves modeli, kurš saskan ar mūsu vērtību sistēmu.

 

Komentāri (5)  |  2010-01-25 19:39  |  Skatīts: 3795x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Haika* - 2010-09-21 19:34
Piekrītu. Kurš gan zina, kā īsti ir pareizi? Katrā iemiesojumā dvēselei jāiziet savs ceļš, jāapgūst kāda mācība, par kuru mums nav daļas. Es arī mācos nebrīnīties un (visgrūtākais :)) netiesāt... Viegli nav, bet vienmēr uzrodas kaut kas (kā šis raksts, piemēram), kas iedvesmo. Paldies!


Inese* - 2010-09-22 04:48
Paldies, Haika, ka izcēli šo rakstu, kuru es esmu rakstījusi jau tik sen. Pārlasīju un padomāju. Jā - vēlarvien aktuāli :)

diana35 - 2011-01-30 06:51
Labas domas! Rakstā rakstītais ir ar daudz piemēriem gan izbaudīts, gan novērots!

Karinčiks* - 2011-03-31 15:25
Tieši šis raksts šobrīd pārņem manu prātu un domas,jo daudz domāju par to,kāpēc cilvēkiem tik labpatīkas pamācīt otru,ieteikt kā būtu labāk dzīvot,ar ko satikties utt...Ja agrāk spēju atrasties tāda vidē,kur kāds kādu kritizē,vai aprunā..nu re,kā viņš tur dzīvo,cik viņām daudz,vai maz naudas utt,tad tagad varu droši teikt,cenšos neietekmēties no šīm sarunām,jo man tās nav auglīgas..bet eju to procesu,nemāci otram kā dzīvot,bet centies saprast tieši kapēc tā otrs jūtas tik labi,laimīgs,jo man pašai tik ļoti nepatīk,ka man kāds saka,ka būtu labāk,jo es esmu pati savas dzīves autore,vai ne?

inga* - 2011-03-31 15:50
Tā patiesi'ba ,kad nevar sacīt :,,nekad,,,jo piepīldās,kā arī skaļi savas vēlmes.tās arī piepildās .Pati šogad piedzīvoju.Izteicu negribu dzīvot un gandrīz aizaizgāju pie dieviem.Pateicoties ārstiem paliku dzīva.Tā ka jādomā ko vēlēties


Atpakaļ