Mīlestība no tīras sirds


LASĪTĀJI RUNĀ

 Ir laikam pienācis laiks kaut ko radīt pašai.Sirds ir pilna ar emocijām un jūtām. Cik apbrīnojami citi māk pateikt un sacerēt skaistu, Mīlestības pilnu dzeju. Kad vārdi lido kā vieglas sniegpārslas, kas šobrīd laižas no debesīm, nevaicājot nevienam vai drīkst, vai cilvēks to vēlas. Tā bieži vien notiek ar mums, jūtas ienāk mūsu dvēselē...

Tāpat MĪLESTĪBA - tā ienāk sirdī nevaicājot vai drīkst. Kā skaists, plaukstošs zieds tā atveras un dāvā mums savu skaistumu, savu burvīgo smaržu. Varam pamosties no rīta un justies bezgala laimīgi. Pietiek tikai ar to vien, ka cilvēks ir šai pasaulē un vari justies laimīgs. Pat nevajag neko runāt, ne darīt, vienkārši būt blakus un klausīties otra elpā un ir bezgala labi...

Tā ir Mīlestība, kas nāk no TĪRAS SIRDS - tā ir īpaša Dieva dāvana un es pateicos par to. Katrā cilvēkā ir šī dāvana, bet vai gribam to pieņemt, pārādīt citiem, atklāt sevi... Arī sāpes ir MĪLESTĪBA. MĪLESTĪBA caur kuru ejot iemācāmies būt tīrāki, skaidrāki, patiesāki. Bieži vien bēgot no sāpēm kļūstam akli sirdī... Ejot cauri dzīvei šis aklums kļūst aizvien lielāks un tā kļūstam bezjūtīgi. Nemākam priecāties vairs par otru cilvēku kā BRĪNUMU. BRĪNUMU,kuru mums dāvājis Dievs.

Dzīvē nav nejaušību, mēs satiekam tos cilvēkus, kurus jāsatiek. Mācāmies otrā ieraudzīt to pasaules skaistumu, kas mīt katrā ziediņā, rasas lāsē, varavīksnē vai naksnīgās, zvaigžņotās debesīs. Visas šīs dārgumu krātuves ir CILVĒKĀ, ik katrā no mums, tikai vai spējam to saredzēt. Tāpat kā daba ap mums arī CILVĒKS ir brīnums. Tas ir skaistākais brīnums, kas radīts uz šīs zemes. Vai tas būtu jauneklis, sirma vecmāmiņa vai mazs bērniņš. Katrā no mums ir kas īpašs, burvīgs - vārdiem neaprakstāms...

Vai to spējam ieraudzīt ikdienas steigā?

Dzintra Missa

Komentāri (9)  |  2011-10-08 16:19  |  Skatīts: 5473x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
jannat - 2011-10-13 20:51
Sakaraa ar milestiibu te man patika viens textins:
Reiz tuksnesī dzīvoja smilšu graudiņš. Tas bija mazs punktiņš starp miljoniem citu.Kādu rītu smilšu graudiņu uzrunāja saule. "Es spīdu tikai tev," saule teica. Kā tas var būt?" neticīgi vaicāja smilšu graudiņš - Es taču esmu tik nenozīmīgs!" Ja tu nebūtu kāda mīlestības vērts, tevis nebūtu vispār," atbildēja saule.

Inese* - 2011-10-13 20:58
Jā. tas ir jāatcerās katreiz, kad piektrūkst mīlestības :)

Baiba* - 2011-10-14 04:53
Jannat- jauka līdzība! :)

Jannat* - 2011-10-14 22:20
:) Sii liidziiba ir no Jura Rubena, atradu to vienaa maajaslapaa un automaatiski, veeja spaarnos es saprotu ,ka man ar to jaapadalaas Pavasra studijas lapaa, lai gan pirms tam nebiju registreejusies seit tikai lasiiju - taads uzmundrinoss un miiljs:))

Inese* - 2011-10-15 02:29
Jurim Rubenim vispār ir fantastiski salīdzinājumi un viedie stāsti. Šobrīd lasu viņa sprediķus un varu teikt, ka tos burtiski baudu.

Un šī ir viena no skaistākām līdzībām. paldies, Jannat!

Dzintra* - 2011-10-19 19:12
ZIEDA DVĒSELE
Cilvēks līdzinās ziedam. Valdzinošam un noslēpumainam.
Sākumā ir tikai pumpurs, patvēries lapu saudzējošā tuvumā.
Tobrīd viņš vēl neapzinās savu pievilcību, tikai bezrūpīgi gaida
uzplaukšanas brīnumu.
Brīdi vēlāk ziņkārīgi palūkojas pāri lapu rozetei, lai ieklausītos
- kas notiek tur, apkārt. Pasaules brāzmojuma vilināts, viņš saņem
drosmi un - dziļi ievelk elpu...
Saules gaismas apžilbināts, mirkli apmulsis lūkojas plašumā.
Tur ir tik daudz neizzinātā!
Un tad, īsti atplaucis, viņš nesavtīgi dāvā savu krāšņumu
visiem. Krāsu daiļuma valdzināti, raugāmies košajās ziedlapiņās.
Jūsmojam par zieda izturību un pieticību. Tikai bieži vien aizmirstam,
ka zieda īpašais skaistums slēpjas tieši viducī tur, no kurienes
pasmeļams aromāts un dzīvīgais nektārs. Nu, pašā pilnzieda laikā,
tur mājo klusums un miers. Dzīves gudrības un dāsnas mīlestības
piesātināts.
Tā - bez steigas atveroties un uzziedot- zieds uzrunā cilvēka
dvēseli. Un tās abas, klusējot saprazdamās, kļūst māsas.
/Iveta Krūmiņa/



Inese * - 2011-10-19 19:24
skaisti :)

orhideja* - 2012-01-01 03:59
Dzīvē nav nejaušību, mēs satiekam tos cilvēkus, kurus jāsatiek.

Pirms 5 gadiem izšķiros no vīrieša,kuru ļoti mīlēju.Viss beidzās,es aprecējos viņš aprecējās,abiem ir bērni.Kādu laiku viņš ir šķīries,ari man viss ir uz robežas ar vīru.
Paiet 5 gadi un mēs atkal esam satikušies!!!Tā no zila gaisa!Pavadīju ar viņu 6 stundas,es biju laimīga,visu laiku atceros to sajūtu,es beidzot biju laimīga.
Ko nozīmē-Dzīvē nav nejaušību, mēs satiekam tos cilvēkus, kurus jāsatiek.

Daciite.* - 2012-01-15 03:28
Mīlestības sakarā mani ļooti uzrunā Vizmas Belševicas dzejolis. Tā dziļi un līdz sirdij izjūtu to:
„Es mīlestību savu nesu tā, kā bērns nes kastaņlapu
Tik nopietni tur rokā pastieptā, tik grūti sīko soli līdzsvarot
Ar milzu rudeni visapkārt
Krīt un krīt no kokiem, čaukstot zelta noslēpumi un soļus jauc.
Bet mazais nepaslīd, viņš savu lapu nes
Pie savas lapas turas un svinīgs aizbrien lapu putenī.” (V.Belševica)


Atpakaļ