LASĪTĀJI RUNĀ
Ir laikam pienācis laiks kaut ko radīt pašai.Sirds ir pilna ar emocijām un jūtām. Cik apbrīnojami citi māk pateikt un sacerēt skaistu, Mīlestības pilnu dzeju. Kad vārdi lido kā vieglas sniegpārslas, kas šobrīd laižas no debesīm, nevaicājot nevienam vai drīkst, vai cilvēks to vēlas. Tā bieži vien notiek ar mums, jūtas ienāk mūsu dvēselē...
Tāpat MĪLESTĪBA - tā ienāk sirdī nevaicājot vai drīkst. Kā skaists, plaukstošs zieds tā atveras un dāvā mums savu skaistumu, savu burvīgo smaržu. Varam pamosties no rīta un justies bezgala laimīgi. Pietiek tikai ar to vien, ka cilvēks ir šai pasaulē un vari justies laimīgs. Pat nevajag neko runāt, ne darīt, vienkārši būt blakus un klausīties otra elpā un ir bezgala labi...
Tā ir Mīlestība, kas nāk no TĪRAS SIRDS - tā ir īpaša Dieva dāvana un es pateicos par to. Katrā cilvēkā ir šī dāvana, bet vai gribam to pieņemt, pārādīt citiem, atklāt sevi... Arī sāpes ir MĪLESTĪBA. MĪLESTĪBA caur kuru ejot iemācāmies būt tīrāki, skaidrāki, patiesāki. Bieži vien bēgot no sāpēm kļūstam akli sirdī... Ejot cauri dzīvei šis aklums kļūst aizvien lielāks un tā kļūstam bezjūtīgi. Nemākam priecāties vairs par otru cilvēku kā BRĪNUMU. BRĪNUMU,kuru mums dāvājis Dievs.
Dzīvē nav nejaušību, mēs satiekam tos cilvēkus, kurus jāsatiek. Mācāmies otrā ieraudzīt to pasaules skaistumu, kas mīt katrā ziediņā, rasas lāsē, varavīksnē vai naksnīgās, zvaigžņotās debesīs. Visas šīs dārgumu krātuves ir CILVĒKĀ, ik katrā no mums, tikai vai spējam to saredzēt. Tāpat kā daba ap mums arī CILVĒKS ir brīnums. Tas ir skaistākais brīnums, kas radīts uz šīs zemes. Vai tas būtu jauneklis, sirma vecmāmiņa vai mazs bērniņš. Katrā no mums ir kas īpašs, burvīgs - vārdiem neaprakstāms...
Vai to spējam ieraudzīt ikdienas steigā?
Dzintra Missa