Par to, ko un kā mēs sakām


Komentārs:

Diāna* - 2011-10-06 20:11
Esmu dzirdēju, ka patiesi piedots ir tad, kad cilvēks ir gatavs vēlreiz iziet tam visam cauri...


LASĪTĀJI RUNĀ

Iesākumā runāšu vairāk par bērniem, jo, kaut gan mūsu sacītais ietekmē ikkatru cilvēku, ar ko sarunājamies, tomēr pieaugušais, ja tā ir nobriedusi personība, sev adresētus negatīvus vārdus neuztvers tik sāpīgi, kā bērns, kurš patiesi mums tic, ka viss ko sakām, ir balta patiesība.

Cik mēs patiesi domājam par bērniem kā par sev līdzīgiem, cieņas vērtiem? Kā sarunājamies ar viņiem? Vai bieži uztveram viņus kā mazus, nemākulīgus neprašas? Atceros, kad manai meitiņai bija 2 mēnesīši, viņa bieži skatījās griestos vienā stūrī un kaut ko lalināja un smaidīja, it kā ar kādu sarunājoties. Domāju, ka viņa tai laikā vēl bija ļoti tuva dvēseļu pasaulei. Zinu, skeptiķi saka, ka bērnam tai vecumā vienkārši patīk aplūkot lielus tukšus laukumus, jo viņi vēl nespēj fokusēt redzi sīkām detaļām, taču man tā nudien nelikās, saruna bija pārāk mīļa un dzīva. Pagāja laiks, un meitiņa zaudēja šo saikni, pamazām pievēršoties „reālajai" pasaulei.

Cik mēs novērtējam, ka varam no bērniem mācīties, īpaši, kas attiecas uz sirdsskaidrību, atklātību, uzticēšanos un paļaušanos un rotaļāšanos? Protams, bērnam ir nepieciešamas noteiktas robežas un pieaugušā vadība, bet vai mēs citreiz neaizmirstam, ka vislabāk varam pamācīt ar savu piemēru, nevis ar moralizēšanu? ļoti patīk „Iespaidi, avoti, viss pa dziļam" raksta komentāros minētā filma par Gandiju. No viņa varu pamācīties ne tikai nevardarbīgi aizstāvēt savu viedokli, bet arī nevardarbīgas disciplīnas pamatus. Fiziskās rētas sadzīst un var izzust, bet emocionālās paliek un var tikt uzplēstas no jauna. Citreiz tiešām ir grūti palikt savaldīgai, kad mani kāds aizvaino, bet tad es sev atgādinu- vai tad to (savaldību, pacietību, iecietību) es neatnācu šeit (uz šo zemi) mācīties?

Ir kāda līdzība, par ko es iedomājos ikreiz, kad mute veras, lai pateiktu kādam ko sliktu:

Reiz dzīvoja puisis ar ... sliktu raksturu. Tēvs viņam iedeva maisu ar naglām un teica, lai puisis iedzen vienu naglu vārtu stabā  ikreiz, kad zaudē pacietību vai strīdas ar kādu.

Pirmajā dienā viņš vārtu stabā iedzina 37 naglas. Nākamajā viņš iemācījās kontrolēt iedzīto naglu skaitu, samazinot to ar katru dienu. Viņš saprata, ka vieglāk ir kontrolēt sevi nekā dzīt naglas.

Beidzot pienāca diena, kad puisis vārtu stabā neiedzina nevienu naglu. Viņš aizgāja pie tēva, lai paziņotu viņam šo jaunumu. Tad tēvs teica puisim, lai tas izvelk vienu iedzīto naglu katru reizi, kad viņš nezaudēs pacietību.

Beidzot pienāca diena, kad puisis varēja tēvam paziņot, ka ir izvilcis visas stabā iedzītās naglas.

Tēvs aizveda dēlu līdz vārtiem un teica:

''Dēls, tu esi uzvedies lieliski, tomēr paskaties cik daudz caurumu ir palikuši vārtos.''

Vairs nekad tie nebūs tādi kā agrāk.

Kad tu ar kādu strīdies un sarunā nepatīkamas lietas, tu atstāj viņam tādas pašas rētas, kā uz vārtiem.

Vari ietriekt cilvēkam krūtīs nazi un pēc tam to izvilkt, bet tur vienmēr paliks rētas!

Un vairs nebūs svarīgi cik reizes lūgsi piedošanu.

Rētas paliks.

Ierosinu šodien mūs padomāt, ko un kā sakām saviem bērniem, saviem tuvajiem un mīļajiem, vai atbildam uz rupjību ar rupjību, ar lamām uz lamām vai ar mīlestību atbildam visiem, kas mūs uzrunā. Jo tā jau ir, ka mūs apgāna nevis tas, kas pa muti ieiet, bet tas, kas iziet. Visi taču zinām, ka ar vārdu var ievainot tāpat, kā ar zobenu. Tas nenozīmē, ka mums jāglaimo vai jāmelo, ka drīkstam tikai „medu kurpēs liet". Arī kritiku vai nosodījumu var pateikt dažādi. Protams, mēs nevaram būt atbildīgi par to, kā mūsu teikto uztvers otrs cilvēks (vai nepavainosies, nesadusmosies utt.), bet mēs varam runāt ar mīlestību un cieņu arī sakot nepatīkamas lietas. Mēs varam izvēlēties ar saviem vārdiem nevienam tīši (ar nodomu) nedarīt pāri. Un noteikti ir svarīgi, kā mēs sarunājamies paši ar sevi, kāds ir mūsu iekšējais dialogs? Vai sarunājamies ar sevi ar cieņu un mīlestību? Tad to pašu varēsim sniegt arī citiem. Es pati mācos un arī kļūdos, un katru dienu cenšos no jauna. :)

Padalieties, kā jums izdodas saglabāt savaldību strīdus situācijās? (skaitīšana līdz 10, aiziešana uz citu telpu, kas vēl?)

Neatstāsim šodien nevienam (un, protams, arī ne sev) ne fiziskas, ne emocionālas rētas un būsim mīlestības un cieņas pilni viens pret otru!

Paldies un mīlestībā- Baiba.

Komentāri (9)  |  2011-10-04 19:38  |  Skatīts: 6095x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
xxx* - 2011-10-04 20:33
Līdzību par rētām ne vienreiz vien ir dzirdēta. Katru reizi dzirdot iekšā sirsniņā man ir protests. Kāpēc? Visas situācijas ap mums (arī pateiktie vārdi) notiek tāpēc ka viņām ir jānotiek, tāpēc ka mēs paši to vēlamies. un par rētu dziedēšanu - tikai piedošana un mīlestība dziedē visu arī rētas kokos un cilvēku sirdīs. Var teikt ka tā ir utopija - absolūta tīra mīlestība, bet kas mums liedz uz viņu tiekties.
Man liekas ka svarīgāk kas cilvēkam ir domās, sirdī, nevis vārdi ko lieto. Tas ir diskutējams jautājums. Tieši tāpat kā ar tautasdziesmām, dažādi traktējumi un analīze, dažados līmeņos, ejot dziļāk to analīzē, saproti ka tas kas sākotnēji likās pareizi, šobrīd nemaz tā nav .... tieši tāpat ar vārda spēku .... jo vairāk attīstās cilvēka sajūtas jo mazāka ir vārda nozīme, bet gan domas, jūtas

Elīza* - 2011-10-04 21:00
Esmu pārliecināta, ka cilvēks, kam domās, sirdī ir tīra mīlestība, nespēj nodarīt pāri ar vārdiem, rīcību utt. Jo - kas iekšā, tas nāk uz āru. Līdz ar to mīlestības pilns cilvēks no sevis uz āru spēj izdot vienīgi mīlestību domās, vārdos, darbos un neko citu.

Baiba* - 2011-10-04 22:15
Piekrītu, ka piedošana un mīlestība dziedē visu, vienīgais bērnam varbūt būs ar šo "rētu" jāaug līdz pieugušā vecumam, kamēr viņš spēs apzināti piedot pāri darītājam.
Domas, jūtas tiešām ir pašas svarīgākās, piekrītu Elīzai, ka sākumā jāpiepilda sirdi ar mīlestību, pacietību, tad arī vārdi sanāks skaisti! :) Paldies, mīļās!

Dzintra* - 2011-10-04 23:57
Bērni jau tāpēc izvēlas tādus vecākus,lai ātrāk izietu savas mācībstundas un kaut ko mācītos.Kaut vai tikai to,ka savā ģimenē viņi tā nedarīs,ar to vien viņi savas konkrētās mācībstundas iziet.Ir jau žēl noskatīties uz ģimenēm kur lieto daudz alkoholu un notiek trači-bērni to visu redz un cieš-bet mums jāsaprot un jāpieņem to,ka nekā citādāk viņi savas mācībstundas apgūt nevar.Un piedošana ir vienīgais veids kas visu dziedē,ja no sirds piedots,pat rētas nepaliek.Man arī nebija viegla bērnība,bet piedodot saviem vecākiem,īpaši tētim-mana attieksme un mīlestība pret viņiem ir mainījusies.....un tikai pateicoties tam visam un lūdzot piedošanu esmu ieraudzījusi savus vecākus citā gaismā-ļoti sirsnīgus,mīlošus un labestības pilnus....tā bija mana mācībstunda,lai caur alkoholismu tēti spētu atkal iemīlēt un novērtēt no jauna,ieraudzīt viņa tīro ,skaisto dvēseli...un pateicos Dievam,ka man šīs mācībstundas bija,jo nebija citu iespēju kā es to iemācītos.

Baiba* - 2011-10-05 16:21
Jā, droši vien apzināta vārdu izvēle vispirms ir nepieciešama mums pašiem (man pašai), mūsu labsajūtai, sirdsmieram un izaugsmei, vairāk pat nekā tiem, kam mēs to sakām.

simuldīte* - 2011-10-06 06:40
Var jau te tā skaisti runāt un viens otram aplaudēt!Bet cik patiesi jūs esat?Vai runājat to,ko patiešām domājat?
Bērns izvēlas vecākus, tralalā! Jā,izvēlas vecākus, kuri nosit?Izvēlas vecākus, kuri diendienā sit vai sauc par lempi? Kuri pazemo bērnu un tam aiz muguras sūdzas tuviniekiem, cik neizdevušies viņiem bērni? Bērns to dzird un tiešām - tiešām pieņem par patiesību!Jā! Un kas notiek tālāk? Tālāk ir psiholoģiska trauma - par kādu mācībstundu ir runa? Ir tikai ciešanas, kuras bērns sagādā sev,nespēdams nekad sevi pienācīgi novērtēt! Un nevajag par piedošanu vai sevis mīlēšanu! Muļķības! Sen ir piedots, un ir mīlestība pret tiem pašiem vecākiem gan sevi, bet paliek neizpratne un nespēja asi nevainot sevi par nepareiziem soļiem dzīvē,paliek nespēja adekvāti risināt problēmas dzīvē -jo problēmas gadās katram -bet bērnības trauma , es domāju,ka tā- neatļauj saprast, kā atbildēt,kā rīkoties katrā situācijā vislabāk-nu nav bijis dzīvē tā pozitīvā parauga!Kā atbildēt cilvēkam, kurš nelaipns un vēlas nevietā uzkundzēties? Pakļauties? Nav pareizi. Asi reaģēt? Nav pareizi! Kā? Kā rīkoties??? Nu kur ir tā pieredze un dzīves mācība? Ir tikai trauma. Psihologs mierina un saka, ka viss ir labi,tiešām labi. Bet vienkārši ir tā, ka bērniņam ir jāaug harmoniskā ģimenē. Vajadzētu būt vecāku institūtam,kur visiem jauniešiem obligāti būtu jāapgūst kurss par bērna attīstību no ieņemšanas brīža. Lūk tad es ticētu kādam dzīves uzdevumam un bērna izvēlei.

Kristīne* - 2011-10-06 06:53
Simuldīte! Uz visiem Taviem jautājumiem sen jau ir atbildējuši tādi viedi cilvēki kā V.Siņeļņikovs, M.Norbekovs, L.Vīlma, L.Heija savās grāmatās, atbildes ir arī "Zilos putnos". Tur sen viss ir pateikts, kāpēc notiek tā, kāpēc vajadzīgas bērnības "traumas", ko darīt ar šīm traumām utt. Atliek tikai izlasīt. Lai gaišas domas!!!

Dzintra* - 2011-10-06 18:24
Simuldīte-gribu Tev pastāstīt par savu ģimeni-mans tētis dzēra ļoti,mājās bija trači-tas ir maigi teikts.Daudzreiz mēs mukām ar mammu ārā no mājas un nakšņojām pie kaimiņiem,jo baidījāmies par savu dzīvību-tika izmantotas gan dūres,cirvji ,naži,lamu vārdi un apsaukāšana visādos vārdos.Skolā bērni tāpat apsaukāja un ņirgājās.Es daudz mācījos,līdz nokļuvu uz Elvitas Rudzātes kursiem par Piedošanu.Ar sevi ļoti strādāju-piedevu vecākiem,skolas biedriem,skolotājiem,notikumiem ,sev-visu sīki un smalki,katru atsevišķi.Kā min Elvita-pārnesu katru smilšu graudiņu no vienas kaudzes otrā.ES PIEDEVU VIESIEM NO VISAS SIRDS.

Visi tie notikumi bija vajadzīgi tikai un vienīgi man.Jaukas ir arī lekcijas Sokrata tautskolā pie Zandas Erbs par dvēselēm,tur sapratu to,ka mūsu dvēseles jau debesīs ir sen vienojušās,ka darīs viena otrai pāri,lai ātrāk apgūtu konkrētas mācībstundas.Ja visu to zin un saprot,pieņem ar sirdi,tad nav uz ko dusmoties un aizvainoties.Es savam tētim piedevu un tiešām viņu ļoti,ļoti mīlu,piedodot es viņu ieraudzīju pavisam citu-mīļu,labestīgu ,sirsnīgu,viņš varētu sabučot un apskaut visu pasauli un es viņu,jo kādreiz pat baidījos pieskarties,runāt ar viņu,tagad to daru ar lielāko prieku.Esmu ļoti laimīga,ka varēju iziet ,šīs savas mācībstundas un manā dvēselē attiecībā uz vecākiem,skolas biedriem nekas negrauž.Kā Kristīne raksta tik tiešām par to raksta tik daudz autoru.

Un vēl varu teikt kāpēc Tu visu to uztver tik asi-vienkārši esi idealizējusi to kā jāaug bērnam bērnībā,ka visam jābūt harmoniski.Tā nekad nebūs,visu ko mēs idealizējam un pieķeramies,mums atņem vai sagrauj,arī par to es varētu uzrakstīt konkrēti savus piemērus.Un vēl,kāpēc pat bērnus nogalina,lamā,izvaro-tā ir viņu karma-iepriekšējā dzīvē viņi darījuši to pašu un tagad tam cauri jāiziet pašiem.Un ja saki,ka sen ir piedots-tā varbūt nav ,jo to visu atceries ar sāpēm un neizpratni.Piedots ir tad kad vairs neatceries neko-tas ir aizgājis,izgaisis un vairs Tevi neaizskar.

Kā atbildēt cilvēkiem kuri ir nelaipni-tik vien kā sūtīt mīlestību no sirds un būsi pārsteigta kā viņš Tavā priekšā pārvēršas,mainās un nepieķerties,negaidīt no tā nekā,pat paldies nē.Un nesaku,ka jābūt vardarbībai,ka jānoskatās no malas-tas jāpieņem ar mīlestību un pateicību,ka tās mācībstundas vari apgūt tikai paskatoties no malas,varbūt to esi jau apguvusi iepriekšējās dzīvēs un Tevi tikai pārbauda,varbūt tas Tevi sagaida uz priekšdienām.Zīmes ir uz katra soļa,tik pareizi jālasa un jāiztulko.Un kad sāc to visu pamanīt,jūties kā jaukā ceļojumā un ir tik viegli un patīkami.Nesaku,ka visu esmu apguvusi,tāpat mācos,uzsitu punus,atkal mācos,bet katrā ziņā nevainoju citus,bet padomāju ko man ar to jāsaprot,ko man jāmaina savā dzīvē un attieksmē.

Diāna* - 2011-10-06 20:11
Esmu dzirdēju, ka patiesi piedots ir tad, kad cilvēks ir gatavs vēlreiz iziet tam visam cauri...


Atpakaļ