Ir tādas dienas, kad pilnīgi neko negribas un izdzirdot vārdu „saņemies” pārņem vēlme vai nu kliegt, vai vienkārši pārvilkt segu pār galvu un žigli paslēpties atpakaļ gultā.

Guļu un domāju par dzīves jēgu, par ikdienu, par mīlestību, par naudu, par labsajūtu un no kurienes tā rodas, par dzīves mērķiem un uzdevumiem, par mūžīgo jautājumu „kā būtu, ja būtu...” un tā paiet krietns laiciņš. Un jo tālāk domāju, jo mazāk man ir izpratne ko nu tagad darīt.

    Un pēkšņi aiz tā uztraukuma, ka tiešām nezinu ko darīt, ceļos augšā un nolemju, ka veltīšu šo dienu mājas uzkopšanai. Noeju uz virtuvi un no viena stūra sāku atbrīvot augšējos plauktus. Ņemu vienu trauku pēc otra, nomazgāju, nopulēju, notīru plauktu un lieku atpakaļ. Ķeros pie nākošā plaukta – notīru, lieku atpakaļ. Nomazgāju plīti, iztīru cepeškrāsni, atstumju ledusskapi un iztīru visu, kas aiz tā aizkritis vai nobiris, iztīru iekšpusi, izņemu visus produktus, nomazgāju plauktus. Nu kā saka „beržu un beržu”. Viss paliek arvien spodrāks, svaigāks, skaistāks un pēkšņi jūtu, ka šī monotonā ņemšanās un tīrīšana sāk sakārtot manas domas. Un pirmā doma, kas man atnāk prātā, ir skaidra apziņa, ka negribu vairs pieļaut brīžus, kad nezinu ko darīt, vai nesaprotu kā iziet no situācijas. Gribu būt savas dzīves noteicēja un plānot un lemt par savu dzīvi tā, lai izvirzītu un sasniegtu mērķus, lai darītu lietas, kas man bezgala patīk, lai pašai un citiem par to būtu prieks un gandarījums, lai pelnītu naudu un to tērētu, lai .....es domāju un domāju, pati pie sevis jau sāku smaidīt un iztēloties savu jauno dzīvi.

    Turpinu beršanas darbus, bet nu jau esmu ar skaidru skatu uz dzīvi, ka šodiena ir manas nākotnes pirmā diena. Un tā kā māja kļūst ar katru mirkli jo kārtīgāka, nolemju to sakārtot līdz galam. Un nu jau, pēc visām labākajām teorijām, metu ārā nevajadzīgos uzkrājumus, kas nez no kā tomēr ir sakrājušies. Nolemju iztīrīt skapjus un salikt drēbes, kuras vairs nevalkāju, lai nodotu tās citiem. Tīru spoguļus un logu stiklus un ar katru brīdi jūtos jo labāk.

    Beidzot viss padarīts un esmu apmierināta.

    Tas man ir prasījis 5 stundas un galu galā esmu fiziski nogurusi, bet to kompensē gandarījums par tīro un kārtīgo telpu man apkārt un pats galvenais, ka esmu izlēmusi ko un kā turpmāk darīšu.

    Jau šodien uzrakstīšu skaidru mērķi vai pat vairākus. Tas atkal ir interesanti, ka es taču zinu, ka mērķa sasniegšanai 50% no rezultāta ir mērķa noformulēšana un uzrakstīšana uz papīra. Bet kaut kā līdz šim tas nelikās tik būtiski. Domāju – nu es taču zinu uz ko eju, ko tur rakstīt. Bet, re, šodien esmu nolēmusi tomēr to izdarīt un tā pārliecināties par šo teoriju.

    Un vēl nolēmu uztaisīt „vizualizācijas karti” vai „dārgumu karti”. Un vēl nopirkt un izvietot dažādus simbolus un lietiņas, kas man palīdzēs atcerēties un regulāri papildus padomāt par savu mērķi un tā maniem darbiem būs arī vēl labvēlīgs zemapziņas atbalsts.

    Un tad nolemju šovakar vēlreiz noskatīties filmu „The Secret”, lai tad nu līdz galam nostiprinātu savu jauno apņemšanos un ar domām palīdzētu īstenoties notikumiem, kurus gribu piedzīvot savā dzīvē.

    Šodiena tomēr ir tik skaista, kāpēc lai to izniekotu, ja var izmantot savas nākotnes labā.