Kā es no jauna iemīlēju savu vīru Komentāri:
Inese* -
2011-09-30 16:46 Nu...ar šo salīdzinājumu vajag kaut kā prātīgi, jo mēs taču zinām, ka zupa vislabāk garšo katru dienu svaiga un cita.
Un ir jau arī cilvēki, kas tieši tā dzīvo.
Tikai...vai tas ir tas uz ko tiekties;)
Bet iedomājoties, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo kopā bez mīlestības, paliek baisi, cik nelaimīgā sabiedrībā mēs esam.
Ceru, ka tā tomēr nav patiesība.
Baibas pieredze un stāsts ir fantastisks. Esmu laimīga par katru šādu gudru, viedu sievieti.
Ja esam dzīvojušas pēlēkās attiecībās un pēc tam īstā mīlestībā, tad vienmēr ir ļoti žēl par tiem toreizējiem pelēkajiem gadiem. Un glābj tikai tas, ka apzinies, ka viss šajā dzīvē ir pašas radīts un pašas dvēselei ļoti vajadzīgs.
Es no savas puses gribētu iedrošināt katru būt savas dzīves autoram un tiešām apzināties savu izvēli dzīvot tādu dzīvi, kas pašai un citiem nes prieku, laimi un mīlestību.
Inese* -
2011-09-30 20:02 Man šķiet ka pat nav tik būtiski viņa uzreiz stāstīt kā jūties, ko gribi mainīt, vai pucēties, vai ko no jauna izdomāt. Man liekas, ka pirmais solis ir mūsos pašās - ka iekšēji novērtējam un sākam baudīt savas attiecības. Kad esi laimīga par to, ka viņš tev vienkārši ir. Ka priecājies par to, ko viņš dara labi (un nevis kreņķējies par to, ko viņš nedara nemaz vai dara slikti).
Man ir pārliecība, ka jebkuras pārmaiņas sākas mūsos un sākotnēji tās ārēji pat var nebūt redamas.
Inese* -
2011-09-30 21:07 Un kā Tu domā?
Mēs jau ar šeit neviens nezinām. Mēs varam izstāstīt savu pieredzi, bet nevaram atbildēt par tiem, kas dara savādāk:)
Man škiet, ka ļoti daudzi cilvēki bieži vien vienkārši mūk no problēmām. Maina darbus, maina partnerus, maina dzīves vietas, maina valstis. Ka problēmu risināšanu vienkārši aizvieto ar aiziešanu.
Es saku to tādēļ, ka pati esmu kādreiz tā darījusi.
Man slavenākais vārds ļoti ilgstoši ir bijis "uzredzēšanos".
Cilvēki ir ļoti prasīgi pret dzīvi. Grib dzīvot laimīgi un kādam tas ir jāsarūpē.
Līdz uzrodas jautājums - kam?
Kurš ir atbildīgs, lai es būtu laimīga.
Sākotnēji, protams, liekas, ka vecāki. Pēc tam - vīrs. (vai attiecīgi puišiem - sieva). Un pēc tam saprotam, ka viņs/a tomēr to laimi nespēj sarūpēt. Nu tad laikam nav īstā/īstais utt.
Cilvēks izdara ļoti daudz kļūdu līdz brīdim, kad saprot savu atbildību par savu laimi un par savu dzīvi.
un tas ir vienalga - vīrietis vai sieviete.
Lai gan - sieviete, protams, ir attiecību pārzinātāja. Mēs labāk zinām kā tās sakārtot.
Inese* -
2011-09-30 22:16 Ir taisnība.'
Un jo tālāk mēs runāsim, jo dažādākus gadījumus un pieredzes atradīsim un atcerēsimies.
Tādēļ vienmēr saku, ka jāsāk ar sevi. Nav jēgas analizēt citu dzīves un to cik pareizi vai nepareizi viņi dara. Svarīgi ir sākt dzīvot tā, kā mēs pašas varam'būt laimīgas un mīlestības piepildītas.
Un tādēļ ir skaisti, ka Baiba savā rakstā dalījās pieredzē kā konķrēti viņa šo savā dzīvē sakārtoja.
Manā skatījumā visvērtīgākais ir tad, ja kāds var pateikt no savas pieredzes kā darīt un ka tas tiešām darbojas.
sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Gribu pastāstīt, kā es no jauna iemīlēju savu vīru. Mēs esam kopā jau 10 gadus, 3 no tiem precējušies. Mūsu romantiskajās attiecībās bija iestājusies tāda kā rutīna. Visu uzmanību tiku veltījusi bērnu audzināšanai, aizmirstot, ka esmu taču sieviete un sieva savam vīram. Līdz ar to, kā V. Siņeļņikovs pareizi uzsver, man nācās darīt gan sievas, gan vīra darbus, vīrs manī vairs nesaskatīja sievieti. Bija aizņemts darbā un uzskatīja, ka mājās ar visu galā jātiek man, jo es taču nestrādāju. Es jau biju gandrīz aizmirsusi, par ko viņu iemīlēju. Bieži strīdējāmies, arī bērniem klātesot (viņi sāka biežāk slimot). Es pat sāku sūdzēties par savu vīru citiem un prātā iezagās pat domas par šķiršanos, kaut no malas neko viņam nevarēju piesiet - labs tēvs, naudu mājās nes, sievu nesit, nedzer, ko latviešu sieviete vairāk var vēlēties, jau tā vīriešu trūkst. Taču neapmierinātība auga un bieži pārdomāju - jā, ja viņš mani vairāk novērtētu.. vai biežāk puķes nestu... vai pašam taču vajadzētu iedomāties palīdzēt man mājas darbos utt. Tomēr šāda mana attieksme radīja vēl lielāku atsvešinātību.
Tā kā mūsu attiecības man tomēr bija (un, protams, ir) svarīgas, nu nolēmu pamēģināt no otra gala ar attieksmes maiņu - kā V. Sineļņikovs un Inese iesaka - pirmai samīļot, novērtēt vīru, viņa labās īpašības, uzticēties viņam kā vīrietim, būt mierā ar sevi un pieņemt sevi kā sievišķīgu sievieti, atcerēties, par ko viņu iemīlēju. Sāku ar to, ka sirsnīgi sasveicinājos satiekot, apvaicājos, kā gāja pa dienu, patiesi klausoties un atvadījos tik pat sirsnīgi. (Un nevis gaidot kaut ko atpakaļ, bet vienkārši tādēļ, ka viņš ir man svarīgs). Bērni bija vienkārši sajūsmā un arī metās pie tēta, atraujoties no savām spēlēm. Pati sāku pievērst vairāk uzmanības sev, mazāk izdabājot mazajiem (neizskatījās, ka viņi no tā ciestu, drīzāk tas nāca par labu viņu patstāvībai). Beidzu dzīties pēc neiespējamā uzdevuma vienmēr padarīt perfekti nebeidzamos mājas darbus. Sākām atkal atrast brīžus divatā, vairāk runājāmies, skatījāmies kopā filmas. To, ko pirms tam biju uzticējusi draudzenēm- ka man kaut kas nepatīk, patīk, kaitina vai iepriecina vīra uzvedībā, teicu viņam pašam.
Pamazām jutu, ka mūsu saikne atkal kļūst stiprāka. Ar pārsteigumu pamanīju, ka vīrs pats piesakās kaut ko mājās salabot, panest smagu somu, samīļot mani. Pagāja vēl kāds laiks un man galvā sāka iezagties jaukas domas par manu vīru- kāds man foršs vīrs! Cik vīrišķīgs un tai pat laikā mīļš!. Viņš nebija izmainījies kā personība, vienkārši no jauna atklājās viņa labākās īpašības, kuru dēļ vīru iemīlēju un tagad saprotu, ka attiecības nevar atstāt novārtā, tās ir jākopj. Nevis gaidīt, kad tas otrs pirmais mani novērtēs, bet būt gatavai pašai spert pirmo soli. Un es zinu, ka jārūpējas par sevi kā sievieti un savu sievišķību, tad arī mans vīrietis parādīs savu vīrišķību.
Vēl bija svarīgi, es pat nezinu, kā lai to pasaka vārdiem - atvērt sirdi labajam, jo, kamēr domāju negatīvi par mūsu attiecībām, es pat kaut kā nevarēju pieņemt labo no sava vīra, es to pat nebūtu saskatījusi un būtu palaidusi garām.
Nobeigumā līdzība:
Reiz Cilvēks pajautāja saviem līdzcilvēkiem: - Kāpēc, kad cilvēki strīdas, tie kliedz? - Jo tiem zūd rāmums, - atbildēja viens. - Bet kādēļ ir jākliedz, ja otrs cilvēks atrodas blakus? – pajautāja Cilvēks - Vai tad nevar runāt klusi? Kāpēc ir jākliedz, ja esi dusmīgs? Līdzcilvēki ilgu laiku piedāvāja savas versijas. Bet ne viena no tām Cilvēku neapmierināja. Beigu beigās viņš paskaidroja: - Kad cilvēki ir īgni un sāk strīdēties, viņu sirdis attālinās. Un lai segtu to attālumu un sadzirdētu vienam otru – ir jākliedz. Jo stiprāk cilvēki dusmojas, jo vairāk attālinās un skaļāk kliedz. - Kas notiek, kad cilvēki iemīlas? Viņi nekliedz, tieši otrādi – runā klusi. Jo viņu sirdis ir tuvu viena otrai, un attālums ir pavisam mazs. - Un ja cilvēki mīl viens otru vēl stiprāk, tad viņiem nav pat jāčukst. Viņi skatās viens uz otru un visu saprot bez vārdiem.
Lai jums izdodas kopt un lolot attiecības ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem! Daudz sirds siltuma šai rudenī vēlot- Baiba. |