Par ceļošanu un laimes meklēšanu


LASĪTĀJI RUNĀ

 Tā kā bērnībā dzīvojām visai noslēgti un arī bija padomju laiki, kad diez ko braukāt apkārt nevarēja (tālākais bijām bijuši ar klasi Lietuvā), pilngadību sasniedzot es tā vien alku apskatīt pasauli. Sāku ar stopiem kopā ar draudzeni apbraukāt tuvās un tālās Eiropas kaimiņzemes, vēlāk jau par Īrijā nopelnīto naudu aizbraucu uz Ēģipti, Austrāliju, Kanāriju salām.

Bet ir tāds teiciens- no sevis (un savām problēmām) neaizbēgsi. Vides maiņa noteikti man nāca par labu, tomēr, apbraukājot puspasauli, laimi un mieru, saskaņu ar sevi neatradu. Atceros, kā raudāju kā izkulta Kanāriju salās, kad mīļotais atcerējās un pastāstīja man par savu jaunības simpātiju (dēļ greizsirdības, bailēm un neuzticēšanās).Es patiešām brīnījos un bēdājos, kā es varu nebūt laimīga tik skaistā vietā kopā ar savu draugu (arī par materiālo pusi nesūdzējos).

 Es gribu teikt, jā, es šo to uzzināju par sevi ceļojot un arī apskatīju skaistas vietas, citas kultūras un cilvēkus, bet sirds piepildījuma tāpat nebija. Patiešām, man bija vairāk naudas, bet citas problēmas nekur nebija pazudušas. Es gribu teikt, ka mans ceļojums iekšējā pasaulē (tepat mājās, Latvijā) izrādījās tik pat skaists, ja ne skaistāks un interesantāks, kā ceļojums ārējā pasaulē. Priekš manas laimes izjūtas un dvēseles izaugsmes tas bija un ir, es nesaku, labāks, bet noderīgāks gan. Man vēl joprojām patīk apskatīt skaistas vietas, bet es skatos uz pasauli citām acīm, zinot, ka „tur” nav labāk kā „šeit”, ir savādāk. Tā ir taisnība, ka laimi un mīlestību ārpasaulē neatradīsi, ja tā vispirms nebūs tavā sirdī. Šai sakarā man patīk kāda līdzība:

 

Runcis un aste

Kādudien runcis Sirmtētiņš ceļā sastapa jaunu kaķēnu. Kaķēns draiskojās un griezās kā vilciņš pa apli, cenzdamies saķert savu astes galiņu.

Vecais runcis apstājās un sāka vērot, kā jaunulis griezās un virpuļoja, krita un cēlās, un turpināja ķert savu astes galiņu.

– Kāpēc tu censties noķert savu asti ? – vērodams jaunuļa ņemšanos, apvaicājās sirmais.
– Man pateica – atbildēja kaķēns – ka mana aste, tā esot mana laime. Lūk, cenšos to notvert.

Vecais runcis labsirdīgi pasmaidīja, kā smaidīt prot tikai gudri un dzīves pieredzējuši veci kaķi, un teica:

– Kad biju jauns, man arī pateica, ka aste ir mana laime. Es daudzas dienas centos to noķert. Nedz ēdu, nedz dzēru. Kad mani pievarēja nogurums, es saļimu bezspēkā. Taču no rīta jau atkal centos noķert savu asti. Bet kādureiz man apnika, un es devos plašajā pasaulē, kurp acis rāda. Un zini, ko, ilgi klejodams, kādu reizi pēkšņi ievēroju?
– Ko? – pajautāja kaķēns, kurš no pārsteiguma bija pārstājis tvarstīt savu astes galiņu.
– Redzi, es ievēroju, – lai kurp arī dotos un kādās nepatikšanās iekultos, aste mani nepameta nekad.

/avots- www.psihe.1w.lv/

Jā, varbūt man vajadzēja aizbraukt, lai atrastu sevi, kā P.Koelju „Alķīmiķī”, tomēr laime un piepildījums bija vienmēr manas iespējas un kopā ar mani, lai kur es būtu. Kā raksta Elizabete Gilberta grāmatā „Ēd, lūdzies, mīli”, ir 2 tipu cilvēki- tādi, kuri atbildes uz jautājumiem par dzīves jēgu, sevis piepildījumu var atrast par to domājot un savu darbu darot turpat savās mājās un otra tipa cilvēki, kuriem nepieciešams ceļot, apskatīt un izzināt cilvēkus un kultūras, lai rastu atbildes, tomēr skaidrs, ka laime nav „tur kaut kur aiz tālajām jūrām”, bet mūsos pašos. Šīs vispārzināmās patiesības man bija tikai tukši vārdi, kamēr nebiju to piedzīvojusi.

 Lai jums izdodas jauki ceļojumi gan ārējā pasaulē, gan sevis izzināšanā! Pilnu sirdi mīlestības vēlot- Baiba.

Komentāri (6)  |  2011-09-26 19:41  |  Skatīts: 3579x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Gunita* - 2011-09-26 22:40
Jauks rakstins un atkal tiesi laika!!! Nu jau bus 10 gadi ka nedzivoju LV, bet domas, radi,draugi ir tur. Laikam ta ir mana maciibu stunda but seit un saprast ka, laime ir mani pasa,lai ari kur es butu.

Baiba* - 2011-09-26 23:08
Jā, tā aste vienmēr ir kopā ar mums :)

Anonīms* - 2011-09-26 23:54
Vakar tieši runājos ar savu darugu par to, ka katarm savs izzināšanas ceļš....viņam, kā te aprakstīts caur jaunajiem iespaidiem, es -tepat dzīvojot savu dzīvi...

Laura* - 2011-09-27 00:30
Paldies par rakstinu!
Gunita, arii es jau kaadu laicinu nedziivoju LV un tieshi ar taadu domu, ka katram sava acibu stunda jaiziet, dzivoju. Esmu pateiciiga par so iespeeju , kaut gan nevaru apgalvot, ka dzivojot LV, to nesaprastu. Lai tev veicaas:)

Ilva* - 2011-09-27 02:19
Brīnumains rakstiņš..Tik...ļoti netverami un patiesi!!!!

Kristīne* - 2011-09-28 06:26
Ļoti patika rakstiņš, paldies!!! Daudz mīlestības mums!!! :)))


Atpakaļ