Par vecākiem un mūsu izvēli


Komentārs:

Karinčiks* - 2011-09-26 16:24
Paldies par uzticību,sajūtām..kuras izdzīvoji rakstot šo stāstu...



LASĪTĀJI RUNĀ

 Šeit jau tika aizskarta tēma par bērniem un vecākiem, mūsu iespēju izvēlēties sev piemērotākos vecākus, par vecāku vainošanu savās dzīves likstās un upura lomu.  Šai sakarā vēlos ar jums padalīties ar savu dzīves stāstu īsumā. Līdz kādiem 30 gadiem uzskatīju savu bērnību par nelaimīgu, jo mana māte slimoja ar paranojālo šizofrēniju (vajāšanas māniju) kopš manas dzimšanas. Tieši emocionāli nelaimīgu, jo apauta, apģērbta un pabarota biju. Ja zināt, tā ir tāda gara slimība (pašlaik neskaitās izārstējama) , kur skumjākais aspekts ir ne tikai murgi un halucinācijas, bet tieši slimnieka pilnīga emocionāla atsvešinātība un savu tuvinieku uztveršana ar aizdomām un naidu. Te es nepārstāstīšu mammas saslimšanas cēloņus, kas man tagad ir zināmi, bet vairāk pievērsīšos tam, kā mammas slimība izmainīja manu dzīvi.

Kad biju pavisam maza, protams, es slimību nesapratu, bet vienkārši baidījos no savas mātes (viņai bieži uznāca dusmu lēkmes) un brīžiem ienīdu viņu. Vēlāk man bija liels kauns par savu māmiņu no draugiem un klasesbiedriem un es daudz meloju gan par savu mājas dzīvi, gan vispār safantazēju dažādus aizraujošus notikumus, piedzīvojumus, kas ar mani notiek un stāstīju tos draugiem. Telefonu un TV mēs pārstājām lietot, kopš man palika kādi 10 gadi (un arī pirms tam visai ierobežoti) jo mātei likās, ka caur šīm elektriskajām ierīcēm iedarbojas ļauni spēki. Vēlāk tika aizliegts klausīties arī radio un mūziku dēļ tā paša iemesla, kaut man kā tad jau pusaudzei tas bija ļoti svarīgi. Arī ciemiņi pārsvarā netika laisti iekšā vai dzīti prom mātes paranojas (baiļu lēkmju dēļ). Mēs dzīvojām kopā ar mammu un vecmāmiņu (mātes mammu), kura mani audzināja (jo māte savas slimības dēļ nespēja par mani parūpēties). Vecāmāte neatzina, ka mamma ir slima, līdz ar to neatbalstīja viņas ārstēšanos slimnīcā vai zāļu dzeršanu (pati mamma arī nesaprata un neatzina, ka viņa ir slima, līdz ar to neārstējās). Ar manu tēvu māmiņa izšķīrās, kad man bija 2 gadi. Viņš nāca ciemos 1x mēnesī un par viņa dzīvi es daudz nezināju (tikai 17 gados uzzināju, ka man ir pusbrālis). Pārsvarā es dzīvoju grāmatu un fantāziju pasaulē. Sevi uzskatīju par nevērtīgu un nepilnvērtīgu, nevienam nevajadzīgu, neglītu (māte bieži atkārtoja, ka, ja nevajadzēja mani dzemdēt). Draugiem izdabāju, skolā sekmes bija viduvējas. 20 gados pārvācos dzīvot pie tēva uz neilgu laiku un tad jau arī atsevišķi. Kad pieaugu, attiecībās ar pretējo dzimumu katastrofāli neveicās, jo sevi uzskatīju par nemīlamu, kā rezultātā piesaistīju virkni nepiemērotu vīriešu. Dzīves mērķa un plāna man vispār nebija, jo domāju tikai par to, kā likt kādam sevi iemīlēt (manī bija it kā milzīga, neaizpildāma mīlestības trūkuma un tukšuma izjūta), līdz ar to centos iepatikties otram, nedomājot, vai viņš vispār patīk man. Pārsvarā izlikos par to, kas es neesmu, nemaz nezinot, kas es īsti esmu un kas man patīk. Kā jau minēju, līdz pāri 30 gadiem uzskatīju sevi par upuri un man patika sevi žēlot un arī, ka žēlo mani, bet diemžēl šīs jūtas man nedeva neko labu. Es izmantoju savu upura pozīciju, lai nevirzītos dzīvē uz priekšu un attaisnotu savas kļūdas un nepareizās izvēles. Pāri visam es studēju psiholoģiju un man radās vēl viens iemesls vainot savus vecākus savās neveiksmēs (māte mani nemīlēja, tēvs pameta, ko tad var gribēt), nevis uzņemties atbildību pašai par savu dzīvi.
Pagrieziena punkts laikam gan bija mana tagadējā vīra skatījums uz mani- viņš saskatīja manī ko apbrīnas vērtu. Viņš arī bija pirmais vīrietis, kuram pastāstīju par mammas slimību. Tie bija tādi pirmie asniņi manai pašapziņai, kas tolaik (25 gados) bija drausmīgi zema. Man visu laiku vajadzēja mīlestības pierādījumus no sava vīra, citādi es viņam neticēju. Biju izlasījusi visas iespējamās pašpalīdzības grāmatas, kas man diez ko nepalīdzēja. Vienīgais, kas man deva spēkus, bija vīra mīlestība pret mani, kaut tolaik neticēju arī tai, visu laiku baidījos un šaubījos.

Pēc bērnu piedzimšanas (pāri jau 30 gadiem) kad sāku vairāk interesēties par garīgiem jautājumiem un aizgāju arī pie paziņas psiholoģes uz konsultācijām, nonācu pie atklāsmes, ka es taču pati esmu izvēlējusies savus vecākus. Pirms tam šo domu cilāju arī agrāk, taču īsti neticēju tai. Tad es sāku meklēt atbildes uz jautājumiem- kāpēc es izvēlējos šo māmiņu un tēti? Ko viņi atnāca man iemācīt? Un atbildes sāka birt pašas no sevis- mīlestību, pacietību, piedošanu, pateicību, sapratni, kas dzīvē ir patiesi svarīgs. Jo, ja kādam ir fiziska slimība, cilvēki pārsvarā viņu žēlo, jūt līdzi, bet, ja garīga- cilvēki novēršas (protams, mamma bija pazaudējusi visus savus bērnības un jaunības draugus, arī radinieki a viņu nevēlējās kontaktēties). Un es teikšu- tas galīgi nebija viegli- iemīlēt savu māmiņu un piedot viņai. Tas neizdevās vienā dienā. Es piedevu un tad pēc laika man atkal uznāca dusmas vai žēlums vai neiecietība. Un es piedevu atkal un atkal. Tā kā Bībelē rakstīts -77 reizes. Tāpēc gribu jūs drošināt, ja jums jāpiedod kādam, kas, kā jums šķiet, jums ļoti darījis pāri, varbūt nenotiks uzreiz, bet galvenais -sākt. Varbūt (vai pagaidām) 100% piedošana nemaz nav iespējama, kā saka Klarisa Pinkola Estes grāmatā „Sievietes, kas skrien kopā ar vilkiem". Piedodiet 50%, 20% nu kaut vai 5%, nākamreiz iesiet tālāk. :) Tā vismaz bija man. Tagad, kad man kāds izsaka nožēlu par manas bērnības apstākļiem, atbildu: „Paldies, viss kārtībā, savus vecākus izvēlējos pati!" :)

Diemžēl kad biju gatava aiziet un mātei pateikt paldies par to, ka viņa ir bijusi mana māte un devusi man dzīvību (šoreiz no sirds), viņa bija jau mirusi. Tas notika nesen, pirms pusotra mēneša. Jā, iespējams, viņa šo piedošanu un mīlestību nepieņemtu, nesaprastu (pirms tam biju teikusi, ka mīlu viņu, apskāvusi, viņa reaģēja izvairīgi un naidīgi), bet varbūt kaut kāda viņas dvēseles daļiņa uz to atsauktos un jebkurā gadījumā, tas bija vairāk vajadzīgs man, manas dvēseles izaugsmei. Varbūt viņa aizgāja tieši tad, kad biju to sapratusi, kad viņa iemācīja man to, kas bija nepieciešams? Vai vienkārši bija pienācis viņas laiks? Jautājums paliks atklāts. Jebkurā gadījumā nevilcinieties, ja tie, kuriem jums jāpiedod un jāiemīl, ir vēl dzīvi. Protams, es māmiņai arī tagad saku šos mīļos vārdus, kad viņas vairs nav, bet tomēr ir nedaudz skumji, ka viņa tos nedzirdēja vairāk un agrāk. Jebkurā gadījumā es tagad esmu ļoti pateicīga, ka man ir bijusi tieši šāda māmiņa, kuras dēļ esmu iemantojusi lielu interesi par psiholoģiju, garīgiem jautājumiem un jogu, mīlestību uz grāmatām, piedošanas izpratni būtību, cēloņu un seku likuma izpratni un daudz ko citu. Bija brīdis, kad es žēloju savu māti un vainoju vecomāti, taču tagad es saprotu, ka arī viņas pašas ir izvēlējušās savu ceļu. Vainošanas ceļš mani darīja nīgru, atkarīgu, bezspēcīgu, aizvainojuma pilnu, bet piedošanas un mīlestības ceļš mani atbrīvoja. Es nesaku, ka tagad man „aug spārniņi", esmu balta kā eņģelis, ne uz vienu nedusmojos un visiem piedodu. Man vēl daudz ar sevi jāstrādā, gan pie mērķu uzstādīšanas, gan savām negatīvajām rakstura šķautnēm, gan attiecībām ar vīru, bērniem un citiem cilvēkiem, tomēr es vainoju mazāk, piedodu ātrāk, pēc nelāgas rīcības spēju atvainoties, pārdomāt un labot kļūdas un saprotu, ka nekas manā dzīvē nav bez iemesla un ka tā ir mana izvēle un atbildība, kā izturēties katrā dzīves situācijā.

Par vecākiem un piedošanu lieliski stāsta arī Luīze Heija filmā „You can heel your life", viņas bērnība bija ļoti smaga.

Kā raksta Ņūtons savā grāmatā „Dvēseļu ceļojums": „Jo vairāk sāpju un dzīves likstu, kuras atnāk pie jums kā bērna, jo vairāk izdevību paplašināt jūsu iespējas".

Lai mūs un jūs piepilda mīlestība!
Baiba Mūze

Komentāri (10)  |  2011-09-23 22:52  |  Skatīts: 4222x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Mairita* - 2011-09-23 23:49

Baiba, es tik ļoti priecākos par to, ka Tu esi piepildīta ar lielu patiesu mīlestību un savas sāpes esi pārtransformējusi lielā ieguvumā priekš sevis! :)
No šī rakstiņa strāvo ļoti daudz mīlestības un piedošanas, kas māca mani būt vēl paļāvīgākai abām šīm parādībām. Ļoti aizkustinošs stāsts, paldies Tev, ka dalījies!

Baiba* - 2011-09-24 00:02
Paldies par sirsnīgiem vārdiem!

Elīza* - 2011-09-24 00:37
Mīļā Baiba, paldies par Tavu atklāto stāstu!
Ziniet, tas patiešām ir kaut kas apbrīnojams - tiklīdz man ir kāda aktuāla tēma, es ienāku šajā lapā, un mani te sagaida svaigs raksts tieši par to tēmu, par kuru domāju un risinu.

Kristīne* - 2011-09-24 00:50
Liels paldies Baibai par aizkustinošo stāstu, tas patiešām mani ļoti iespaidoja. Piekrītu Mairitai, ka no rakstiņa strāvo ļoti daudz patiesas mīlestības, cieņas pret saviem vecākiem. Tiešām ir sajūta, ka Tu, Baiba, esi izgājusi cauri nopietnam pārbaudījuma posmam dzīvē, ieguvusi apskaidrību un patiesu spēju dalīties mīlestībā ar citiem. Paldies!!!

Gunita* - 2011-09-24 03:48
Rakstins liek pardomat dzivi...ari es censos saprast kapec tiesi sie vecaki un ko macos no viniem(tetis ir dzeris visu muzu cik atceros vinu,mamma ar to ciinas)pati esmu talu projam no saviem vecakiem(cita valsti)bet domas vienmer kopa....

Baiba* - 2011-09-24 17:02
Gunitai- jā, es arī vairākus gadus biju citā valstī, bet kaut kas lika man tomēr atgriezties, laikam jau neatrisinātās lietas. Bija viens brīdis, kad es skaidri zināju- man jābrauc atpakaļ, kaut gan ne sadzīviskās, ne matreriālās lietas šeit tolaik vēl nebija sakārtotas.

Gunita* - 2011-09-24 18:53
Baibai-nezinu vai atgriezisos,vienmer jau ir iespeja,bet man ir sava gimene (viirs,berni) seit,bet skanes ir tur....katram savs.

Kitija* - 2011-09-25 00:03
Baiba, Tava atklātība liecina, ka Tu patiešām esi uzvarējusi pati sevi. :) Mani neparasti dziļi uzrunāja Tavs stāsts. Paldies Tev par to! :)



Karinčiks* - 2011-09-26 16:24
Paldies par uzticību,sajūtām..kuras izdzīvoji rakstot šo stāstu...


Baiba* - 2011-09-29 20:02
Ir arī filmas, kas ataino to, kā strādā šāds sašķelts prāts, es divas zinu- viena- "A Beautiful mind" -http://my-hit.ru/film/874 (ar laimīgām beigām, 2001. gada labākā filma) , otra viena no labākajām pagājušā gada filmām "Black Swan" (Melnais gulbis) -http://my-hit.ru/film/9618 (ar bēdīgām beigām).


Atpakaļ