sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Sveiki!
Esmu Mairita. Nesen biju dzērvenēs rīta saules pielietā purvā, lasīju ogas, priecājos par burvīgo rudens rītu, rasainiem zirnekļu tīkliem, sūnu mīkstumu, par pašām vaininiecēm- sulīgajām dzērvenēm, un domāju par to, cik labi ir būt šeit un tagad. Biju laimīga. Esot patīkamās sajūtās, iedomājos par Pavasara studiju, jo šobrīd šī vieta arī ir viens no maniem laimes nesējiem, un tad man prātā uzbūrās šis stāsts, ko vēlos jums pastāstīt –stāsts par to, kā es esmu nonākusi līdz savas laimes terapijas pašam, pašam sākumam (jā, es apzinos, ka tas ir tikai pats sāķums un kā jau iesācējai , man nemaz neklājas tik viegli :) )
Reiz pie viena no Ineses rakstiņiem bija pievienots kādas lasītājas komentārs, kas izteica apmēram šādu domu- mēs, visas šeit, vietnē www.pavasarastudija.1w.lv, sanākušās būtnes esam tās, kuras reiz ir sāpinātas un dzīves mācītas, ejot cauri ne pārāk priecīgiem vai pat ļoti skumjiem notikumiem. Nudien nezinu, vai tādas šeit ir visas būtnes, bet es personīgi tik tiešām esmu viena no viņām, no tām- dzīves rūdītām.
Sirdī esmu lauku meitene, liela dabas mīļotāja. Kad biju maza, mana mīļākā vieta, kur rotaļāties vasarās, parasti bija krāšņā ziedu pļava. Tā bija manu valstība, mana harmonija ar sevi. Laikam ejot uz priekšu, es augu kā diezgan bikls un kautrīgs bērns. Man bija grūti iejusties pamatskolā, nerunājot nemaz par bērnudārzu, no kura mani mamma izņēma jau pēc pirmajām manis stūrītī noraudātajām dienām. Jau pēdējās klasēs pamatskolas laikā biju lielā disharmonijā ar sevi. Atceros, ka reiz tajā laikā pie sevis piefiksēju atklāsmi, ka neredzu vairs pasaulei tās krāsas, nejūtu vairs tās smaržas un to dzīvīguma klātesamību, ko jutu tad, kad biju maza. Es neelpoju ar pilnu elpu. Es nesapratu, kas bija mainījies, kāpēc par spīti tam, ka turpinu dzīvot, un viss it kā notiek, manī daļa jutekliskuma ir tāda kā paralizēta. Šķiet, ka es vairāk eksistēju nevis dzīvoju. Eksistēju arī vidusskolas laikā un smagi pārdzīvoju par visādām jauniešu lietām-par to, ka neesmu pārāk skaista, esmu pārāk gara, neesmu gana turīga, gudra utt. Bija smags aizvainojums par atsevišķu klases un skolas biedru emocionāliem pāridarījumiem. Šī visa rezultātā divpadsmitās klases beigās smagi saslimu ar plaušu slimību un burtiski dažas dienas pēc sava izlaiduma iegūlos uz 6 mēnešiem slimnīcā. Šobrīd, kad esmu izlasīju V. Siņeļņikova grāmatu „Izproti savu slimību”, nevaru viņam nepiekrist. Tā (slimība) bija mana pirmā lielā dzīves mācība. Es sāku novērtēt to, kas man ir, nozvērējos, ka turpmāk darīšu daudzas tās lietas, par kurām sava bikluma pēc iepriekš pat sapņot baidījos. Es kļuvu drošāka un metos iekšā savās bailēs.
Dzīve turpinājās, šur tur biju augusi, un tomēr krāsas un smaržas joprojām nebija dzīvīgas. Pēc slimības, lai arī biju kļuvusi drošāka un sevi vairāk mīlēju, ļoti pārdzīvoju par to, ka neesmu pabeigusi īsto augstskolu, nestrādāju īstajā darba vietā, neredzu savu dzīves mērķi, baidījos no tā, ka slimība atsāksies, kā arī uztraucos par visādiem sadzīviskiem niekiem. Līdz ar laiku viss atkal rādījās tikai melnbaltās krāsās. Emocionāli atkal bija grūti. Bija ievirzes uz veģitatīvo distoniju. Un Dievs nolēma man piešķirt kārtējo mācību. Nepilnus 2 gadus atpakaļ smagi saslima mans tēvs. Viņam atklāja vēzi pēdējā stadījā, pēc dažu mēnešu nežēlīgas cīņas viņš nepielūdzami aizgāja. Kad atklāja šo diagnozi, man šķita ka nu viss ir beidzies, jautāju Dievam – kāpēc tā notiek ar mani, manu ģimeni, ko tik sliktu mēs esam nodarījuši. Pēdējos tēta dzīvības mēnešos jutos apmēram kā tāda narkomāne, kas nav saņēmusi savu kārtējo devu (vismaz man šķiet, ka tā jūtas šie atkarīgie). Nemāku atrast citu piemērotāku apzīmējumu, kā šo žargonu-„lomkas”, man bija pamatīgas garīgās ”lomkas”, jo apzinājos, ka tētis kuru katru mirkli var aiziet, un es tur neko nevaru darīt...
Bija ļoti, ļoti smagi. Bezcerība, dusmas, nevarība (tai skaitā naudas trūkums), sirsdsāpes, drūmums un nesapratne-par ko tas viss. Un tomēr biju stipra. Tēta bērēs sev pateicu, ka turpmāk dzīvošu katru dienu kā pēdējo. Pēkšņi es aptvēru šo elementāro patiesību - arī es taču likumsakarīgi reiz nomiršu. Un kā rakstīja mūsu pašu J.Klīdzējs: „Iedams kā bēda dzīves ūdeņu tecēšanu neapturēsi, tāpat vien tie tevi nesīs pa straumi un deldēs.”
Es lasīju daudz literatūras par to, kas notiek pēc aiziešanas. Šai jautājumā man personīgi ļoti palīdzēja „Tibetas dzīvo un mirušo grāmata”, autors Sogjals Rinpoče. Meklējumu atbildi uz jautājumu, kāpēc es esmu radīta. Un lūk tad, kad biju atbildējusi uz sev svarīgiem jautājumiem un daudz maz sakārtoju savu domāšanu, es atsāku redzēt dzīvi krāsās, just smaržas un baudīt garšas. Es sajutu sevī to dievišķo, ko reiz biju pazaudējusi. Es nekad neizmirsīšu, kādi bija man pirmie rīti pēc savas „atdzimšanas”. Tu celies un jūti, ka tevī ir tik daudz mīlestības, ka tu ar to varētu dalīties ar visu, visu pasauli. Tāda pacilājoša, svinīga, mīlestības pārpildīta sajūta. Tu priecājies vienkārši par to, ka esi un novērtē to, kas tev ir dots. Un īstenībā taču ir tik daudz kas dots! Kopš manī ir atmodusies šī sajūta, es tagad mēģinu darīt visu, lai to nepazaudētu.
Kad esmu laukos es ceļos pašā rīta agrumā. Man sagādā prieku iet kopā ar mammu vienkāršajās lauku gaitās: apkopt mājlopus, taisīt 7os no rīta mājas sieru,cept uz lauku plīts pankūkas, pļaut zāli un sajust, tās lēni vīstošo smaržu. Man patīk ogojot vai sēņojot mežā sajusties vienotai ar tā dabisko vidi. Savukārt , kad esmu lielpilsētā tad daru visu, ko varu darīt, lai man diena būtu tikpat piepildīta. Kad esmu Vecrīgā tad baudu šo īpašo auras esenci ar katru savu mikrodaļiņu, kad dejoju kādā klubā tad dejoju tā it kā šodien būtu mana pēdējā iespēja izdejoties. Ja gatavoju ēdienu, tad gatavoju ar lielu savu klātesamību un mīlestību. Es mācos svinēt dzīvi. Manuprāt, lielākā laime spēt būt šeit un tagad. Un lai arī šobrīd nestrādāju savu sapņu darbu,man tas patīk, un man ir beidzot ir parādījies mērķis, pareizāk sakot- daudz mērķi, uz kuriem tiekties. Protams, ka man ir joprojām savi skeleti skapī, lietas, par ko ik dienā uztraukties, taču tagad, kad dzīve man piespēlē kārtējo vielu pārdomām, es nejautāju kāpēc, es zinu, ka tas ir vajadzīgs manas dvēseles izaugsmei. Un es ticu, ka Augstākie spēki piešķir katram cilvēkam tikai tik lielus pārbaudījumus, ar kuriem viņš var veiksmīgi tikt galā. Vienīgi man tik ļoti gribētos, lai mēs dažkārt pamostos laicīgāk no tās lāču ziemas snaudas, kurā tik ērti jūtamies sūkājam savu ķepu, pirms mums kāds paņem un pamatīgi iebelž pa šo ekstremitāti, kā tas bija manā gadījumā.
Novērtēsim to, kas mums ir dots šeit, šodien un tagad! :))