sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
autors: ALEKSANDRS MANTESS
Līst lietus. Ilgi, viegli un nepiespiesti- pavisam bez piepūles kā rotaļājoties. Un varbūt tieši tas šajā fantastiskajā dabas parādībā tik ļoti piesaista, pievelk, liek apstāties un kaut uz mirkli aizdomāties par to, ka dzīvot var arī tā- bez pierastā stresa, ikdienas saspringuma un cīņas par izdzīvošanu.
Lietus līst. Vienkārši līst no augšas uz leju un tik ilgi, kamēr izlīst viss. Nedomājot, kā tagad būtu vispareizāk sākt līt, kā to turpināt, visbeidzot tehniski pareizi izlīt un pēc tam aiztecēt atpakaļ uz jūru... Bez aiztures, bez pārpūles- optimāli, jo tieši tas ir dabas likums, kuru mēs tik bieži aizmirstam - mazākās piepūles likums, kas sniedz maksimālo rezultātu. Vēl nekad nav bijis tā, ka lietus nenolītu un nenokļūtu tur, kur tam jānokļūst. Bet mēs? Vai varam droši apgalvot, ka vienmēr nonākam tur, kur vēlamies, tik pat vienkārši, nepiespiesti un brīvi? Diemžēl nē... Jo pār mūsu prātu valda žņaudzīga dogma, ka dzīvē pēc visa ir jācīnās- pēc laimes jācīnās, pēc prieka jācīnās, pēc naudas, labas veselības un izskata jācīnās... Tā šo sarakstu varētu turpināt vēl ilgi. Tad nu mēs arī cīnāmies, tikai nez kāpēc tieši tad mūsu izvirzītais mērķis bieži vien sāk strauji attālināties... Un kā rīkojamies tad? Nebūt nesamazinām tempu, lai padomātu, ko tad darām ne tā, bet bieži vien gluži pretēji- nodomājam, ka acīm redzot pieliekam par maz pūļu, lai sasniegtu to, ko iecerējuši. Un nu cīnāmies vēl intensīvāk, līdz bieži salūztam... Lai gan tas varbūt nereti arī ir labāk, jo tieši tad rodas laiks vienkārši pasēdēt pie loga un pavērot lietu, kā tas līst- ilgi, viegli un nepiespiesti...
Man ir draudzene, ar kuru laiku pa laikam veicam nepiespiestās sarunas. Tās ir sarunas, kas notiek pašas par sevi un tad, kad tām ir jānotiek. Citreiz mēs pasēžam vienkārši tāpat - klusējot un dzerot tēju, lati vai parastu minerālūdeni. Un mēs nebūt nejūtamies neērti, ja starp mums nav šīs ierastās vārdu plūsmas. Taču tas nenozīmē, ka tajā brīdī nekontaktējamies viens ar otru- gluži otrādi- bieži šādi mēs gūstam daudz vairāk informācijas, nekā tad, ja būtu stundu norunājuši ne par ko. Jo patiesībā ar vārdiem tiek pateikts gaužām maz.
Ja jūs zinātu, kā šī sieviete prot runāt ar acīm, ķermeņa kustībām, lūpu kaktiņiem, skropstām, vaigu bedrītēm!... Varu vērot viņu stundām un man vēl joprojām tas nav apnicis. Vai esmu viņā iemīlējies? Varbūt... Varbūt arī ne gluži tā, kā to būtu ierasts saprast ar šo vārdu, taču viennozīmīgi šī sieviete man ir ļoti svarīga, jo viņa man ir brīnums... Nesam bijuši mīlnieki. Mani nesaista kails sekss gluži tāpat, kā netīk šis tukšskanīgais vārds pats par sevi. Tā visa ir gana mūsdienu seksuāli rūpestainajā sabiedrībā - esmu no tā jau noguris, tāpēc man ir ļoti svarīgas tāda veida attiecības, kādas pastāv starp mums. Es nebūtu greizsirdīgs uz savu draudzeni uzzinot, ja līdzīgas attiecības viņai ir vēl ar kādu, jo apzinos, cik viņa ir šarmanta personība, pēc kuras pretējais dzimums tiecas rast piepildījumu kā magnētu pretpoli. Vienkārši zinu, ka nevienas citas attiecības nebūs tieši tādas, kādas tās ir mūsu starpā.
Viņa neatbilst maniem sapņu sievietes ideāliem (kurus nemaz priekš sevis neesmu konkrēti definējis). Manas draudzenes klātbūtnē prāts vienkārši nenesās domāt par saviem ideāliem, jo viņa ir pilnīgi ideāla pati savā veidā. Manuprāt jebkuri ideāli vīrieša galvā nobāl saskaroties ar savu sievišķīgumu apzinājušos reālu sievieti.
Viņa gandrīz nemaz nelieto kosmētiku, un krūšu izmērs ne tuvu nelīdzinās, pasarg dies,’ Pamelas Andersones relikvijām, taču zinu skaidri un droši- ja telpā, kurā tajā brīdī sēžam, dzeram jasmīnu tēju un klusējam, turot viens otra skatienu, neuzkrītoši ienāktu tā pati izdaudzinātā Pamela, vai cita sintētiska slavenība, visdrīzāk es viņu nemaz neievērotu, bet, ja arī pamanītu, tad mans skatiens tiktu piesaistīts vien aiz tīri vīrišķīgas, virspusējas ziņkārības, nevis tiktu maģiski piesiets caur sievišķības šarmu, kā tas ir gadījumā ar manu tējas draudzenīti.
Pieļauju, ka izlasot rakstīto, var rasties jautājums - kas ir šis sievišķīgais šarms, kas var tik maģiski piekalt vīrieša uzmanību? Viņiem prātā taču tikai viena lieta... Varbūt arī man tas būtu apgūstams? Lūk šī, kā reiz ir tā lieta, kas ļoti tiek pārprasta. Daudzas sievietes sabojā savas attiecības, bieži pat lāga neiesāktas, tieši aiz pārlieku lielas centības un vēlmes patikt. Viņas, tā vietā, lai vienkārši apburtu vīriešus, cenšas to darīt, cenšas piesaistīt sev uzmanību, cenšas izpatikt... cenšas un zaudē... tiek pamestas, krāptas un izmantotas...
Lietus necenšas līt.. Tas vienkārši līst, jo tas ir lietus dabā un tieši ar to lietus ir tik saistošs un fascinējošs. Ja lietus censtos kādam izpatikt, tad...
Puķe necenšas ziedēt un smaržot - tā to dara. Zirgs necenšas izrādīt savu grāciju kustībās - tas ir dabīgs un tikai izpauž savu būtību, līdz ar to izpelnoties priviliģētākās vietas uz miljoniem fotokartiņu un ekrāna saudzētāju.
Sieviete var būt un IR sievišķīga, šarmanta un maģiska tikai tad un vienīgi tad, kad viņa necenšas tāda būt. Līdz ar to, to nevar iemācīties... Un tas it nemaz nav nepieciešams, jo tas vienkārši ir katras sievietes dabā- būt sievietei un valdīt (labā nozīmē) pār vīrieti. Sievietes, kas to neapzinās, līdzinās spītīgam buru kuģa kapteinim, kas no visa spēka intensīvi airējot ar zupas karoti, cenšas izmainīt pilnām ceļa vēja spriegotām burām traucošās sešsimttonnīga kuģa virzienu...
Joprojām līst... Kādam tas var nepatikt un kādam noteikti arī nepatīk, taču lietus par to nedomā- tas vienkārši līst un ir burvīgs. Lietus nav, lai patiktu, vai nepatiktu- tas vienkārši līst un ir vitāli nepieciešams ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Tas attīra dvēseli un liek aizdomāties. Tie, kas to spēj novērtēt, gluži vienkārši ir laimīgi, bet kas nespēj- tie laikam nemaz nav tā cienīgi un nelaimīgus padara sevi paši...
Man ļoti patīk sievietes. Sievietes, pilnā šī vārda nozīmē, nevis tikai kā fiziskas iekāres objekts. Un esmu pilnīgi pārliecināts, ka vīrietis pats nav spējīgs radīt neko saistošāku par to, ko viņam Dievs jau ir radījis – Sievieti. Sieviete vīrietim pievilcīga būs tik ilgi, kamēr vien viņa būs noslēpums šim attiecīgajam vīrietim. Noslēpums var tikt zaudēts jau pirmajās sievietes izzināšanas minūtēs vai arī saglabāties visu mūžu. Sieviete var būt atklāta, bet neizdibināmi noslēpumaina vīrietim un var arī censties mākslīgi veidot šīs “rozīnītes”, tajā pat laikā neizraisot interesi pretējā dzimumā. Ja es tagad mēģinātu izstāstīt, kā tas darbojas, tad tas nozīmētu vien to, ka runāju par lietām, no kurām man nekas nav skaidrs. Un paldies Dievam, ka tā tas ir, jo tiešām nevēlos zaudēt šo brīnumu! Tieši tāpēc varu sevi saukt par laimīgu vīrieti!
Vīrieti nevar piesaistīt, paturēt, likt sevi iemīlēt tiešā veidā. Tas arī nav jādara. Vīrieti var ieintriģēt, un viņš pats būs gatavs uz visu iepriekš aprakstīto. Sievietes grib valdīt pār vīriešiem un jūtas aizskartas, kad vīrieši to nepieļauj, jo viņas uzskata, ka vīrieši jau tā pārāk ilgi ir valdījuši pār visu pasauli. Taču sievietes ir aizmirsušas, ka viņas allaž ir bijušas kuģa kapteiņi. Aizmirsušas, kas viņām jādara, lai kuģis dotos turp, kur to vēlas viņas... Vai tas nav paradoksāli, ja Kapteinis, kurš aizmirsis, kas viņš ir, uz kuģa sāk cīņu ar jungām, apkalpotājiem un mehāniķiem par vienlīdzību... Sievietes grib justies tik pat fiziski stipras, pelnošas, brīvas utt., un tajā pat laikā brīnās, kur palikuši visi bruņinieki?.. Kāpēc??
Mīļās, mīļās Sievietes- necentieties kādam patikt un izdabāt! Netiecieties pēc vienlīdzības un brīvības! Atļaujiet izpausties savai būtībai, un tas būs lielākais un neticamākais jūsu dzīves brīnums. Jūs būsiet daudz pārākas par saviem iluzorajiem mērķiem- jūs būsiet situācijas noteicējas un veidotājas, nevis tikai tās aizpildītājas…
Tik vien kā apzinieties savu vērtību un ļaujiet notikumu gaitai vīties ap jums!
Aleksandrs Mantess