LASĪTĀJI RUNĀ
Mani sauc Tija, es esmu jogas skolotāja un es vēlos šajā Mīlestības piepildītajā Ineses lapā pastāstīt Tev par to, ko šeit kopīgi meklējam – iespējas un veidus kā kļūt un kā būt laimīgam. Šajos meklējumos jau miljoniem cilvēku visā pasaulē palīdzējusi joga. Joga kā sevis dziedināšanas un emocionālās, fiziskās un enerģētiskās sakārtošanās instruments. Joga kā iespēja pa īstam satikties pašam ar sevi un kļūt laimīgam. Joga, kāda tā reāli izmantojama dzīvei šodien.
Dažkārt un joprojām mūsu dienās cilvēki, kas ļoti vēlas un pat jau uzsāk jogas praksi, sākumā tomēr norūpējušies jautā, vai joga nav reliģija, jeb „smadzeņu skalošana” :) Tā nav ne viens, ne otrs. Joga ir absolūti vieds, brīnišķīgs, jebkuram cilvēkam pieejams instruments ceļā pie sevis.
Uzsākot jogas praksi, lielākā daļa cilvēku iesākumā jogas tehnikas apgūst un dara vienkārši mehāniski un ļoti drīz pamana pirmās izmaiņas savā dzīvē – nepamatoti labu garastāvokli, stabilāku emocionālo stāvokli, spēka pieplūdumu, labāku miegu un ķermeņa, jo īpaši muguras sāpju (ja tādas ir) un sasprindzinājuma mazināšanos. Un tādu kā neizskaidrojamu labsajūtu, kuras noslēpums rodams dažādos laimes hormonos un neiromediatoros, kuri jogas prakses laikā un pēc tam izdalās cilvēka asinīs un smadzenēs. Tālākās pieredzes, ko katram cilvēkam atnesīs jogas prakse, nav ar prātu izskaitļojamas, bet tās nāk. Tās ir ļoti dažādas. Tās tiek aprakstītas gan senajos rakstos, gan mūsdienu jogas literatūrā un zinātniskajos pētījumos par jogu. Un tās ir tik skaistas. Vēlos Tev pastāstīt par kādu no tām.
Praktizējot jogu, pie cilvēka jau drīz, vai ar laiku, atnāk kāda pavisam jauna apziņa pašam par sevi. Tas notiek regulāri un apzināti praktizējot ķermeņa jogas tehnikas – dažādas elpošanas prakses, pozu veidošanu un pacietīgu to izturēšanu, meditāciju un vēl citas dažādas tehnikas, ko mums piedāvā joga. Tās visas ir veidotas tā, lai cilvēks dziedinātu sevi emocionāli un fiziski un lai enerģētiski attīrītos un atvērtos. Saprotams, šī apziņa, par kuru vēlos šoreiz Tev pastāstīt, var piemeklēt cilvēku arī jebkuros citos apstākļos. :)
Jogas prakses laikā cilvēks apzināti izmaina un pats sāk vadīt savu elpošanas procesu, ar iekšēju uzmanību apzinās un vēro kā noturot sevi kādā pozā viegli vibrē, stiepjas vai pakustas viņa ķermenis, tajā pat laikā viņš apzinās un vēro arī savu domu plūsmu un emocijas, kas uzrodas un nodarbības laikā dažkārt vēlas viņu ņemt savā varā, gluži tāpat kā ikdienā :) Un tad, kad jogotājs tam visam vienkārši ļaujas un ļauj notikt, kad tam visam nepretojas, bet pieņem un „elpo cauri” un pats iekšēji paliek atslābināts, mierīgs vērotājs, dažreiz ļoti spontāni, vai arī pamazām, atnāk atklāsme jeb apziņa, ka ES, mana patiesā būtība, ir kaut kas viņpus tā visa! Kaut kas, kas to visu vēro! Vēro savu ķermeni, domas un emocijas. Tas vērotājs – tas esmu tas patiesais ES un tas nav ne mans ķermenis, ne domas, emocijas!
Kad šī atklāsme līdz sirds dziļumam pārņem cilvēku, dzīve būtiski sāk mainīties, varbūt pat, ka kādam tā sākas no jauna. Apziņa par sevi kā Dvēseli, kura mājo šīs dzīves fiziskajā mājā – ķermenī, kurā norisinās arī prāta un emociju procesi, ir absolūti laimi izraisoša un atbrīvojoša. ES esmu Dvēsele, kura šeit, atbilstoši savam Dvēseles vecumam un izvēlētajam ceļam, iziet savu zemes pieredzi, lai augtu, attīstītos un jebkurā dzīves situācijā mācītos Mīlestību, kura dod, piedod, saprot, nepieprasa...
Jaunā apziņa ļauj dzīvi pieņemt visās tās izpausmēs tādu, kāda tā patiesībā ir, neveidojot pret to savu attieksmi. Kamēr prāts cītīgi turas pie agrākās pieredzes, kuru gribas pieņemt kā vienīgo pareizo, dzīve pati bieži mums parāda, ka realitāte ir pavisam savādāka nekā mēs to esam iekrāsojuši savā prātā un emocijās. Realitāte ir vienkārši tāda, kāda tā ir un caur Dvēseles apziņu to ir iespējams pieņemt un tai ļauties bez pretestības.
Šī, jogas prakses laikā iegūtā pieredze ļauj pilnībā atraisīties apziņai, ka mans ceļš varbūt ir pavisam citādāks kā tas, ko reiz ar prātu biju sev izgudrojis. Paļaušanās uz Dvēseles izvēlēto ceļu palīdz atbrīvoties no tā, ko zemes dzīvē raksturojam kā ciešanas. Iemīlot savas Dvēseles ceļu, mēs piedzīvojam to, ko sauc par atbrīvošanos, jeb atpestīšanu. Tas ir tik skaisti kā tas notiek, kad izmantojot šo instrumentu – jogu, cilvēks pats spēj sevi atbrīvot, satiekoties ar sevi kā dievišķu būtni. Jo Dvēsele taču ir Dieva daļiņa, kas mājo mūsos kā cilvēkā, katrā mūsu šūniņā. Tās apziņa ir nesalīdzināmi smalkāka par to, ko zemē vēlas mūsu EGO un prāts. Mēs visi esam Dvēseles, dievišķas būtnes.
Šī apziņa ļauj atteikties no daudz kā, ko it kā ļoti esam gribējuši, bet kas nu nekādi nav sanācis, jeb vienmēr gājis kā pret sienu. Dziļā sirds izjūtā top skaidrs, ka Dvēsele šajā dzīvē to nav paredzējusi iziet kā savu pieredzi un tā vietā mūs gaida kas pavisam cits. Un ļoti bieži kas tāds, kas mūs padarīs absolūti laimīgus, tikai mēs to vēl nezinām, jo turamies pie EGO vēlmēm, jeb pie tā, ko esam dzīves gaitā iemācījušies vai kaut kur noskatījuši kā vēlamu vai pareizu, vai tādu kas „visiem ir un man arī tā jābūt”.
Dažkārt šajā ceļā noder atziņa, ka Dvēseles atšķiras pēc sava iemiesojuma vecuma, jeb senuma un daudz kas no notikumiem, ko paredzēts iziet jaunākām Dvēselēm, kādai vecākai vairs nav vajadzīgs – tas viss iziets, apgūts un padarīts jau iepriekš. Mūsu dzīves fiziskajā plānā ļoti atšķiras. Tas, kas tās visas vieno, ir Mīlestība. Atbrīvojoties no ilūzijām, cilvēks caur jogu burtiski tiek „uzsēdināts” uz sava ceļa un, klausoties savā sirdsbalsī, viņam atveras iespēja pašam dziedināt savu dzīvi un dzīvot laimē un labsajūtā. :)
Jo ir atnākusi ļoti dziļa izjūta – lai kas notiktu zemes dzīvē, sev vienmēr būšu es, jeb man vienmēr būs mana Dvēsele, kura mani ļoti, ļoti mīl. Un man šajā dzīvē nav svarīgāka uzdevuma kā tikpat ļoti mīlēt viņu – savu Dvēseli – Dievu - sevi. Un palīdzēt Dvēselei realizēt viņas izvēlēto ceļu. Visiem, kas pazīst dievišķu mīlestību, šī sajūta ir silti pazīstama. Mums katram ir iespēja to atklāt. Un joga ir brīnišķīgs instruments tajā, ko mēs varam darīt katrs ar sevi, lai satiktos ar savu Dvēseli.
Sevis kā Dvēseles apzināšanās nav saistīta ar atteikšanos no zemes dzīves, ja vien tas nav bijis Dvēseles plānos. Patiesi iemīlot un pieņemot sevi, savu Dvēseli, cilvēks pa īstam spēj mīlēt un saskatīt arī otrā cilvēkā dievišķu būtni un cienīt viņa izvēlēto ceļu. Esot Mīlestībā, ir iespējams baudīt, priecāties un būt laimīgam par visu, ko piedzīvojam tieši šeit, šodien, tieši šajā dzīvē!
Mīlestība atraisa mīlestību. Mīlestība un piedošana ir vienīgais dziedinošais spēks uz zemes. Joga ir viens no ceļiem uz Mīlestību. :)
