Par ceļošanu un laimes meklēšanu


LASĪTĀJI RUNĀ

 Tā kā bērnībā dzīvojām visai noslēgti un arī bija padomju laiki, kad diez ko braukāt apkārt nevarēja (tālākais bijām bijuši ar klasi Lietuvā), pilngadību sasniedzot es tā vien alku apskatīt pasauli. Sāku ar stopiem kopā ar draudzeni apbraukāt tuvās un tālās Eiropas kaimiņzemes, vēlāk jau par Īrijā nopelnīto naudu aizbraucu uz Ēģipti, Austrāliju, Kanāriju salām.

Bet ir tāds teiciens- no sevis (un savām problēmām) neaizbēgsi. Vides maiņa noteikti man nāca par labu, tomēr, apbraukājot puspasauli, laimi un mieru, saskaņu ar sevi neatradu. Atceros, kā raudāju kā izkulta Kanāriju salās, kad mīļotais atcerējās un pastāstīja man par savu jaunības simpātiju (dēļ greizsirdības, bailēm un neuzticēšanās).Es patiešām brīnījos un bēdājos, kā es varu nebūt laimīga tik skaistā vietā kopā ar savu draugu (arī par materiālo pusi nesūdzējos).

...
Komentāri (6)  |  2011-09-26 11:41  |  Skatīts: 2238x         Ieteikt draugiem       TweetMe    

Lasīt tālāk.


Par vecākiem un mūsu izvēli


LASĪTĀJI RUNĀ

 Šeit jau tika aizskarta tēma par bērniem un vecākiem, mūsu iespēju izvēlēties sev piemērotākos vecākus, par vecāku vainošanu savās dzīves likstās un upura lomu.  Šai sakarā vēlos ar jums padalīties ar savu dzīves stāstu īsumā. Līdz kādiem 30 gadiem uzskatīju savu bērnību par nelaimīgu, jo mana māte slimoja ar paranojālo šizofrēniju (vajāšanas māniju) kopš manas dzimšanas. Tieši emocionāli nelaimīgu, jo apauta, apģērbta un pabarota biju. Ja zināt, tā ir tāda gara slimība (pašlaik neskaitās izārstējama) , kur skumjākais aspekts ir ne tikai murgi un halucinācijas, bet tieši slimnieka pilnīga emocionāla atsvešinātība un savu tuvinieku uztveršana ar aizdomām un naidu. Te es nepārstāstīšu mammas saslimšanas cēloņus, kas man tagad ir zināmi, bet vairāk pievērsīšos tam, kā mammas slimība izmainīja manu dzīvi.

Kad biju pavisam maza, protams, es slimību nesapratu, bet vienkārši baidījos no savas mātes (viņai bieži uznāca dusmu lēkmes) un brīžiem ienīdu viņu. Vēlāk man bija liels kauns par savu māmiņu no draugiem un klasesbiedriem un es daudz meloju gan par savu mājas dzīvi, gan vispār safantazēju dažādus aizraujošus notikumus, piedzīvojumus, kas ar mani notiek un stāstīju tos draugiem. Telefonu un TV mēs pārstājām lietot, kopš man palika kādi 10 gadi (un arī pirms tam visai ierobežoti) jo mātei likās, ka caur šīm elektriskajām ierīcēm iedarbojas ļauni spēki. Vēlāk tika aizliegts klausīties arī radio un mūziku dēļ tā paša iemesla, kaut man kā tad jau pusaudzei tas bija ļoti svarīgi. Arī ciemiņi pārsvarā netika laisti iekšā vai dzīti prom mātes paranojas (baiļu lēkmju dēļ). Mēs dzīvojām kopā ar mammu un vecmāmiņu (mātes mammu), kura mani audzināja (jo māte savas slimības dēļ nespēja par mani parūpēties). Vecāmāte neatzina, ka mamma ir slima, līdz ar to neatbalstīja viņas ārstēšanos slimnīcā vai zāļu dzeršanu (pati mamma arī nesaprata un neatzina, ka viņa ir slima, līdz ar to neārstējās). Ar manu tēvu māmiņa izšķīrās, kad man bija 2 gadi. Viņš nāca ciemos 1x mēnesī un par viņa dzīvi es daudz nezināju (tikai 17 gados uzzināju, ka man ir pusbrālis). Pārsvarā es dzīvoju grāmatu un fantāziju pasaulē. Sevi uzskatīju par nevērtīgu un nepilnvērtīgu, nevienam nevajadzīgu, neglītu (māte bieži atkārtoja, ka, ja nevajadzēja mani dzemdēt). Draugiem izdabāju, skolā sekmes bija viduvējas. 20 gados pārvācos dzīvot pie tēva uz neilgu laiku un tad jau arī atsevišķi. Kad pieaugu, attiecībās ar pretējo dzimumu katastrofāli neveicās, jo sevi uzskatīju par nemīlamu, kā rezultātā piesaistīju virkni nepiemērotu vīriešu. Dzīves mērķa un plāna man vispār nebija, jo domāju tikai par to, kā likt kādam sevi iemīlēt (manī bija it kā milzīga, neaizpildāma mīlestības trūkuma un tukšuma izjūta), līdz ar to centos iepatikties otram, nedomājot, vai viņš vispār patīk man. Pārsvarā izlikos par to, kas es neesmu, nemaz nezinot, kas es īsti esmu un kas man patīk. Kā jau minēju, līdz pāri 30 gadiem uzskatīju sevi par upuri un man patika sevi žēlot un arī, ka žēlo mani, bet diemžēl šīs jūtas man nedeva neko labu. Es izmantoju savu upura pozīciju, lai nevirzītos dzīvē uz priekšu un attaisnotu savas kļūdas un nepareizās izvēles. Pāri visam es studēju psiholoģiju un man radās vēl viens iemesls vainot savus vecākus savās neveiksmēs (māte mani nemīlēja, tēvs pameta, ko tad var gribēt), nevis uzņemties atbildību pašai par savu dzīvi.
...
Komentāri (10)  |  2011-09-23 14:52  |  Skatīts: 2965x         Ieteikt draugiem       TweetMe    

Lasīt tālāk.


Mairitas stāsts


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

Sveiki!

Esmu Mairita. Nesen biju dzērvenēs rīta saules pielietā purvā, lasīju ogas, priecājos par burvīgo rudens rītu, rasainiem zirnekļu tīkliem, sūnu mīkstumu, par pašām vaininiecēm- sulīgajām dzērvenēm, un domāju par to, cik labi ir būt šeit un tagad. Biju laimīga. Esot patīkamās sajūtās, iedomājos par Pavasara studiju, jo šobrīd šī  vieta arī  ir viens no maniem  laimes nesējiem, un tad man prātā uzbūrās

...
Komentāri (15)  |  2011-09-22 08:37  |  Skatīts: 2756x         Ieteikt draugiem       TweetMe    

Lasīt tālāk.


Lēnā deja


LASĪTĀJI RUNĀ

Labrīt vēlreiz! Te Baiba Mūze atkal. Vēlējos vēl pievienot dzejoli, kas gadu atpakaļ ceļoja pa "Draugiem", bet, man šķiet, aktualitāti nezaudē. Man šķiet, būtu forši, ja viņš tiktu nopublicēts Tavā mājas lapā. Paldies! Baiba

**************************************************************************

Šis ir dzejolis, ko uzrakstījusi pusaugu meitene, slima ar vēzi. Viņa vēlas redzēt, cik daudzi cilvēki izlasīs šo dzejoli. Tas ir sevišķs dzejolis. Lūdzu, pārsūtiet to tālāk.
Jaunā meitene dzejoli uzrakstījusi Ņujorkas slimnīcā. To ir izsūtījis viņas ārsts.

...
Komentāri (6)  |  2011-09-20 11:49  |  Skatīts: 2261x         Ieteikt draugiem       TweetMe    

Lasīt tālāk.


Mīļas domas


LASĪTĀJI RUNĀ


 Labdien! Mani sauc Baiba Mūze un es jau kādus pāris mēnešus esmu Ineses mājas lapas un grāmatas fane. :)

 Kad biju stāvoklī ar pirmo bērniņu 2007. gadā un vēlāk arī meitiņu audzinot, mājas lapā calis.lv , kur sarakstās topošās un esošās māmiņas, iepazinos ar Sigitu Batragu (māmiņu 2 burvīgām meitām, bērnu pieskatīšanas centra vadītāju, tautas deju entuziasti un pasniedzēju), kas rakstīja ļoti skaistus citātus un labas domas katrai jaunai māmiņu virtuālajai sarunai. Ar viņas atļauju, es ļoti gribētu padalīties ar šiem domu graudiem, kas, domāju, ir aktuāli ne tikai māmiņām. Gaišu un mīlestības pilnu dienu vēlot- Baiba.

...
Komentāri (0)  |  2011-09-20 11:44  |  Skatīts: 2514x         Ieteikt draugiem       TweetMe    

Lasīt tālāk.


Pārdomas par Sievieti


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
autors: ALEKSANDRS MANTESS

 Līst lietus. Ilgi, viegli un nepiespiesti- pavisam bez piepūles kā rotaļājoties. Un varbūt tieši tas šajā fantastiskajā dabas parādībā tik ļoti piesaista, pievelk, liek apstāties un kaut uz mirkli aizdomāties par to, ka dzīvot var arī tā- bez pierastā stresa, ikdienas saspringuma un cīņas par izdzīvošanu.

Lietus līst. Vienkārši līst no augšas uz leju un tik ilgi, kamēr izlīst viss. Nedomājot, kā tagad būtu vispareizāk sākt līt, kā to turpināt, visbeidzot tehniski pareizi izlīt un pēc tam aiztecēt atpakaļ uz jūru... Bez aiztures, bez pārpūles- optimāli, jo tieši tas ir dabas likums, kuru mēs tik bieži aizmirstam - mazākās piepūles likums, kas sniedz maksimālo rezultātu. Vēl nekad nav bijis tā, ka lietus nenolītu un nenokļūtu tur, kur tam jānokļūst. Bet mēs? Vai varam droši apgalvot, ka vienmēr nonākam tur, kur vēlamies, tik pat vienkārši, nepiespiesti un brīvi? Diemžēl nē... Jo pār mūsu prātu valda žņaudzīga dogma, ka dzīvē pēc visa ir jācīnās- pēc laimes jācīnās, pēc prieka jācīnās, pēc naudas, labas veselības un izskata jācīnās... Tā šo sarakstu varētu turpināt vēl ilgi. Tad nu mēs arī cīnāmies, tikai nez kāpēc tieši tad mūsu izvirzītais mērķis bieži vien sāk strauji attālināties... Un kā rīkojamies tad? Nebūt nesamazinām tempu, lai padomātu, ko tad darām ne tā, bet bieži vien gluži pretēji- nodomājam, ka acīm redzot pieliekam par maz pūļu, lai sasniegtu to, ko iecerējuši. Un nu cīnāmies vēl intensīvāk, līdz bieži salūztam... Lai gan tas varbūt nereti arī ir labāk, jo tieši tad rodas laiks vienkārši pasēdēt pie loga un pavērot lietu, kā tas līst- ilgi, viegli un nepiespiesti...

...
Komentāri (18)  |  2011-09-17 21:02  |  Skatīts: 5566x         Ieteikt draugiem       TweetMe    

Lasīt tālāk.


Ceļš pie sevis caur jogu


LASĪTĀJI RUNĀ

 Mani sauc Tija, es esmu jogas skolotāja un es vēlos šajā Mīlestības piepildītajā Ineses lapā pastāstīt Tev par to, ko šeit kopīgi meklējam – iespējas un veidus kā kļūt un kā būt laimīgam. Šajos meklējumos jau miljoniem cilvēku visā pasaulē palīdzējusi joga. Joga kā sevis dziedināšanas un emocionālās, fiziskās un enerģētiskās sakārtošanās instruments. Joga kā iespēja pa īstam satikties pašam ar sevi un kļūt laimīgam. Joga, kāda tā reāli izmantojama dzīvei šodien.

 

Dažkārt un joprojām mūsu dienās cilvēki, kas ļoti vēlas un pat jau uzsāk jogas praksi, sākumā tomēr norūpējušies jautā, vai joga nav reliģija, jeb „smadzeņu skalošana” :) Tā nav ne viens, ne otrs. Joga ir absolūti vieds, brīnišķīgs, jebkuram cilvēkam pieejams instruments ceļā pie sevis.

...
Komentāri (44)  |  2011-09-16 11:38  |  Skatīts: 7617x         Ieteikt draugiem       TweetMe    

Lasīt tālāk.


Lasītāji runā


 Šodien man Tev ir kāda dāvana. Kāda bezgalīgi skaista dāvana, jo tieši tā to uztveru pati, katrreiz kad kāds man izstāsta kādu brīnišķīgu savu pieredzi, kādu stāstu, kādu savu atziņu vai domas. Un tad, kad to dzirdu viena pati, man vienmēr ir žēl, ka nevaru Tev to tālāk izstāstīt. Jo, redz, varu Tev dot tikai to, kas ir mans. Neko no cita iedot nevaru. Nevaru Tev stāstīt citu dzīves. Nevaru Tev stāstīt ko viņš ir jutis vai viņa sapratusi. Un tieši tādēļ – katrreiz, kad satieku kādu cilvēku, vai saņemu kādu vēstuli, kura ir pilna ar atziņām un vēstījumu, man jādomā- diez kā to varētu dot tālāk.

Un tā vārds pa vārdam, domu pa domai tapa šī jaunā mājas lapas sadaļa – „lasītāji runā”. Kurā tad liksim tās vēstules, tās atziņas, stāstus pieredzes, kuras būs atsūtītas man uz e-pastu (

...
Komentāri (4)  |  2011-09-16 11:34  |  Skatīts: 1309x         Ieteikt draugiem       TweetMe    

Lasīt tālāk.



Lapa | [1] [2] [3] [4] 5 |