Man pagāja laiks, līdz esmu gatava ar Tevi par to parunāt.
Pagājušā nedēļa man pagāja zem Kārļa Skrastiņa zvaigznes un es tiešām ārkārtīgi emocionāli pieslēdzos šim notikumam. Varbūt tādēļ, ka mūsu ģimenē sports ir ļoti tuvs. Varbūt tādēļ, ka mans vīrs tam bija tik ļoti tuvu. Varbūt tādēļ, ka vēl arvien ir grūti domāt par Visuma likumiem, kad ir ļoti sāpīgi. Varbūt tādēļ, ka tieši pirms šīs nelaimes biju izlasījusi Zilos putnus un tik skaidri sapratu dvēseļu tikšanās un atvadīšanās kārtību. Varbūt tādēļ....ka viņš bija tik īpašs, ko tā īsti izjutu tieši tad, kad viņš jau bija aizgājis.
Un tas ir tieši tas, par ko ar Tevi šodien gribēju parunāt. Es noskatījos LNT televīzijā filmu par Skrastiņu. Tā video filma bija samiksēta no fragmentiem par un ap Kārli. Tik emocionāla. Tik skaista. Tik jūtīga. Tik īpaša. Atceros reiz tāda bija par Žoltoku. Kur citi hokejisti par viņu stāsta, kur žurnālisti un treneri atceras cik viņš bijis īpašs. Un tajā brīdī es domāju – diez kāpēc šādu filmu nevarēja uztaisīt pirms tam? Kāpēc tieši tad, kad ir tik bēdīgi, tā ir jāskatās.
Kāpēc šobrīd nevar uztaisīt filmas par Laviņu, par Irbi vai kādu citu hokejistu, vai cita sporta veida sportistu. Kādēļ nevar, lai skatītājam būtu iespēja priecāties par to, kas ir un nevis bēdāties par to, kā vairs nav un kas paliks tikai mūsu atmiņās.
Un vakar šo savu sajūtu stāstu jaunajam lektoru kursam, kur viena dalībniece saka – klau, bet paskat kādu pasākumu tikko kā uztaisīja Oļģertam Kroderam par godu. Un šodien es no rīta tiešām noskatījos šī apbrīnojamā režisora 90. dzimšanas dienai veltīto pasākumu un esmu laimīga un piepildīta ar pateicības sajūtu, ka paspējām to laikā. Ka šoreiz tas ir ar galvenā varoņa piedalīšanos, komentāriem, enerģētiku, īpašo smaidu un klātbūtni.
Es esmu lepna un laimīga par mūsu – latviešu sasniegumiem gan Latvijā, gan pasaulē. Par izcilībām. Par skaistiem mūžiem. Par fantastiskiem sniegumiem un fantastiskiem darba augļiem.
Un....esmu laimīga, ka varam pavadīt Kārli Skrastiņu tieši tik īpaši kāds viņš bija.
Un esmu laimīga, ka varam sveikt Oļģertu Kroderu reizē ar brāļiem Kokariem, kas svinēja savu 90.dzimšanas dienu vasarā un vēl daudziem izciliem latviešiem.
Un tas, ko ļoti gribētos novēlēt – lai pēc iespējas vairāk mēs varētu skatīties raidījumus, filmas un pārraides par cilvēkiem, kuri šobrīd ir, dara savu darbu un dzīvo savu dzīvi. Lai varam skatīties to priecīgi, nevis raudot. Lai varam skatīties un piedalīties tad, kad viss notiek, nevis, kad beidzās.
Un īstenībā....tas jau ir arī par mūsu dzīvēm. Lai paspējam labos vārdus sev zināmajiem cilvēkiem pateikt tad, kad viņi ir mums blakus, lai nebūtu žēl, ka kaut ko šai dzīvē nepaspējām.
Lai ir laiks samīļot, paslavēt, pateikt „paldies”, uztaisīt filmas un raidījumus, pasākumus un svinības. Lai ar lepnumu un laimes sajūtu varam apzināties cik bagāti esam.
Ar mīlestību, Inese
