Kādā komentāru sadaļā iesākām diskutēt par to vai rakstīt komentārus vai nerakstīt un tad man ienāca prātā Tev izstāstīt kā vēru vaļā savu enerģētiku periodā, kad biju vēl viena un pa lielam viss vēl nenotika tā, kā savā dzīvē gribēju. (Tagad es zinu, ka mana sirds čakra bija aizvērusies un kaut kā vajadzēja palīdzēt tai atvērties.)
Es dzīvoju viena un jutos tiešām ļoti vientuļa. Man trūka mīlestības un attiecību un es īsti nezināju kā to visu sakārtot. Trūka cerības un ticības. Trūka drošības par laimīgu nākotni. Trūka laimīgas dzīves.
Tomēr manī iekšā jau intuitīvi bija šī atziņa „ja tev kaut kas trūkst – sāc to dot”.
Man trūka. Es ļoti gribēju attiecības, kādas ir ģimenē. Es ļoti gribēju mīlestību. Es ļoti gribēju siltumu. Es ļoti gribēju būt piederīga. Es ļoti gribēju mainīt to kā dzīvoju.
Un zini ar ko es sāku? Es sāku apzināti siltāk izturēties pret cilvēkiem. Pret svešiem cilvēkiem, kurus satiku diendienā. Pret pārdevējām, pret citu mašīnu šoferiem, pret kājāmgājējiem, pret draugiem un paziņām portālā draugiem.lv vai pret svešiem cilvēkiem kādā citā interneta vietnē. Tieši siltāk, mīļāk un atvērtāk. Man nekad neienāca prātā, ka varētu aiz segvārda rakstīt ko sliktu. Un man nekad neienāca prātā – vajag vai nevajag rakstīt labu. Es ļoti ātri sapratu, ka dot savu enerģiju citiem, nozīmē vairot to sev simtkārtīgi. It kā skan egoistiski, bet tas ir Visuma likums.
To enerģiju, ko dod Visumam, Visums Tev atdos daudzkārtēji. Un tas ir gan negatīvā, gan pozitīvā nozīmē.
Es gribēju laimi savā dzīvē – tātad man vajadzēja šo laimi sākotnēji dot citiem. Varbūt vienkārši ar smaidu. Ar siltumu. Ar mīļumu. Ar atbalstu. Ar ieinteresētību. Ar godīgu attieksmi. Ar neskopotu mīlestību.
Es satiktiem cilvēkiem maigi un mierīgi skatījos acīs un smaidīju, lai man un viņiem ir patīkams šis mūsu kopējais mirklis. (Starp citu pēc cilvēka acu skatiena uzreiz ir redzama un jūtama viņa enerģētika.) Es daudz vairāk veltīju uzmanības saviem draugiem un paziņām internetā. Ja kāds bija draugos ielicis kādu galeriju, es tiešām ar prieku skatījos, iekomentēju ko jauku, atzīmēju, ka patīk. Ja kāds ko sasniedzis, man nebija grūti aizsūtīt kādu mazu vēstulīti vai apsveikumu. Es kļuvu uzmanīga un jūtīga pret cilvēkiem. Es rakstīju dvēseliski dziļus komentārus un vēstules un ar laiku bija pat tā, ka man cilvēki sāka rakstīt pretim savus dzīves stāstus un mūsu attiecības iegāja daudz dziļākā līmenī.
Es lasīju kādus rakstus sadaļā „parunāsim” (draugos) un vienmēr iekomentēju kādas savas pozitīvas domas par tēmu. Ja es piedalījos kādā pasākumā – es centos no sevis šim pasākumam kaut ko dot. Vai ko labu pateikt, vai kādu uzmundrināt, vai „piepildīt telpu ar mīlestību” (esmu jau Tev par to stāstījusi).
Ko tas deva?
Pirmkārt, man tiešām izveidojās ļoti siltas attiecības ar cilvēkiem. Otrkārt, es tiešām iemīlēju cilvēkus. Es apzinājos misiju savai klātbūtnei kādā vietā. Es sapratu, lai kur es atrastos – tā ir mana dzīve un tā ir mana dzīves misija „vairot pozitīvo”. Tas mani dara laimīgu un cilvēkus ap mani pozitīvus. Tas pasauli dara labāku.
Ko tas deva tālāk?
Atvērās sirds čakra un es varēju sakārtot savu dzīvi. Jomu pa jomai viss sakārtojās, kopš brīža, kad no ņēmēja, kļuvu par devēju.
Reiz kādā intervijā man žurnāliste jautāja, vai visām sievietēm ar kurām kopā es esmu gājusi šo ceļu un dalījusies ar savām zināšanām, vai visām ir izdevies satikt savu īsto un vienīgo, sakārtot savas citas dzīves jomas, un man toreiz bija jāatbild, ka nē. Ne visām. Pēc intervijas domāju, kur ir tā atšķirība. Kāpēc man izdevās un izdodas, un viņām ne. Un tikai tagad es tiešām reāli varu pateikt, ka tā atslēga uz sakārtotu laimīgu dzīvi ir došanā un atvērtībā pret cilvēkiem. Kad mīli cilvēkus ar dievišķu mīlestību, kad nedomā – uzrakstīt ko labu vai nē, pievienot savas domas vai nē, palīdzēt atšifrēt vēl kādu šī jautājuma niansi vai tikai noskatīties. Vienkārši dari to aiz mīlestības. Mīlestība uz cilvēkiem un iesaistīšanās (nevis malā stāvēšana) ļauj sakārtot dzīvi.
Bet kādā komentārā pavīdēja arī tāds teksts, ka došana var būt ņemšana.
Jā. Arī tā var būt. Ka ar savu izteikšanos it kā „pieprasi” sev uzmanību. Tā var būt. Bet tad te jau sākas stāsts par robežām. Un tā jau ir cita tēma, ko vajadzētu iztirzāt kādā citā rakstā.
Bet tas ko gribēju pateikt šobrīd – ja Tev vēl nav sakārtojusies Tava dzīve. Ja vēl viss nenotiek tā kā Tu to gribētu, tad varbūt, ka ir vērts iekustināt enerģiju dodot. :)
Piemēram, kad es vadu seminārus – uzreiz ir redzams, kurš ir atvērtu enerģiju, kuram enerģija ir vēl ciet. Kurš centrējies uz sevi un savu problēmu, kurš labprāt domā arī par kopējo gaisotni.
Reiz vienos personības attīstības treniņos mums vajadzēja izvērtēt visu grupu, kurš ir devējs un kurš ņēmējs. Ļoti vērtīga lieta.
Un uzreiz varu pateikt, ka devējiem dzīvē viss labāk sakārtojas.
Ņēmējam ir vēl jāgaida. Tad lēnām jākļūst par devēju. Un tad arī viņam sakārtojas. :)
