Atbildība un paļāvība


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Pēc komentāriem saprotu, ka vēl arvien nav skaidra viena lieta – cik daudz paļauties uz Dievu un cik daudz pašai atbildēt par visu, kas dzīvē notiek.

Uzreiz varu pateikt, ka neko nespēšu atbildēt tiem, kas uzskata, ka Dieva nav vai arī tiem, kas noliedz Augstāko spēku ietekmi uz mūsu dzīvi. Varbūt par citām tēmām mēs varam sarunāties, bet par šo mums laikam, ka iztrūkst pamatu nopietnākai sarunai.

Bet atgriežoties pie pašu atbildības un Dieva vadības, gribu šo visu drusku vairāk ar Tevi pārrunāt.

Reiz pašos pirmssākumos, kad sāku vadīt seminārus, man kāda dalībniece teica, ka mēs nevaram būt savas dzīves autori, ja reiz Dievs ir Radītājs, tad Viņš vada mūsu dzīvi un mums atliek vien pakļauties mūsu liktenim.

Mans skatījums uz šo ir tāds: Dievs tiešām ir Radītājs. Tur šaubu nav. Un tiešām mums pa lielam ir savs liktenis un karma – ir uzdevumi, kas mums jāiziet neatkarīgi no tā, ko mēs gribam un ko ne un ir karmiskās attiecības, kas mums jāatrisina, neatkarīgi no tā, ko mēs un kā domājam. Bet.....kur tad sākas tā mūsu izvēle un mūsu brīvā griba?

Mūsu izvēle sākas brīdī, kad izlemjam, vai šo visu mēs izejam ar mīlestību un ar dievišķu svētību, vai arī ar graujošu enerģiju, mokoši un smagi. Vai mēs esam savas dzīves autori ,vai dzīvojam vieglu, skaistu un laimīgu dzīvi (iziedami visas tās pašas mācības, kas mums paredzētas) vai arī ciešam un „uzprasāmies” uz atkārtotiem pārbaudījumiem vēl un vēl.

Piemēram - ja mums ir paredzēts iziet vientulību, tad mūsu izvēle ir, tam atdot visu savu dzīvi, ciest, mocīties un dzīves beigās (aiz bezspēcības un pieraduma) tomēr to pieņemt un līdz ar to šo mācību būsim izgājuši, vai arī pāris gados saprast, ka vientulībai nav ne vainas, iemīlēt šo dzīves periodu un jau itin drīz saņemt balvu no Dieva – mīlošas attiecības, ģimeni un skaistu kopā būšanu.

Vai arī – trūkums. Kādam tas sagādā mocības, pazemojumu, ciešanas. Un lūk – viņš šo mācību dabūs vēl un vēl. Netiks pie naudas un visu savu dzīvi būs spiests dzīvot tādu dzīvi, kā liktens to būs sarūpējis (Cilvēks tā arī nemaz nenojautīs, ka pats visu šo diendienā ar savām domām un attieksmi izvēlas.) Un kāds cits – zaudē naudu, iekļūst krīzē, bet dzīvo savu mīlestības piepildīto dzīvi un novērtē to, kas ir. Pēc brītiņa šī karmiskā mācība ir izieta un viņš iegūst atkal iespēju pelnīt un dzīvot pārticībā.

Es esmu izgājusi gan vienu, gan otru mācību. Un man tiešām tam nebija jāvelta viss mūžs.

Mēs katru dienu esam savas dzīves autori. No mums ir atkarīgs vai atveramies dievišķai enerģijai un dzīvojam ar svētību vai nē.

Visuma enerģija ir pieejama visiem. Dievs ir pieejams visiem. Augstākie spēki burtiski gaida, lai mums palīdzētu. Un lūk – te nu mēs esam savā dzīvē autori, jo no mums, no mūsu brīvās gribas un izvēles ir atkarīgs cik daudz šo Visuma enerģiju paņemsim pretim. Vai paņemsim.

Vai dzīvosim dievišķas mīlestības piepildītu dzīvi, vai arī ļausim, lai dzīve dzīvo mūs.

Komentāri (14)  |  2011-09-01 17:17  |  Skatīts: 4338x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Anonīms* - 2011-09-01 17:46
Vakar taisot pusdienas, aizdomājos par vienu lietu...ok, es saprotu un pilnīgi piekrītu, ka savu dzīves labklājību vari vairot pats ar Dieva palīdzību, viss ir atkarīgs no tevis paša un paļāvību uz Dievu, bet kā izskaidrot to, ka ir cilvēki, kas kļūst bagāti negodīgā ceļā - piem. kaut kādā veidā "apčakarējot" cilvēkus, apzogot kompāniju, kurā strādā un naudiņa tik nāk griezdamās...vai tas ir kārdinājums un pārbaudījums no Dieva puses...viņš būs kļuvis bagāts, pēc tam paprasīs Dievam piedošanu un dzīvos laimīgu bagātu dzīvi...

Inese* - 2011-09-01 17:56
Jā - tas ir kār'dinājums un viņa pārbaudījums ar naudu. Viņs diemžēl šo pārbaudījumu paņem pretim, nedomājot ar ko nāksies maksāt.
un visticamāk, ka viņam citās jomās jau ir sākušā problēmas un arī šai naudas tēmā -mēs jau nezinām uz cik ilgu laiku tas viņam dots.

īstenībā vienmēr, kad domājam par citiem, tas vienmēr ir zināms risks izdarīt kādus secinājumus. Parasti mums nākas kļūdīties, jo nezinām kas patiesi notiek šī cilvēka dzīvē.
Cik bieži ir tā, ka no malas izskatās apskaužama dzīve, bet pēkšņi cilvēks izdara pašnāvību, jo izrādās, ka viņš cieš tik ļoti, ka nav spējīgs šo visu tālāk nest.

Ja gribam kaut ko analizēt, tad mums kaut kā vairāk ir jādomā pašiem par savu dzīvi un savām mācībām.

Anonīms* - 2011-09-01 18:08
Jā,es arī par to, ka ir jādzīvo, jāanalizē un jādomā par savu dzīvi, bet dažreiz tik ļoti traucē, ka cilvēki, kuri ir blakus dzīvo ar tādu kā sacensības garu - kurš vairāk nopelnīs, kuram labāks amats, kurš vairāk likums zina,kurš labāk izskatās utt.Un pilnīgi nemanot tajā virpulī ierauj citus...laikam vispareizākais būtu distancēties no tādiem ļaudīm...

Inese * - 2011-09-01 18:23
Jā- sākotnēji distancēties, bet tad, kad kļūsti iekšēji mierīgs un pašapzinīgs, tad vairs tā viņu ņemšanās izraisa tik tādu labestīgu smaidu un vari ar viņiem kontaktēties, saprotot kā tā ir viņu mācība.

Un varbūt, ka mūsu mācība ir uz šo visu "neuzķerties" un nesākt iet viņu pavadā.

Karinčiks* - 2011-09-01 18:26
100% patiesība...
Mums patiešām ir izvēles tiesības atverties Dievišķai mīlestībai,dzīvot skaistu,piepildītu dzīvi..jo mums visa tā ir..
Anonīmam( Nekad neticēšu,ka apčakarējot cilvēkus,kompāniju cilvēks ir pilnvērtīgi laimīgs..Tā mēs vairums domājam,ka nauda,kas tiek iegūta..apkrāpjot valsti,firmu..noved pie bagātas dzīves..
Vienozīmīgi Dievs redz..un man šķiet,ka nav runa par piedošanu,jo tas attiecas uz visām lietām..visu ko dari otram,nodari sev..Apčakarējot otru, jau domās tieci aizsviets tālāk..no visa tā Dievišķā..

Ina* - 2011-09-01 19:03
Tie cilvēki patiesība ir ļoti labi skolotāji mums. Mums ir japasaka viņiem paldies, ka viņi ir uzņēmušies šadu skolotāja lomu. Skatoties uz viņeim mēs mācamies, mums pašiem šai gadījumā nevajag iziet šo skolu, pietiek ar to ka skatoties apgūstam lietas.
Pēc mana pratā viņi ir jāpieņem lielu mīlestību ka ir uzņēmušies šadu lomu.

Inese* - 2011-09-01 19:41
Jā - šī būtu vispareizākā attieksme, tikai...ne vienmēr pietiek spēka un savas enerģētiskās tīrības, lai tā to izietu.
Mīlēt tos, kuri ir savādāki, kuri dara "nepareizi", kuri ir tālu no mūsu vērtību sistēmas......tas galīgi nav viegli. Tas mums būtu jāmācās:)

suleinama* - 2011-09-01 23:25
Bet,ja ir smagi.Un klāt smagumam ir jāsmaida,jo esi nepārtrauktā kontaktā ar cilvēkiem.Tad varbūt labāk nomest visu un aizbraukt uz laukiem goves slaukt,i nebūs jāsmaida tad,kad dvēsele ir pilna asinīm...

Kristīne* - 2011-09-01 23:44
No raksta sapratu, ka visi dzīves notikumi jāpieņem ar mieru un mīlestību. Vai tā? Bet cik tad patiess ir apgalvojums, ka tieši neapmierinātība ir dzinulis, lai mēs dzīvē kaut ko mainītu. Ka apmierinātam cilvēkam nav vajadzības pūlēties (arī augt). Ka pārmaiņu pamatā ir neapmierinātība ar esošo stāvokli. Kā tas sasaucas ar pieņemšanu, paļāvību, savu atbildību par visu? Reizēm man bailes atslābt, liekas, ka tad palaidīšu garām savas iespējas. Tā laikam ir neuzticība Radītājam, nepaļaušanās uz viņu.

Inese* - 2011-09-02 00:16
Sievietēm būtu jādara tā, ka no sākuma pieņem un tad meklē risinājumus konkrētām situācijām.
Pieņem, ka ir noticis tā un tā. Pieņem un saproti kas tagad notiek un lēnām sāc domāt ko darīt tālāk.
Svarīgi ir nesākt cīnīties pret notiekošo. Svarīgi ir netērēt enerģiju uz noliegšanu, protestēšanu, krišanu panikā utt. Jo caur šo mēs zaudējām spēkus un laiku. Labāk ir pieņemt un vēsu prātu un ar mīlestību sākt lūkoties ko tālāk varam darīt.
Un tad mēs nekļūdīsimies. tad būsim paspējušas "pieslēgt" sirdi un dvēseli. Prāts ir tas, kas zibens ātrumā grib noreaģēt.
Bet dvēseles balsi mēs varam saklausīt tad, kad drusku atslābstam un varam ieklausīties.

Kristīne* - 2011-09-02 04:52
Paldies par atbildi!!! :)))

Agnese :)* - 2011-09-02 08:51
Jā, piekrītu,ka svarīgi ir pieņemt notiekošo. Konstatēt kā faktu. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi. Un tad padomāt,pameditēt- ko tas man saka, ko māca,ko grib ar to parādīt?

arvienlabak - 2012-05-10 21:20
Brīnīšķīgs skaidrojums, paldies.
Man ik pa laikam rodas vēl viena dilemma - kad burtiski niansēs jāsajūt atšķirība starp Paļaušanos uz Dievu, Pasaules vadību un - elementāru slinkumu! Kad varbut liekas - es paļaujos, bet īstenībā - vienkārši izvēlos neko nedarīt un slaistīties! Tas tā - jāmāk atšķirt.. :))

inese - 2012-05-11 20:24
ļaušanās notiek tad, kad darām.
Nevis tad, kad nedarām, bet tieši tad, kad darām.

Tātad mēs sākam kādu darbu un tai mirklī Dieva svētību. Nevis šaubas, bailes vai izdosies, bet uzreiz ļaujamies Dieva svētībai, ka viss, ko es nupat kā uzsāku - izdosies vislabākā veidā. Viss atrisināsies un sakārtosies. es darīšu visu, ko spēšu, un dievišķā enerģija mani pavadīs.


Atpakaļ