Vai Tev ir kādreiz tā bijis, ka esi tik laimīga, ka jāraud? Lūk, man šobrīd ir tik ļoti laba, laimīga sajūta – es tikko kā biju jūrā peldēt un tur bija mirklis – es peldu un paskatos debesīs...ir saule...mākoņi...mierīga jūra....un es viena pati. Ir sajūta, ka man tas viss pieder. Vai arī, ka tas viss ir sarūpēts tieši priekš manis. Un ir tāds miers un tik milzīga pateicība, ka tīri emocionāli gribētos raudāt. Ir ļoti, ļoti labi.
Es esmu atguvusi spēkus, es esmu sapildījusies ar laimi, es esmu ļoti dziļu un spēcīgu iespaidu pārņemta.
Gribi, lai Tev izstāstu par tiem? Ar mani vakar notika kas tāaaaaaads, ka diez vai pat vārdos vai vienā stāstā to var pastāstīt. :)
Lai pastāstītu par savu vakardienas piedzīvojumu, man jāatkāpjas nelielā pagātnē un Tevi jāiepazīstina ar Lolitu.
Lolita ir apbrīnojama sieviete. Viņai varētu būt ap 60 gadu un viņa uz pasauli skatās ļoti dziļi un viedi. Es viņu iepazinu savos semināros un sākumā viņa manu uzmanību pievērsa ar to, kā viņa runāja par mani un manu grāmatu. Viņa izcēla tādus smalkumus un tādas nianses, ko cilvēks spēj saskatīt tieši dēļ savas pieredzes un fantastiskās uztveres spējas. Es vienmēr baudīju viņas stāstus vai komentārus, pat nevis tādēļ, ka tas saistīts ar to, ko es pati esmu rakstījusi vai teikusi, bet dēļ tā, kā viņa papildina to, ko domāju un to, par ko vēl tikai gribu domāt. Gāja laiks - un es ievēroju, ka Lolita ir gandrīz vai katrā manis organizētā seminārā un vēl gāja laiks un Lolita pieteicās Laimes terapijas lektoru kursam.
Man nebija nekādu šaubu, ka viņa būs fantastiska lektore un man nebija nekādu šaubu, ka viņa grib un var cilvēkiem nest ļoti lielu labumu.
Bet te pēkšņi, lektoru kursa noslēguma dienā, Lolita mums visiem grib pastāstīt kaut ko jaunu – un īstenībā uz viņu paskatoties, ir skaidrs, ka ar viņu ir noticis kaut kas tik fantastisks, kaut kas tik īpašs – viņa bija ar tik mirdzošu spožu enerģētiku, ka to varēja saskatīt „ar neapbruņotu aci”.
Un te nu viņas paziņojums – „meitenes, es jums gribu izstāstīt kā pa šo mēnesi esmu atradusi un sapratusi savu aicinājumu un savu dzīves misiju.”
Mēs visas ieinteresēti skatāmies un gaidām – viņa paņem vairākas aploksnītes un katrai mums ko dāvina: "es jūs katru gribu uzaicināt uz refleksoloģijas kāju pēdu masāžu pēc Krisas Stomeres metodes".
Mēs drusku neizpratnē – kas tas tāds ir un vai tad tu esi masiere vai fizioterapeite?
Un viņa mums stāsta – kā iekšējās sajūtas vesta iegādājusies šo Krisas Stomeres grāmatu, kā sākusi pielietot šo metodi sākumā uz „savējiem”, kā atklājusi, ka šajā brīdi viņas dvēsele pieplūst ar Visuma enerģiju, kā jutusi Augstāko spēku vadību, lai to visu iekustinātu un piedāvātu īstajiem cilvēkiem īstajā brīdī. Viņa stāsta par šo metodi un mirdz. Viņa runā, un mēs visas esam pārņemtas un jūtam skudriņas pār muguru. Mēs visas saprotam – ka tas ir pa īstam.
Nu, lūk – un vakar es biju uz šo procedūru, terapiju, pasākumu, vai ..... īsti pat nevaru pateikt kā to nosaukt. Katrā ziņā šo nevar saukt par masāžu. Tam nav nekāda sakara ar masāžu. Drīzāk tas ir kā meditācija ar palīgmetodi, kas palīdz iekļūt šajā meditatīvajā Alfa stāvoklī un ik pa laikam, caur pēdu punktiem atver vēl dziļākus un vēl dziļākus zemapziņas slāņus.
Man, protams, ieiet meditatīvā stāvoklī ir ļoti viegli. Bet tik dziļu, tik spēcīgu efektu un tik milzīgu sevis apzināšanos tieši kā Visuma daļu – es nebiju paredzējusi.
Pēc divām (vai divarpus) stundām man bija sajūta, ka esmu sasmēlusies gadsimtu spēkus, viedumu, gudrību, laimi.
No kurienes?
No Visuma. No Dieva. No savas dvēseles.
Kā tas notika? Tādēļ, ka ļāvos šai tehnikai, šai punktu stimulēšanas metodei un papildus meditatīvā stāvokļa brīnumspēkam.
Tagad man ir tā, ka vēl arvien esmu savu atklāsmju iespaidā un, protams, ka Tev tagad nevaru izstāstīt par visu, ko šai meditācijā sapratu un redzēju. Tas arī nav tik būtiski. Tas katram ir savs.
Bet tas, ko šai stāstā gribēju Tev izstāstīt – pirmkārt, ja Tev kādreiz gadās palikt galīgi bez spēka, bez padoma, bez izpratnes kā sev palīdzēt, un Tu jūti, ka laimes terapija ir kaut kur tālu, bet Tu esi te – tad var gadīties, ka ir vērts uzmeklēt kādu, kas var palīdzēt Tev no šī punkta izkustēties. Man šajā Krisas Stormeres metodē patīk tas, ka nevienam nekas nav jāstāsta, nav pat jārunā, nav pat jāsaprot kur ir problēma un vai vispār tāda ir – tu vari vienkārši ļauties un ar meistara (kurš apguvis šo metodi) palīdzību pats sevi dziedināt un spēcināt.
Otra stāsta daļa ir tā, kā notiek ar to savas misijas atrašanu – lūk, Lolita, gāja savu ceļu un caur Pavasara studiju un Laimes terapiju meklēja sevi, savu pielietojumu, savu misiju – un atrada....citur. Jo dažreiz tas viss nenotiek tā kā mēs esam iedomājušies. Arī šai gadījumā Lolita par Pavasara studijas lektoru nekļuva. Un man nav žēl, ka tā notika, jo es esmu laimīga par to, ka viņa ir atradusi sevi un savu misiju kā palīdzēt cilvēkiem un kā pasauli darīt labāku.
Un nav tā, ka es tagad gribu izcelt tieši vienu cilvēku. Es Tev caur šo Lolitas piemēru, gribu pateikt, ka – ja vien nepārtraukti audz, ja kārto savu enerģētiku, ja pilnveidojies un pildies ar mīlestību, tad vienā mirklī esi tik pilns- ka atradīsies veids, kā to dot citiem. Lūk, un šis mirklis ir tas kā satiec un izproti savu misiju.
Esmu laimīga, ka esmu bijusi klāt šai „gaidīšanas un meklēšanas” periodā un nu varu baudīt Lolitas misijas un metodes rezultātu.
Un gan jau komentāru sadaļā arī citas meitenes pastāstīt par savu pieredzi, iepazīstot šo brīnišķīgo metodi, jo Lolitas dāvana tika mums visām. :) Paldies Tev, Lolita!
Es šodien esmu tik ļoti, ļoti laimīga un novēlu to arī Tev, mīļo lasītāj!
Samīļoju Tevi! Un sūtu ļoti daudz mīlestības enerģijas un spēku!