Atbildība pašam par savu laimi


Ja pasaulē ir tik daudz mīlestības un ....vientuļu cilvēku, tad kāpēc gan viņi nesatiekas?
Kāpēc raud katrs savā mājā un nevis smejas viens otram blakus?
Kāpēc pavada dzīvi ilgodamies un tiecoties un nevis patiešām baudot un dzīvojot laimes pilnās attiecībās? Vai satikties ir tik grūti? Vai otru pielaist sev tuvāk ir bailīgi?
Tad būtībā to varētu tēlaini teikt – gribas peldēties, bet negribas saslapināties, ja?
Bet no malas skatoties, man tomēr liekas, ka cilvēki sevi apzog. Viņi liedz sev visskaistāko, kas vien var būt –mīlestību. Otru cilvēku blakus. Pilnību.
Un kāpēc?
Nezinu.
Droši vien reiz ir dikti sāpējis.
Un tad šī pagātnes pieredze kaut kā riņķo atmiņā un neļauj uzdrīkstēties sākt atkal visu no jauna.
Interesanti, ka it kā statistika liecina par labu vīriešiem. Ka vientuļo sieviešu ir daudz vairāk un ka vīrieši ir līdz ar to izvēlīgāki. Bet mana prakse un pieredze liecina, ka puiši ir tik pat bēdīgā situācijā un bieži vien vēl vairāk izmisuši kā meitenes.
Tas ir pilnīgi apbrīnojami, ka cilvēki, kas tiek galā ar sarežģītām tehniskām ierīcēm, milzu projektiem, kapitāliem vai filozofijām, pēkšņi mulst un nesaprot ko darīt, kad jāpalīdz pašam sev būt laimīgam.
Un vēl ir tik bēdīgi, kad sieviete ap 30 ir panikā, jo vēl nav bijusi, ne reižu precējusies, bet savukārt kāda cita ap 40 par sevi saka – ak ko nu es vairs ... šķirtene.....uz ko lai es ceru.

Un tad man ir sajūta, ka jākliedz un jāsaka – tak attopieties!!! Tā ir jūsu dzīve! Kuram gan ir pienākums atnākt no malas un jūs darīt laimīgus/as?

Lai gan faktiski tas laikam, ka ir jautājums par atbildību kopumā.
Man ir sajūta, ka cilvēki kaut kā iemanījušies atbildību par savu dzīvi pārmest uz jebkuru citu, ka tik pašam nebūtu jāuzņemas kaut ko mainīt, kaut ko sakārtot.
Tad vecāki ne tā audzinājuši, tad bijušais nekrietns bijis, tad bērni vainīgi, tad....krīze un valdība, jo, lūk, kādam bija jābrauc uz citu zemi darbu meklēt. Un tad.....ak....vienkārši naudas ir pa maz utt.

Un tā paiet laiks un cilvēki kļūst arvien īgnāki un neapmierinātāki, dusmīgāki un agresīvāki. Sabiedrība kopumā kļūst slima un zaudē savas vērtības. Un kāpēc? Tāpēc, ka katrs pats sākotnēji negribēja uzņemties atbildību par savu dzīvi un savu laimi. Un pēc tam jau bija aizmirsis kas tā tāda.
Un vienalga vai tas skar attiecības, darbu, karjeru, naudu vai ko citu. Atbildība par savu dzīvi ir tikai un vienīgi pašu rokās.

Nu ir taču cilvēki, kas tieši šobrīd iepazīstas, iemīlas, mīl, dibina ģimenes, dzemdē bērnus – tātad varam secināt, ka ārējiem faktoriem vai, piemēram, krīzei tiešs sakars ar mūsu personīgo dzīvi nav.
Un ir tādi, kas dibina jaunus uzņēmumus, iesāk jaunus projektus un veiksmīgi pelna naudu – un atkal jāsaka, ka tātad šobrīd arī to var.
Bet kāpēc citi var un citi ne?
Vai tas atkal nav jautājums par atbildību?

Un, protams, var jau kā Sprīdītis pasaulē laimi meklēt, un var kā Koelju Alķīmiķī gans dārgumiem svešā zemē brauca pakaļ. Tikai...visi tie stāsti beidzās ar vienu un to pašu. Pēc garās dzīves skolas atklājas, ka pats dārgākais ir mūsos pašos mūsu pašu mājās.
Gan laime, gan mīlestība, gan mīļotie cilvēki.

Cik ļoti gribētos redzēt laimīgus cilvēkus, jaukas ģimenes, veselu tautas vērtības sistēmu un stipru savu valsti, kuru vada gudri cilvēki
 

Komentāri (3)  |  2010-01-25 06:47  |  Skatīts: 3179x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Līga* - 2011-11-14 01:12
Reizēm vajag izsist no apakšas krēslu uz ,kura sēžam ,lai saprastu ,kur esam,ko sev nodaram, un beidzot ir jāceļas augšā ...skarbi ,bet iedarbīgi....
Arī es ilgi mēdzu "rotāties " ar grūtībām ,sāpēm, pārdzīvojumiem ,ko es mīlēju vairāk par sevi ....aiz visa tā bija ērti paslēpties....
Tagad -es pieņemu zināšanai un cenšos izprast savas mācību stundas un "nebaroju"sevī slikto ...tas attālinās un kļūst mazs un nenozīmīgs...



Elīza* - 2011-11-14 16:58
Pirmais raksta teikums mani uzvedināja uz vienu citu jautājumu ar tādu pašu domu. Kāpēc miljoniem cilvēku uz pasaules mirst badā, ja uz pasaules ir pārtikas pārprodukcija?!

Kristīne* - 2011-11-15 05:47
Pasaulē ir tik daudz mīlestības un vientuļu cilvēku, tik daudz pārtikas un bada cietēju. Jā, patiesi, kas ir tas iemesls, ka mēs sēžam pie pārpilna, bagātīga galda, jo Dievs mums visu jau pašā sākumā ir devis un tomērt ciešam badu, mīlestības, pārtikas vai kādu citu. Paradokss. Bet tieši to es jautāju vispirms pati sev, kāpēc es ciešu, ja viss jau pašā sākumā man ir dots.?


Atpakaļ