Kad man vēl nebija Pavasara studijas


Komentāri:

Inese* - 2011-08-18 23:36
nu es attīstītu to pusi, kura ļoti padodas.
(piemēram, kad biju mārketinga vadītāja viesnīcās, man vajadzēja kūrēt rezervācijas sistēmas. Es nepratu to darīt un netaisījos mācīties. Bet es izcili darīju to, kas man padevās. Un līdz ar to īspašnieki noalgoja speciālu cilvēku, kas darbojās tikai ap tām sistēmām)
Galvenais ir sevi nelauzt. Nu nav Tev jāizdara visas jomas perfekti. Jādara ir ļoti labi tas, kas tiešām sanāk iun nav jāmeklē rusursi tai otrai daļai. To lai dara kāds cits.

Otrs punkts ir par to vai drīkst "atdoties" darbam, kurš ir mīlams, bet nav algots - jā drīkst un pat vajag. Varbūt, ka tieši tā ir Tava dzīves misija un varbūt, ka caur to ar laiku Tu nopelnīsi vislielāko naudu.

kad es sāku domāt par Visuma likumiem un laimes terapiju, es ar nespēju saprast kā sarunas par laimi gan varētu rezultātā atmaksāties un nest peļņu. Bet ar laiku viss sariktējas un tagad es saprotu, ka Pavasara studija var augt un augt - cik vien to gribēsim:)


Inese* - 2011-08-18 23:47
Paldies:)
Sūtu pretim mīlestību un gaišas domas!


Inese* - 2011-08-24 00:35
Ir jau ir jāmācās jaunas lietas:)

Es vairāk par to, ko zināju, ka man dzīvē tiešām diez vai vajadzēs. Šķiet pieminēju, ka tās bija viesnīcu rezervēšanas sistēmas utt. Vai arī vēl iepriekšējā darbā dažādas statistikas aprēķināšanas metodes - nu....ir tā, ka man tas prasītu ļoti ilgu laiku, lai to apgūtu un kvalitatīvi izdarītu. Tikmēr es (par īpašnieku apmaksātu laiku - tātad viņu naudu) varu padarīt ļoti daudz lietu, kas uzņēmumam ir nepieciešams un nes labumu.

Nu......šeit gribu teikt, ka esmu secinājusi, ka vairāk dzīvē ir jānodarbojas ar to, kas sanāk, nekā nepārtraukti mēģināt uzlabot to, kas nesanāk.
Ja ilgstoši darām to, kas nesanāk, cieš mūsu pašapziņa, zūd entuziasms un spēki mazinās - no tā varam secināt, ka Visums šai brīdī mums papildus spēkus klāt nedod.
Kāpēc tā?
Un savukārt - kāpēc tik ļoti jūti spēku pieplūdumu tad, kad viss izdodās un dari lietas, kas vedās?

Es esmu secinājusi, ka labāk ir tad, ja sevi nelauž.
Un vēl esmu secinājusi - ka ir labi šad tad atzīt, ka citam kaut kas sanāk labāk , uzmundrināt viņu, paslavēt un ļaut izdarīt to viņam un pēc tam par to gandarījums ir abiem.
Kā tur bija ar to "suni uz siena kaudzes" - kad pats nespēj kvalitatīvi izdarīt, bet citam ar neļaus, jo ka tik kāds nepadomā, ka neesmu gana profesionāls šim amatam :)))
(tas, protams, nenozīmē, ka tagad visus nepatīkamos darbus jāatdod kādam citam) :))))


Inese* - 2011-08-24 21:58
Tad, kad izprot savu misiju, tas ir tāpat kā, kad satiec savu īsto Mīlestību - lai kad kas kā nesanāk, lai kāds bezspēks uznāk vai bēdīgais dzīves periods, taču nekad neuzrodas jautājums - vai tā ir vai nav mana misija un vai viņš ir vai nav mans īstais cilvēks.

Man par šo īso Pavasara studijas darbošanās laiku arī bijuši paisumi un bēgumi, veiksmes un neveiksmes, prieki un bēdas - bet man nekad neienāk prātā - vai diez tomēr tā ir vai nav mana misija.

kad vienreiz to saproti, tad tas ir mūžu un vairs nemainās. Tas var pilnveidoties - jā! Tas var papildināties ar vēl ko jaunu - jā!, Bet nevar sākt likties, ka tas nav mans īstais darbs vai nodarbošanās.
Un ja nodarbojies ar savu īsto darbu, tad faktiski nekāda stresa vispār nav.
Nu...pēc pieredzes saku, ka nav :)



 Kad man vēl nebija Pavasara studijas, es krietnu laiku nedarīju neko, bet varu Tev izstāstīt kā strādāju savu pēdējo algoto darbu.

Pirmkārt jau, es katru dienu gāju uz darbu ar konkrētu sajūtu, ka šodien ir īpašs notikums – es darīšu to, vai to, vai to (katrā dienā jau bija kaut kas cits). Es nezināju savu mūža misiju, bet es skaidri sev biju noformulējusi savu misiju konkrētā darba vietā – es strādāju tādēļ, lai konkrētās firmas īpašniekiem palīdzētu attīstīt viņu idejas, palīdzētu pildīt viņu misiju, un censtos iegūt viņiem pēc iespējas labākus darba rezultātus un peļņu.

Es ne mirkli negaidīju, lai man kāds saka ko darīt konkrētā amatā. Es jau pirmajās nedēļās izstrādāju savu darba plānu. Es iedziļinājos it visā, kas skāra manu darbu un visu savu darba laiku veltīju tiešām darbam. Es meklēju iespējas braukt komandējumos (īstenībā tas ir tas, ko man vismazāk patīk, bet tajā jomā tas bija nepieciešams) es jau tad uzstājos ar dažādām lekcijām un mani aicināja dalīties ar pieredzi citās iestādēs.

Un pats galvenais – es visu laiku apzinājos, ka šī ir mana dzīve. Ka no rīta desmitos vai pēcpusdienā divos – tā visa ir mana dzīve. Es esmu atbildīga par to kā jūtos. Es nevis strādāju par sevi nedomājot, bet es strādāju visu laiku par sevi domājot – kā es jūtos, vai mana enerģētika ir ļoti laba (jo labāka enerģētika, jo vairāk vari izdarīt un jo lielāks labums pasaulei no tevis) vai man patīk tas, ko daru, vai daru to, ko varu darīt labāk par citiem.

Un visur, kur vien varēju izdarīt labāk pa citiem – es to uzņēmos un darīju. Visu, ko nemācēju vai kas man gāja švakāk kā citiem, smalki novirzīju to viņiem.

Kā to izdarīt?

Vienkārši piesakoties darīt to, kas sanāk. Un tad redzot, ka tev jau ir pilnas rokas, citiem būs jāuzņemas pārējie darbi. Un neviens jau nezinās, ka tie ir tie darbi, kurus Tu i nemācētu, vai tie, kas Tev nepatiktu.

Laikā, kad tikai meklē savu misiju, vajag visu laiku attīstīt tikai to daļu, kura Tev padodās.

Kāpēc?

Tāpēc, ka tas, kas Tev neveicās – tur Tava misija nebūs.

Mums ir doti īpaši talanti (Dieva dāvanas), īpašs raksturs, īpašas prasmes, pat izglītība un audzināšana ir bijusi tieši tā, kas tieši mums nepieciešama  - lūk šis unikālais komplekts dod Tev spēju kaut ko darīt labāk kā citi to grib un var.

Tātad lai šo atrastu – vienkārši uzņemies visur kur darīt to, kas Tev veicas.

Kad jau biju aizgājusi no šī darba, par kuru Tev te stāstīju, un jau precējusies un jau dzīvoju tikai pa māju, mani sabiedriskā kārtā vienu brīdi piesaistīja nevalstisko organizāciju sektoram un domes darbam. Un lūk tur es atkal uzņēmos darīt tieši to, kas man padodas – rakstīt rakstus, veidot prezentācijas, vadīt pasākumus, seminārus, uzrunāt lielas auditorijas. Protams, tas viss bija ne pa manu tēmu, bet es jau uz to brīdi biju reāli nofokusējusies, kas ir mani talanti un kādas ir tās, manas prasmes, kas ir krietni vien virs vidusmēra. 

Lūk – šajā periodā, kamēr vēl nezini savu misiju, sāc ar to, ka atrod jomas un darbus, kas Tev sanāk labāk par citiem. Un vienmēr uzņemies tos.

Pirmkārt, tas palīdzēs augt Tavai pašapziņai. Otrkārt, Tu attīstīsi savu „unikālo komplektu”, kas Tev dots Dieva plāna izpildei Tavā dzīvē.

Jā – es sākumā atradu tīri praktiskās lietas, kas man sanāk ļoti labi – rakstīt, izteikties, runāt auditorijas priekšā, sistematizēt, strukturizēt, veidot stratēģiskus plānus utt. Un tad, kad es sapratu saturu, kurā visu šo pielietot – radās Pavasara studija, laimes terapija un es jau zināju, kas ir mana dzīves misija.

Nu tāds ir mans stāsts. Ceru, ka Tev kaut kas no šī visa var noderēt, dodoties pretim savam sapņu darbam un dzīves misijai. :)

Komentāri (14)  |  2011-08-18 22:57  |  Skatīts: 4517x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Lauma* - 2011-08-18 23:29
Inesīt mīļā, bet ko darīt,ja savā pašreizējā darbā ir puse u zpusi - patīk-nepatīk,izdodas lieliski-neizdodas ? Jo Mans darbs ir radošs un kompozicionāls, ja tā var teikt. Ar likumā noteiktiem valsts standartiem un 2 sejām.Viena seja ir tieši manējā .Otrā - nav manī resursu tai.Un nezinu, vai varu muskuļus uztrenēt līdz ti-tā,lai pati būtu apmierināta.Arī es savā darbā esmu uz visiem 100%, ne pa labi, ne pa kreisi. Brīžos,kad esmu savā elementā, esmu laimīga,brīžos,kad iestājas "2.seja", ... jūtos vainīga par to, ka esmu šeit.Vai pazemināties amatā būtu prātīgi? Tad 2.seja atkristu,bet darbalaiks - paildzinātos.Alga samazinātos. Ir arī man pavisam citas intereses,kurās papildinu savas zināšanas - bet tas pamazām,nevar jau saprast,vai tā drīkst "atdoties"darbam,kurš ir mīlams, bet nav "algotais":)

Lauma* - 2011-08-18 23:32
"Lūk – šai periodā, kamēr vēl nezini savu misiju, sāc ar to, ka atrod jomas un darbus, kas Tev sanāk labāk par citiem. Un vienmēr uzņemies tos."
Es tik ļoti piekrītu šiem vārdiem:) Un tā arī daru -jo sirds sauc! :)

Inese* - 2011-08-18 23:36
nu es attīstītu to pusi, kura ļoti padodas.
(piemēram, kad biju mārketinga vadītāja viesnīcās, man vajadzēja kūrēt rezervācijas sistēmas. Es nepratu to darīt un netaisījos mācīties. Bet es izcili darīju to, kas man padevās. Un līdz ar to īspašnieki noalgoja speciālu cilvēku, kas darbojās tikai ap tām sistēmām)
Galvenais ir sevi nelauzt. Nu nav Tev jāizdara visas jomas perfekti. Jādara ir ļoti labi tas, kas tiešām sanāk iun nav jāmeklē rusursi tai otrai daļai. To lai dara kāds cits.

Otrs punkts ir par to vai drīkst "atdoties" darbam, kurš ir mīlams, bet nav algots - jā drīkst un pat vajag. Varbūt, ka tieši tā ir Tava dzīves misija un varbūt, ka caur to ar laiku Tu nopelnīsi vislielāko naudu.

kad es sāku domāt par Visuma likumiem un laimes terapiju, es ar nespēju saprast kā sarunas par laimi gan varētu rezultātā atmaksāties un nest peļņu. Bet ar laiku viss sariktējas un tagad es saprotu, ka Pavasara studija var augt un augt - cik vien to gribēsim:)

Lauma* - 2011-08-18 23:40
Inesīt - saulaina mīlestības bumba Tev! Mums visām :)

Inese* - 2011-08-18 23:47
Paldies:)
Sūtu pretim mīlestību un gaišas domas!

Kriksis* - 2011-08-19 01:52
Paldies, Inesīt! :) Ja es to ātrāk būtu sapratusi. Izlasot šo un pārējos rakstiņus, pat darba spars kļuva labāks. Ja tā padomā, tad arī ir, ka viss taču mums ir saskaņā ar Dievu. Un sev parasti stāstu, ja jau es esmu Dieva bērns, Viņš mani mīl. Un kā jau katrs mīlošs vecāks, savam bērnam nekad ļaunu nevēl. Tātad, Dievs dara visu lai labi būtu man un es macītos ko Viņš man pasniedz. Jo es taču arī mīlu savus bērniņus un arī viņus pamācu, citeiz sanāk pacelt balsi, bet ļaunu taču nevēlam. Jā, Dievs mani mīl un arī Tevi Inesīt. Viņš visus mūs mīl, tikai mums tas ir jāprot sajust:)

Gunita* - 2011-08-19 03:11
Paldies Inese par rakstiem un tavu redzeejumu.

zuze* - 2011-08-23 22:48
ļoti feins rakstiņš -mani iedvesmo rosīties tālāk, tikai es īsti neizprotu teikumu: " Visu, ko nemācēju vai kas man gāja švakāk kā citiem, smalki novirzīju to viņiem.'' vai tā tiešām ir pareizi? Vai pieredze nerodas arī tad, ja mēs mēģinam iemācīties jaunas lietas? Man kaut kā vienmēr ir licies, ka nevajag baidīties darīt jaunas lietas...

Inese* - 2011-08-24 00:35
Ir jau ir jāmācās jaunas lietas:)

Es vairāk par to, ko zināju, ka man dzīvē tiešām diez vai vajadzēs. Šķiet pieminēju, ka tās bija viesnīcu rezervēšanas sistēmas utt. Vai arī vēl iepriekšējā darbā dažādas statistikas aprēķināšanas metodes - nu....ir tā, ka man tas prasītu ļoti ilgu laiku, lai to apgūtu un kvalitatīvi izdarītu. Tikmēr es (par īpašnieku apmaksātu laiku - tātad viņu naudu) varu padarīt ļoti daudz lietu, kas uzņēmumam ir nepieciešams un nes labumu.

Nu......šeit gribu teikt, ka esmu secinājusi, ka vairāk dzīvē ir jānodarbojas ar to, kas sanāk, nekā nepārtraukti mēģināt uzlabot to, kas nesanāk.
Ja ilgstoši darām to, kas nesanāk, cieš mūsu pašapziņa, zūd entuziasms un spēki mazinās - no tā varam secināt, ka Visums šai brīdī mums papildus spēkus klāt nedod.
Kāpēc tā?
Un savukārt - kāpēc tik ļoti jūti spēku pieplūdumu tad, kad viss izdodās un dari lietas, kas vedās?

Es esmu secinājusi, ka labāk ir tad, ja sevi nelauž.
Un vēl esmu secinājusi - ka ir labi šad tad atzīt, ka citam kaut kas sanāk labāk , uzmundrināt viņu, paslavēt un ļaut izdarīt to viņam un pēc tam par to gandarījums ir abiem.
Kā tur bija ar to "suni uz siena kaudzes" - kad pats nespēj kvalitatīvi izdarīt, bet citam ar neļaus, jo ka tik kāds nepadomā, ka neesmu gana profesionāls šim amatam :)))
(tas, protams, nenozīmē, ka tagad visus nepatīkamos darbus jāatdod kādam citam) :))))

zuze* - 2011-08-24 01:10
Super,Inesīt! Tik konkrēta atbilde uz man šobrīd tik aktuālo jautājumu. Šobrīd esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā, pēc pāris mēnešiem meitiņai būs gads, tas nozīmē, ka man būtu jāatgriežas darbā, bet tik ļoti man neptīk šis darbs, kurš tiešām grauj manu pašapziņu un pilnīgi atņem man spēkus.Ļoti pat saprotu, ka neesmu īstajā vietā. Vēl trakāk kā zobu sāpes es pacietu šo darbu. Domāju, ka lielāka pievienotā vērtība būs tad, ja es vēl kādu laiciņu pavadīšu mājās ar bērniņu, nevis atgriezīšos darbā, kurš man nedod nekādu gandarījumu. Paldies par atbildi!

Agnese...* - 2011-08-24 18:33
Līdz nesenam laikam man likās, ka esmu sapratusi, kas ir mana misija, kas ir tas, kas man patīk un padodas, bet nu ir kaut kas noticis, ko pati nespēju izskaidot un kaut kas ir mainījies - nu ir atkal pamulsums un nesaprašana.. Turklāt situācija atkārtojas tāpat kā citos darbos - manas sajūtas, nespēja tikt galā un iekšējais stress, tātad tā ir kaut kāda mana mācība, bet lāga nesaprotu, kāda. Vai nu neesmu joprojām atradusi savu īsto nodarbošanos vai vnk vaina manā attieksmē. Kā saprast, kas ir tas īstais klupšanas akmens?

Inese* - 2011-08-24 21:58
Tad, kad izprot savu misiju, tas ir tāpat kā, kad satiec savu īsto Mīlestību - lai kad kas kā nesanāk, lai kāds bezspēks uznāk vai bēdīgais dzīves periods, taču nekad neuzrodas jautājums - vai tā ir vai nav mana misija un vai viņš ir vai nav mans īstais cilvēks.

Man par šo īso Pavasara studijas darbošanās laiku arī bijuši paisumi un bēgumi, veiksmes un neveiksmes, prieki un bēdas - bet man nekad neienāk prātā - vai diez tomēr tā ir vai nav mana misija.

kad vienreiz to saproti, tad tas ir mūžu un vairs nemainās. Tas var pilnveidoties - jā! Tas var papildināties ar vēl ko jaunu - jā!, Bet nevar sākt likties, ka tas nav mans īstais darbs vai nodarbošanās.
Un ja nodarbojies ar savu īsto darbu, tad faktiski nekāda stresa vispār nav.
Nu...pēc pieredzes saku, ka nav :)

Agnese...* - 2011-08-25 17:45
Paldies, Inesīt!
Laikam man vēl jāprecizē, kuras lietas, no tām, ko daru, ir tās manas īstās.. Jo ir sajūta, ka kaut kas ir tas, kas ir mans, bet laikam tas īstais formulējums vēl nav, varbūt nav vēl īstais laiks.
Bet nu jāmeklē, jādomā, jāanalizē.

Samīļojiens!

Edgars* - 2011-09-05 00:13
Paldies par šo grāmatu man šī grāmata skolā ļoti palīdzēs!


Atpakaļ