Misiju gaidot


 Jau pāris dienas domās sarunājos ar Tevi, stāstot kā izprast savu misiju, savu dzīves jēgu – tai ziņā, ka izproti, ko vēlies pasaulei dot. Un zinu, ka Tu man jautā – bet ko darīt līdz tam? Kā sagaidīt to misiju?

Lūk, tad par šo periodu tad tagad drusku parunāsim.

Lai izprastu ko pa īstam Tev patiktu darīt un kam šai dzīvē esi domāta, sākumā ir jāiemācās pārnest apziņa no ārējiem apstākļiem uz sevi (uz iekšējām sajūtām). Un izrādās, ka mēs savā dzīves pirmajā pusē vai periodā nemaz neesam mācīti to darīt un tieši tādēļ mums tas vedas tik grūti.

Mums māca kā jābūt labām priekš citiem. Mums māca, kā izvēlēties darīt to, ko vajag citiem. Mums ar laiku māca izvēlēties  to, par ko labāk maksā (tātad to, kas vajadzīgs pēc iespējas vairākiem citiem). Mūs iemāca domāt par prestižu, par smalkiem amatiem vai peļņu, mums iemāca izprast tirgus pieprasījumus vai sensenos laikos tos sauca par valsts pasūtījumiem (diez vai  tagad ar tādus terminus lieto). Un mēs esam iemācījušās atbilst kaut kādiem kritērijiem, kas nepieciešami kaut kādiem konkrētiem amatiem. Un kamēr mēs mēģinām būt atbilstošas šiem ārējiem kritērijiem, tikmēr mums kaut kā pat neienāk prātā sev pajautāt – vai vispār gribu kaut kam atbilst. Vai vispār man jābūt ar visiem tiem parametriem, lai darītu to vai citu darbu.

Atceros, kad biju divdesmitgadniece, es ļoti labi mācēju sevi prezentēt un man bija iespēja „novinnēt” dažādos konkursos. Un es pat nejautāju sev vai pēc tam zināšu ko tajā amatā darīt – es vienkārši paskatījos vai spēju izpildīt izsludinātos konkursa noteikumus un gāju.

Lūk – šo visu, ko aprakstīju, nosaka mūsu personības attīstība un EGO. Mēs varam uztrenēt savu profesionalitāti līdz ļoti augstam līmenim, bet ja tas neies roku rokā ar mūsu dvēseles uzdevumu vai dvēseles nepieciešamību apgūt konkrētās mācības, tad mūsos sākas kaut kāda neizsakāma un neizskaidrojama neapmierinātība. Nu it kā taču visu esam sasniegušas, visu darām, visu varam – bet laimes sajūtas nav.

Tad, kad runājam par savu misiju, tad sarunas temats pārsveras uz dvēseli, uz talantiem, uz sajūtām, uz Dieva plānu Tavai dzīvei.

Un lūk, lai to uzzinātu – nekas nekur nav jāmeklē. Nav jāmeklē un jāpēta valsts pieprasījums vai profesijas par kurām maksā lielāko naudu.

Starp citu, runājot par naudu – vislielāko peļņu un vislielākos sasniegumus var iegūt tieši tad, kad esi atradis savu unikālo misiju.

Kāpēc?

Tādēļ, ka tad savu darbu dari no sirds un ar tādu enerģētiku, ar kuru citi cilvēki ir gatavi mainīties. Nauda jau īstenībā ir cita cilvēka enerģija, ko viņš atdod Tev. Viņš ir patērējis enerģiju, lai nopelnītu naudu, ko atdod tālāk Tev. Tātad – nauda ir tikai tāds enerģijas apmaiņas veids.

Bet es jau saprotu, ka mēs te ne tikai par pelņu un naudas pelnīšanas iespējām runājam.

Lai izprastu savu misiju, pirmkārt ir sev jāsāk jautāt – ko man vislabāk patīk darīt. Ar ko nodarboties. Kas man sanāk labāk kā citiem? Ko darot, mani visvairāk ir slavējuši un novērtējuši. Kas ir tas, ko es darītu pat tad, ja man neviens to nelūgtu.

Un tici – atbildes nāks.

Tava misija ir Tevī iekšā. Tā nav apkārtējos cilvēkos. Tā ir Tevī ielikta no Dieva un Tava dvēsele to zina.

Kamēr Tu to vēl nezini, tikmēr vienkārši sāc baudīt jebkuru darbu, kuru dari. Ja mazgā traukus – tad ar baudu. Ja taisi ēst, tad ar baudu. Ja taisi grāmatvedības atskaiti – atkal ar baudu.

Kāpēc?

Tādēļ, ka tas Tev ļaus sajust savu dvēseli.

Kamēr Tu tiecies uz rezultātu vai kvantitāti, vai kvalitāti kvalitātes pēc, tikmēr tas stiprina Tavu prātu, personību un Ego. Tiklīdz pārej uz darba baudīšanu – tā caur sajūtām veras vaļā dvēsele, intuīcija un sirds balss.

Tātad šai periodā vienkārši vajadzētu sākt baudīt to, ko dari.

Nākošā sarunā uzrakstīšu kā es to darīju. :)

Komentāri (4)  |  2011-08-18 22:14  |  Skatīts: 2909x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
daiga * - 2011-11-26 03:09
tas atkal ir prieksh manis; ..

Vaira* - 2011-11-26 03:47
Taisnība pilnīgi noteikti,arī pati šobrīd atrodos situācijā,kad nezinu,ko vēl es varētu darīt,jo visu dzīvi esmu darījusi vienu darbu..tagad meklējot atbildes vairāku gadu garumā,esmu sapratusi,ka savā darbā esmu sasniegusi griestus,bet tas ir tikai tāpēc,ka esmu mainījusies pati.Nesen iedomājos,vajadzētu vairāk naudiņas,un radās izdevība drusku piepelnīt,domāju,ja šo neņemšu ,varbūt citu nemaz nepiedāvās,daru to ar prieku,kas zin,kas būs vēl pēc brīža,varbūt Visums mani tikai pārbauda,ko esmu gatava sniegt pretī!!!

Jannat* - 2011-11-28 02:46
vai misija var buut tikai viena? vai dziives laikaa, ejot pasizaugsmes celju taa nemainaas? kaut kas naak klaat, kaut kas pazuud / Reiz seedeeju un domaaju, kas ir mana misija, daudz kas ir bijis meeginaats praktizeets arii pirms Laimes terapijas, ir taadas man saubas - tad jau laikam veel nezinu!
Kads teicis, ka misijai nemaz neesot, vienkaarsi ir jaadara kas pozitiivs peec sajuutaam...kaa tur iisti ir???

Inese* - 2011-11-28 04:25
Pēc Ņūtona grāmatu izlasīšanas saprotu, ka jau kā dvēseles esam piederīgas kādai darba svērai.
Un ja mēs šo savu jomu uztaustam un atklājam, tad tieši šajā jomā būsim visveiksmīgākie, visgandarītākie un vislaimīgākie.

Bet ir jau ļoti daudz radniecīgo sfēru un jomu. Tā kā droši vien, ka nav jau tikai viens darbs, ko varam darīt.
Un pa lielam mūsu misija ir darīt labu un palīdzēt savai dvēselei augt. Tātad jāatrod tas veids kā varam darīt to vislabākā veidā.


Atpakaļ