Īstais un vienīgais


 Man ik pa laikam kāds konsultācijā, komentāru sadaļā vai seminārā pajautā – kā atšķirt īsto un vienīgo? Kā saprast, ka šis cilvēks, ar kuru esmu kopā, ir mana lielā mīlestība.

Esmu par to daudz runājusi. Varbūt pat kādā rakstā jau reiz to aprakstījusi arī šeit, bet nu jau to rakstu ir tik ļoti daudz, ka vairs pati visas izrunātās tēmas neatceros.

Lai saprastu, vai esi kopā ar īsto –vajag drusku ieklausīties sevī un pavērot sevi.

Vai Tu sev patīc, kad esi kopā ar viņu?

Kā Tu izmainies? Vai izmainies?

Vai esi godīga šajās attiecībās pret sevi un pret viņu?

Vai vari tāda būt?

Vai esi saspringta vai atbrīvota kopā ar viņu?

Lūk – ja spēj atbildēt uz šiem jautājumiem, tad noteikti vari saprast kā ar jums ir.

Nu, protams, ka viss sākas ar mīlestību. Protams, ka man visvienkāršāk būtu Tev pateikt – sirds Tev pateiks priekšā. Bet zinu arī to, ka tad, kad mums dikti gribās dzirdēt vēlamo atbildi, tad sajūta ir, ka sirds to tieši saka. Un tad dažreiz gadās tā, ka iestāstām sev cik ļoti laimīgas ar viņu kopā esam, ka tā ir īstā mīlestība, ka iespringstam – lai tik viss izskatītos kārtībā, lai būtu smuki un lai visiem būtu labi. Bet tā arī aizmirstam ieklausīties pašas sevī.

Pirmais ir vissvarīgākais jautājums – vai Tu sev patīc šajā periodā, kopš esi kopā ar viņu. Vai jūti, cik dzīve ir kļuvusi skaistāka? Ka Tu pati esi kļuvusi skaistāka? Vai Tev patīk tas, ko dari. Vai viņš Tevi šai visā atbalsta?

Es par sevi varu pateikt, ka es sev ļoti patīku kopš esmu kopā ar Tomu. Un paanalizējot kā esmu izturējusies iepriekšējās attiecībās (gan ilglaicīgās, gan ne tik) – nu..tā nebiju es. Es biju ļoti tālu prom no savas īstenās būtības. Es kaut kā iespringu uz to, lai viss būtu labi – labi izskatītos vecāku vai draugu acīs. Lai mēs viens pret otru būtu...nu tādi kādiem mīļiem cilvēkiem jābūt. Bet tagad ....tagad ir tā, ka man faktiski ir vienalga kādi mēs izskatāmies. Man nav laika vai gribēšanas par to domāt, jo es vienkārši dzīvoju. Dzīvoju savu laimīgo dzīvi, nedomājot vai no malas tā izskatās laimīga.

Vai Tu izmainies, kad esi kopā ar viņu? Kā? Šis atkal ir ļoti svarīgs jautājums, jo kā mēs zinām – vispatiesākie mēs esam tad, kad esam vieni paši. Vai tad, kad dzirdi – viņš nāk mājās, Tu izmainies? Saspringsti vai atslābsti? Piepildies ar mīlestību? Vai varbūt uzreiz esi vairāk disciplinēta?

Ar Tomu es varu būt pilnīgi es pati. Man viņa dēļ nekad nav bijis papildus jāpiedomā ko runāt, ko darīt, kā izskatīties. Es esmu absolūti patiesa un absolūti es pati.

Ir man bijis arī savādāk. Iepriekšējās dzīvēs;) Tādēļ ir ko salīdzināt. :)

Un tad ir vēl viens jautājums – par godīgumu. Es nezinu cik jums tālu sniedzas jūsu katra robežas. Tas ir katra pāra paša ziņā. Man ir tā, ka savam vīram nekad nemeloju un nemēģinu ar viņu manipulēt. Man nav problēmu, ja viņš pār plecu man skatās manos e-pastos vai saņem manas sms. Zinu pārus, kur ir gatavi izšķirties, ja otrs ir paņēmis viņa/s telefonu. Vienmēr par to brīnos. Vienmēr nodomāju, ka man būtu ļoti sarežģīti dzīvot tā, ka līdz šai robežai mēs esam kopā, bet, lūk, te vairs ne.  Arī es esmu bijusi attiecībās, kur telefons bija tabu – kur it kā nav pieklājīgi prasīt kas zvana, vai zināt ar ko otrs sarakstās. Nu...man no šīm attiecībām nekas nesanāca. Un labi, ka tā.

Man ir ļoti būtiski, lai varu pie sava vīra piebraukt vai pieiet jebkurā situācijā. Protams, mums arī nav tā, ka Toms tagad ierodas semināra vidū un grib ar mani parunāties. Par to neiet runa. Bet no otras puses – ja viņš gribētu piedalīties, es viņu labprāt aicinātu un visus dalībniekus ar viņu iepazīstinātu. :)

Līdz ar to, es par sevi zinu – esmu kopā ar savu īsto un vienīgo. Man šādi dzīvot ir ļoti viegli. Ļoti mīļi. Es augu ar katru dienu. Manī dēļ mūsu attiecībām nav graujošas enerģijas. Lūk – es pēc tā varu atšķirt – vai viņš man ir īstais vai nē.

Varbūt, ka šādi padomājot par savām attiecībām, arī Tu vari ko secināt. Nu - ja tas Tev ir svarīgi.
Un atceries, ka vienotas shēmas jau nav. Tā ir tikai mana pieredze (kā viss manis rakstītais).

Noslēgumā varu pateikt tikai vienu – tā ir laime dzīvot kopā ar savu īsto cilvēku. Tā kā man ir bijusi gara iepriekšējā pieredze, varu pateikt tikai, to, ka tā īsteni laimīgi dzīvoju tieši tagad.

Savukārt bez visa iepriekšējā droši vien, ka tas nebūtu tā! :)

Komentāri (124)  |  2011-08-17 01:30  |  Skatīts: 15241x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Alise* - 2012-01-19 17:57
O! Forši! Tagad varu iet gulēt mierīgu sirdi ;)

Mairita* - 2012-01-19 18:12
:)))

elizabete* - 2012-01-21 07:37
Sveika,Inese!man ir sada situacija.pirms apmeram gada satiku virieti un man momenta atnaca informacija,ka tas ir mans cilveks.vins meginaja man tuvoties atkartoti,bet mani iestajas tik specigas bailes,ka neatbildeju ne uz vina acu skatieniem,smaidu utt.tad redzeju,ka vinam ir draudzene un vel vairak nosledzos.satiku so cilveku pec gada,mes nacam viens otram pretim in vnk nespeju tam noticet,ka tas ir vins,atkal ieravos sevi.ta ari pagajam viens otram garam.tacu izjuta,ka tas ir mans cilveks,neskatoties uz to,ka neesam pat pazistami nav pazudusi.sakiet,vai sadam izjutam varu uzticeties un ko man darit lai atbrivotos no bailem no milestibas?paldies!

elizabete* - 2012-01-21 07:37
Sveika,Inese!man ir sada situacija.pirms apmeram gada satiku virieti un man momenta atnaca informacija,ka tas ir mans cilveks.vins meginaja man tuvoties atkartoti,bet mani iestajas tik specigas bailes,ka neatbildeju ne uz vina acu skatieniem,smaidu utt.tad redzeju,ka vinam ir draudzene un vel vairak nosledzos.satiku so cilveku pec gada,mes nacam viens otram pretim in vnk nespeju tam noticet,ka tas ir vins,atkal ieravos sevi.ta ari pagajam viens otram garam.tacu izjuta,ka tas ir mans cilveks,neskatoties uz to,ka neesam pat pazistami nav pazudusi.sakiet,vai sadam izjutam varu uzticeties un ko man darit lai atbrivotos no bailem no milestibas?paldies!

Inese* - 2012-01-22 01:49
Bailes ir pretstats mīlestībai.
Lai ļautos mīlestībai un attiecībām ar otru, ir jāsāk sakārtot attiecības ar sevi un Dievu.
Kad sākam saprast Dieva pasaules kārtību un saprotam, ka tiešām esam milestības vērti un tikai no mums pašiem ir atkarīgs cik ļoti pilni ar mīlestību esam, tad saprotam, ka ņo mīlestības nav jābaidās. Ka mīlestība sāpes nenodarīs. Sāpes var nodarīt mīlestības trūkums.

Un izjūtām , protams, var uzticēties. Bet lai saprastu cik šīs izjūtas ir patiesas, ir jāatļauj sev šim cilvēkam pietuvoties.

Lai veicas!

Maira* - 2012-01-22 02:15
Pirms daudziem gadiem pasākumā ieraudzīju puisi, kas man tik ļoti iekrita sirdī, ka mani stindzināja un es nevarēju uz viņu paskatīties. Bet liktens bij' lēmis mums satikties vēl un es jau ceļiem ļimstot varēju viņam pasmaidīt. Tagad dažreiz abi atceramies mūsu pirmo tikšanos un tad pārņem tik labas sajūtas. Tagad saprotu, ka ir iespējama iemīlēšanās no pirmā acu skata. Un varbūt tās nav bailes, bet tik spēcīgi plūstoša enerģija, kas izskatās pēc bailēm?

elizabete* - 2012-01-22 09:02
Paldies Maira par dalisanos sava pieredze.man ir loti lidzigi.vina pieskariens manai rokai bija kas neaizmirstams.ta energija kas caur mums izgaja paris sekundes,tas sajutas bija kas neaprakstams.un tagad,kad satiku vinu uz ielas pec gada nekas nebija mainijies.varbut tas ir bailes,varbut kas cits,bet sis paris sekunzu bridis ir tads kad nepaspej sevi kontrolet un visa pasaule it ka pazud un tu redzi un izjuti tikai to cilveku un neko citu.skiet ka sis mirklis ilgst muzibu.visa pasaule sagriezas un tu pati nesaproti kas notiek.un tapat ka Mairai,ticu,ja busim istie viens otram,tad atkal satiksimies un iespejams pat varesu pasmaidit celiem limstot:-)

Līguce* - 2012-01-24 06:06
Ai, Inesīt! Paldies par Tavu komentāru - man tik ļoti to vajadzēja izlasīt...
par to, ka nevis mīlestība sāpes nodarīs, bet gan mīlestības trūkums...
Paldies, mīļā!:-)

Lai mums VISĀM un VISIEM VISAPKĀRT VIRMO MĪLESTĪBA :-)

aiva* - 2012-01-25 00:50
Sveika, Inese! Ir pagājuši 4 gadi kopš esmu kopā ar puisi un es vairs nezinu vai viņu mīlu. Viņš ir mana pirmā mīlestība. Sākumā mīlēju ārkārtīgi stipri... bet tagad vairs nezinu vai mīlu... Ko darīt, kā saprast?

Anonīms* - 2012-01-25 16:57
Iedomājies, ka viņš Tev vienu dienu pasaka - paldies par kopā pavadīto laiku, es tagad gribu padzīvot viens, mums nekas nesanāca. Kā Tu reaģētu? Tev tas būtu sāpīgi, vai tu justos atvieglota, ka viņš ir uzņēmies atbildību šīs attiecības beigt. Ja tas tev ir sāpīgi skat. vispirms sadaļu Ineses grāmatā par Sievišķību un Vīrišķību, pēc tam grāmatu no sākuma.
Tās, protams, tikai manas domas.

dainarozenberga* - 2012-01-25 18:05
Aiva, es pilnīgi piekrītu Anonīmajam, par to jautājumu.
Esmu kopā ar savu vīru 12 gadus, bet tieši pirms gada (30.janv.) mums bija ļoti smaga saruna par to, ka laikam jāiet katram uz savu pusi, jo man bija sajūta, ka viņš mani nemīl, kā arī ļoti bieži sev uzdevu jautājumu, vai tiešām joprojām viņu mīlu.
Šodien dzīvojam absolūti laimīgās un mīlestības piepildītās attiecībās.

Kas mainījās? :) Tad, kad sapratu, cik ļoti mums abiem sāp tas, ka domājam iet katrs uz savu pusi... Es sapratu, ka nevēlos zaudēt sev tik svarīgu cilvēku, es sapratu, ka viņš mani ļoti mīl, es sapratu, cik ļoti mīlu viņu!

Izdarīju izvēli - katru dienu dzīvoju ar apziņu, ka vēlos darīt laimīgu sevi un savu vīru, ar tīŗu sirdi, kas pilna ar bezgalīgu mīlestību!

Sofija* - 2012-01-25 18:32
Aiva! Piekrītu tam, ka lai saprastu, ko tev tas cilvēks nozīmē, iedomājies, ka tu viņu esi pazaudējusi, ka viņa vairs nav tavā dzīvē, ko tu jūti.....Ja negribi vai nespēj iedomāties dzīvi bez viņa, tad nesteidzies ar šķiršanos, bet, ja jūti, ka nav vairs mīlestības, tad maini savu dzīvi, kamēr vēl esi jauna un skaista. Man šķiet, ka jēdzīgi jums būtu izrunāties abiem no sirds, ko katrs vēlas un jūt, bet ne vienmēr tas izdodas. No savas pieredzes varu teikt, ka man nekad nav izdevies, tā no sirds, izrunāties ar savu vīru par mūsu jūtām un attiecībām. Esmu mēģinājusi vairākkārt, bet viņš klusē, godīgi sakot, vairs pat nemēģinu, jo saprotu, ka tas būs tikai un vienīgi monologs. Man protams ir ļoti žēl, ka man nav sanācis, bet varbūt mēs tik tiešām ar vīru esam ļoti atšķirīgi un tur neko navar darīt, varbūt man jau daudz agrāk to vajadzēja saprast, kad biju jauna un skaista. Mans vīrs man bezšaubām ir ļoti tuvs cilvēks, bet tās īstās jūtas, kādas ir starp vīrieti un sievieti sen vairs nav un tur neko nevar darīt, nu ir viņš kā brālis, bet vai sieviete var būt laimīga, dzīvojot ar brāli? Katrs gadījums protams ir atšķirīgs, es varu vienīgi teikt par sevi. Vienīgais, ko vēl vēlos piebilst, mīļās meitenes, esat drosmīgas mainīt savu dzīvi, meklējiet savu īsto pusi, nedzīvojiet tā pa pusei, lai pēc tam nav jānožēlo, ka ''vilciens aizgājis''.

Anonīms* - 2012-01-25 19:38
Bieži var izlasīt tādus vārdus - bērnu dēļ nav vērts saglabāt laulību. Es arī kādreiz tā domāju. Tagad domāju, ja ir bijusi mīlestība ar vīru un piedzimis bērniņš, tad sievietes uzdevums ir tomēr ir censties saglabāt laulību bērna dēļ un arī sevis un vīra dēļ. Protams, tas neattiecas uz kaut kādiem smagiem gadījumiem un tad, ja bērns "gadījās" ar vīrieti, kuru nemīlēji.Kā jūs domājat?

Inese* - 2012-01-25 19:42
Ja ir bijusi mīlestība, tad varbūt, ka ir iespēja to atkal atjaunot. (jo mīlestība jau nekur nepazūd).
Bet ja nav -tad man škiet, ka labāk ir sastapt savu īsto dzīves mīlestību un ļaut savam bērnam uzaugt šais brīnišķīgajās attiecī'bās.

dainarozenberga* - 2012-01-25 19:51
No sirds ir jāsaprot un sevī jāpieņem, ka ģimenē un pārī par attiecībām atbildīga ir sieviete, kā arī zinām Dieva bausli - Tev nebūs laulību pārkāpt.

Mūsdienu izpratnē par laulību es pieņemu jebkuras pāra attiecības, kurās ir kopīgs mājoklis, kopīga nākotne, kopīgi bērni, neskatoties uz zīmogu pasē, vai gredzenu pirkstā.

Es pilnīgi piekrītu, ka pirms pārtraukt attiecības ir līdz matu galiņiem jāsaprot, kas tad ir noticis. Kāpēc tieši tagad šķiet, ka tas otrs vairs nav īstais un vienīgais (lai arī ... gadus atpakaļ tā šķita). Un tiešām ir jautājums, vai bērni radās mīlestībā? Ja jā, tad viss ir labojas, izmaināms ...

Ir tikai jānomaina attieksme. Ir jāsaprot, ka mēs gūstam Dieva un Visuma atbalstu būdamas radošā enerģijā - dodot, vairojot labo, daloties ar mīlestību, it visu darot ar mīlestību un ar cieņu pret sevi un cilvēku līdzās.

Neizvēlies padoties un aiziet no attiecībām tikai tāpēc, ka pati sevi kā sievieti esi pazaudējusi...

Anonīms* - 2012-01-25 20:19
Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Viena pagale dedeg. utt.

dainarozenberga* - 2012-01-25 20:26
Es pēdējā laikā esmu sapratusi, ka visi "ugunsgrēki" sākas mūsos pašos! Jebkura brīdī varam novelt atbildību uz visiem citiem - vīru, priekšnieku, vecākiem, valdību... utt. Bet viss mainās tikai tad, kad uzņemies pilnu atbildību pati par savu dzīvi.
Man mainījās pilnīgi viss.. Un, kas pats svarīgākais, mana iekšējā sajūta ir pilnīgi cita...
Mana viena no galvenajām atziņām - visu dzīvi esam vieni, paši ar sevi, tā kā par to pagali nu jau man ir cits viedoklis. (Pirms gada domāju tieši kā raksti Anonīms)

Anonīms* - 2012-01-25 20:43
Man pašlaik ir interesanti vērot, kā mainās mans vīrs. Es vienā dienā nepaziņoju - tā, tagad es sākšu mainīt savu domāšanu un mums par to ir tūlīt jāparunā. Es to daru pamazām, neuzkrītoši. Bet pirmos rezultātus jau esmu pamanījusi! Un man par to liels prieks!!!

Maija* - 2012-01-25 20:47
Anonīms, lūdzu pastāsti, ja vari, sīkāk, ko Tu maini sevī un kā tas atbalsojas Tavā vīrā?
Jo man arī ļoti gribējās, pēc Ineses grāmatas izlasīšanas, piedzīvot šādas transformācijas attiecībās, bet....diemžēl attiecības izjuka. Un tagad es nesaprotu, vai nedarīju pietiekami nesavtīgi, vai nebiju līdz galam sapratusi, kā jāmainās, lai attiecības uzlabotos?

Renāte /anonīms/* - 2012-01-25 21:16
Maijai - 1. Sapratu, ka par emocijām ģimenē ir atbildīga sieviete. 2. Jākļūst sievišķīgākai.
Nu tad sāku vairāk smaidīt un smieties ( ne jau speciāli, bet tā gribējās, jo biju priecīga, ka esmu apņēmusies kaut ko mainīt). Pieteicos stila kursos, kurus ar nepacietību gaidu! Sāku izlikties nevarīgāka nekā esmu, jo sapratu, ka esmu pārāk daudz ikdienas rūpes uzkrāvusi uz saviem pleciem.
Sāku mājās valkāt svārkus nevis džinsus.
Atļāvu svētdien vīram zupai pielikt sīpolus un vēl visu ko ( es taču nevaru sagriezt sīpolus, man kož acīs).
Mēģinu pamazām dažreiz pateikt cik viņš mīļš un cik viņam labi padodas tas un tas. Bijām ciemos pie vīra radiem, tur arī pamanījos viņu mazliet paslavēt. Nākamajā vakarā vīrs pateica, ka tik garšīgu picu kā manējo nekad nav ēdis! utt. Zeķes ar mežģīnēm vakarā!!! Tīra māja, izmest laukā nevajadzīgas lietas, par vīra lietām pajautāt viņam pašam. Un viņš ar lielāko prieku palīdzēja piepildīt atkritumu maisus! Pārstāju burkšķēt par to, ka viņš bieži skatās hokeju, jo es tajā laikā varu palasīt. un šad tad aizeju uz blakus istabu pajautāt - kāds rezultāts, paklausos, ja man stāsta, ka Hosa atpakaļ Rīgas Dinamo. Ierosinu aizbraukt uz teātri, aizbraucam.
Mierinu, ka nav jau tik traki, ja viņam pasliktinās attiecības ar dēlu ( kurš nav mans dēls). Kaut kā tā, pamazām, lai tiktu laukā no rutīnas.
Bet katram jau laikam citi apstākļi un citas problēmas. Mācos dzīvi un notikumus uztvert viegli un visiem satiktajiem uzsmaidīt!

dainarozenberga* - 2012-01-25 21:21
Renāte, Tavs piemērs ir ideāls! Ir tikai jāsak ar mazumiņu - izceļot pašai sevī savu sievišķību! :) Tieši, tā - pakāpeniski! Nav vajadzības ieiet mājās ar karogu rokās un teikt - no šodienas viss būs savādāk - vīrietis nobīsies, būs nezipratnē. Bet ja šo solījumu - mainīt savu dzīvi dodam pašas sev un pakāpeniski izceļam sevi saulītē - tad viss mainās! :) Es smaidu! :)

Inese* - 2012-01-25 21:27
Vēl ir labi, ja vīra bērnu sāk pieņemt un uztvert kā kopējo.
Kamēr dala - mani bērni, tavi bērni, tikmēr tas veselums kaut kā sadalās.
Bet, kad pieņem, ka tie ir mūsu ģimenes bērni - tad tā kopējā mīlestība un enerģētika noapaļojas un saskaņa ir pilnīgāka.

Renāte* - 2012-01-25 21:27
Nē. Zeķes ar mežģīnēm katru vakaru nevelku. Pēc vīra pieprasījuma. Zeķes un vēl šis tas ir krājumos jau ilgāku laiku, bet es līdz šim kaut kā biju kūtra uz vīra vēlmi, lai es kaut ko tādu uzvelku.

Renāte* - 2012-01-25 21:37
Bērnam jau 25. Viss būs labi. To jau esmu atstājusi pagātnē, ka man bija vairākus gadus jāuzņemas atbildība arī par vīra bērniem kamēr vīrs strādāja ārzemēs. Bērni gribēja dzīvot tēva mājā nevis pie mammas. Protams, ka laimīga nebiju. Kamēr satiku sievieti, kas man par to visu atvēra acis. Piem. viņš tev tik ļoti uzticas, ka uztic pat savus bērnus. Tas viss beidzies. Tagad esmu arī mammas "advokāts", kad bērni kaut ko ne tā par savu mammu. Labi. Viss beidzu rakstīt. Lai jums mīlestības pilnas attiecības ar visiem. Es turpinu strādāt pie savējām. Vēl jāmēģina palīdzēt pieslīpēt sievišķību meitai! Bučas!!!



Lapa | [1] [2] [3] [4] 5 |

Atpakaļ