Īstais un vienīgais


Komentārs:


 Man ik pa laikam kāds konsultācijā, komentāru sadaļā vai seminārā pajautā – kā atšķirt īsto un vienīgo? Kā saprast, ka šis cilvēks, ar kuru esmu kopā, ir mana lielā mīlestība.

Esmu par to daudz runājusi. Varbūt pat kādā rakstā jau reiz to aprakstījusi arī šeit, bet nu jau to rakstu ir tik ļoti daudz, ka vairs pati visas izrunātās tēmas neatceros.

Lai saprastu, vai esi kopā ar īsto –vajag drusku ieklausīties sevī un pavērot sevi.

Vai Tu sev patīc, kad esi kopā ar viņu?

Kā Tu izmainies? Vai izmainies?

Vai esi godīga šajās attiecībās pret sevi un pret viņu?

Vai vari tāda būt?

Vai esi saspringta vai atbrīvota kopā ar viņu?

Lūk – ja spēj atbildēt uz šiem jautājumiem, tad noteikti vari saprast kā ar jums ir.

Nu, protams, ka viss sākas ar mīlestību. Protams, ka man visvienkāršāk būtu Tev pateikt – sirds Tev pateiks priekšā. Bet zinu arī to, ka tad, kad mums dikti gribās dzirdēt vēlamo atbildi, tad sajūta ir, ka sirds to tieši saka. Un tad dažreiz gadās tā, ka iestāstām sev cik ļoti laimīgas ar viņu kopā esam, ka tā ir īstā mīlestība, ka iespringstam – lai tik viss izskatītos kārtībā, lai būtu smuki un lai visiem būtu labi. Bet tā arī aizmirstam ieklausīties pašas sevī.

Pirmais ir vissvarīgākais jautājums – vai Tu sev patīc šajā periodā, kopš esi kopā ar viņu. Vai jūti, cik dzīve ir kļuvusi skaistāka? Ka Tu pati esi kļuvusi skaistāka? Vai Tev patīk tas, ko dari. Vai viņš Tevi šai visā atbalsta?

Es par sevi varu pateikt, ka es sev ļoti patīku kopš esmu kopā ar Tomu. Un paanalizējot kā esmu izturējusies iepriekšējās attiecībās (gan ilglaicīgās, gan ne tik) – nu..tā nebiju es. Es biju ļoti tālu prom no savas īstenās būtības. Es kaut kā iespringu uz to, lai viss būtu labi – labi izskatītos vecāku vai draugu acīs. Lai mēs viens pret otru būtu...nu tādi kādiem mīļiem cilvēkiem jābūt. Bet tagad ....tagad ir tā, ka man faktiski ir vienalga kādi mēs izskatāmies. Man nav laika vai gribēšanas par to domāt, jo es vienkārši dzīvoju. Dzīvoju savu laimīgo dzīvi, nedomājot vai no malas tā izskatās laimīga.

Vai Tu izmainies, kad esi kopā ar viņu? Kā? Šis atkal ir ļoti svarīgs jautājums, jo kā mēs zinām – vispatiesākie mēs esam tad, kad esam vieni paši. Vai tad, kad dzirdi – viņš nāk mājās, Tu izmainies? Saspringsti vai atslābsti? Piepildies ar mīlestību? Vai varbūt uzreiz esi vairāk disciplinēta?

Ar Tomu es varu būt pilnīgi es pati. Man viņa dēļ nekad nav bijis papildus jāpiedomā ko runāt, ko darīt, kā izskatīties. Es esmu absolūti patiesa un absolūti es pati.

Ir man bijis arī savādāk. Iepriekšējās dzīvēs;) Tādēļ ir ko salīdzināt. :)

Un tad ir vēl viens jautājums – par godīgumu. Es nezinu cik jums tālu sniedzas jūsu katra robežas. Tas ir katra pāra paša ziņā. Man ir tā, ka savam vīram nekad nemeloju un nemēģinu ar viņu manipulēt. Man nav problēmu, ja viņš pār plecu man skatās manos e-pastos vai saņem manas sms. Zinu pārus, kur ir gatavi izšķirties, ja otrs ir paņēmis viņa/s telefonu. Vienmēr par to brīnos. Vienmēr nodomāju, ka man būtu ļoti sarežģīti dzīvot tā, ka līdz šai robežai mēs esam kopā, bet, lūk, te vairs ne.  Arī es esmu bijusi attiecībās, kur telefons bija tabu – kur it kā nav pieklājīgi prasīt kas zvana, vai zināt ar ko otrs sarakstās. Nu...man no šīm attiecībām nekas nesanāca. Un labi, ka tā.

Man ir ļoti būtiski, lai varu pie sava vīra piebraukt vai pieiet jebkurā situācijā. Protams, mums arī nav tā, ka Toms tagad ierodas semināra vidū un grib ar mani parunāties. Par to neiet runa. Bet no otras puses – ja viņš gribētu piedalīties, es viņu labprāt aicinātu un visus dalībniekus ar viņu iepazīstinātu. :)

Līdz ar to, es par sevi zinu – esmu kopā ar savu īsto un vienīgo. Man šādi dzīvot ir ļoti viegli. Ļoti mīļi. Es augu ar katru dienu. Manī dēļ mūsu attiecībām nav graujošas enerģijas. Lūk – es pēc tā varu atšķirt – vai viņš man ir īstais vai nē.

Varbūt, ka šādi padomājot par savām attiecībām, arī Tu vari ko secināt. Nu - ja tas Tev ir svarīgi.
Un atceries, ka vienotas shēmas jau nav. Tā ir tikai mana pieredze (kā viss manis rakstītais).

Noslēgumā varu pateikt tikai vienu – tā ir laime dzīvot kopā ar savu īsto cilvēku. Tā kā man ir bijusi gara iepriekšējā pieredze, varu pateikt tikai, to, ka tā īsteni laimīgi dzīvoju tieši tagad.

Savukārt bez visa iepriekšējā droši vien, ka tas nebūtu tā! :)

Komentāri (124)  |  2011-08-17 01:30  |  Skatīts: 16920x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Ruta* - 2011-08-17 01:51
Ja otra pse interesējās,kas zvana,kas raksta,kam raksti-par kādu uzticību te var būt runa.Tas parāda otras puses neticību ne sev,ne savam partnerim.Tā ir iluzija,ka itrai pusei viss ir jāzin.Nē,nav jāzin.Mums pašiem ir sava privātā telpa,musu pašu brīvība.Daudzas sievietes attiecībās meklē to,kas ir pietrūcis bērnībā-vai tā ir uzmanība,vai mātes,tēva trukums.Tad,kad mēs sākam saprast,ka mēs istņibā meklejam savu ego piepil'dijumu,tad atveras ceļš tam ,kas tad ir mūsu otrā puse.

Inese* - 2011-08-17 04:46
Lūk par to jau iet runa - vai tur, kur ir tā mūsu pašu katra brīvība un telpa mēs esam savādāki, nekā ar savu cilvēku, vai arī varam būt tikpat īsti un paši un mums nav ne par ko jāuztraucas un jāslēpjas.

Ja ir jāslēpj ar ko sarunājies, ar ko sazvanies, un ko dari savā privātā zonā - tad tur sākas robežu sargāšana un saudzēšanās. Tāda kā aizsargāšanās.
Bet no kā? No sava cilvēka???
No sava īstā un vienīgā???

Noslēdzot durvis un sargājot robežas, mēs esam noslēguši savu enerģētiku. Un tad vairs nevar būt Iņ /Jan veselums. Vai arī "viena miesa" kā Bībelē teikts.

Bet , protams, ka tā var dzīvot kopdzīvē kaut 100 gadus. Par to jau neiet runa;)
Un katrs savu dzīvi rada un padara tik "krāsainu" un adrenalīna piepildītu, cik grib. Man ir paziņas, kas saka, ka ik pa laikam speciāli uztaisa kašķi vai kādu intridziņu, lai ir interesantāk.

Katram savs.

iedvesma - 2011-08-17 05:47
Tas, kas ir uzrakstīts par īsto un vienīgo - skaisti un tā ir Dieva dāvana, ka vari tādu brīnumu piedzīvot.

Kāda gaišreģe man reiz pateica, ka savu īsto es satikšu kādā ceļojumā ārzemēs, bet tā kā dzīvoju Latvijā, tad manī uz jaunām iepazīšanām stāv priekšā tāds kā šķērslis - šķiet, ka jā - cilvēks jauks, sirsnīgs, rodas simpātijas utt., bet tā kā šis nav ceļojums, tad automātiski iekšēji nostrādā sajūtas, ka veidoju attiecības ar cilvēku bez tālejošākas nākotnes, jo ne jau viņš ir mans īstais...

Bet tad es sapratu, ka dzīve mums piespēlē dažādas situācijas, cilvēkus, attiecības, no kurām nevajadzētu bēgt, jo iespējams, ka tieši šīs attiecīgas dotu pieredzi, kura būtu ārkārtīgi svarīga attiecībās ar īsto.

Un te nu es atkal nonāku pie secinājuma, ka dzīvē vajag vienkārši ļauties, izdzīvot visu - vērot, mācīties un izdarīt secinājumus no tā, kas ar mums notiek, jo nekas tāpat vien nenotiek.

Vismaz pagaidām es tā domāju! :)

Paldies par šo rakstu :)

Inese* - 2011-08-17 06:28
Savukārt Tev paldies par šo komentāru. Un es Tev pilnīgi piekrītu.

Mēs ar vīru esam runājuši, ka labi, ka mums katram ir bijusi tāda pagātne kā bijusi, jo pateicoties tai, mēs esam satikušies un varam baudīt laimi kopā.
Un novērtēt. Un vispār saprast ko nozīmē mīlestība.

Ruta* - 2011-08-17 06:41
Nav ne noviena jāslēpjās.Tur jau tā lieta,ka brīviba ir tad,kad nav jāslēpjas,ka dari tā kā gribi.
Bībele daudz kas nav pareizi)))un vispar,ziniet k;a parbaudit vai tas ir tavs vai nav?Ja pēc gada,nodzīvojot kopā,tev vēl nebesij ārā,ka viņš izmetā savas zeķes un dažreiz staigā nenodzītu bārdu-tad tas ir tavējais!!!


Inese* - 2011-08-17 06:55
Jā - :)) arī tas ir būtiski.
Lai nekrīt uz nerviem otra netikumi.

Silule* - 2011-08-17 09:27
Nekrīt uz nerviem otra netikumi
....................................................................
Bet varbūt MAN ir slikts raksturs,ja man krīt uz nerviem? :)
Bet, ja nopietni,kā tur īsti ir.It kā līdzīgs piesaista līdzīgu. Bet,ja esmu tāds nervozais, tad piesaistu otru nervozo. Tad nu man paliek grūti sadzīvot un secinājums ir, ka tas IR vai NAV mana otra pusīte? :)

Kristīne* - 2011-08-17 16:35
Reizēm atklāsme ir vai nav Īstais nāk tikai pēc laika. Atceros, ka mana draudzene kādus mēnešus satikās ar puisi, kuram viņa patika, bet viņai viņš - nu it kā arī, bet ne tā karsti. Bet pēc laika viņa saprata, ka ir patiesi iemīlējusies, vēl pēc kāda brītiņa viņa aptvēra, ka viņš ir tieši tāds, kādu viņa savos sapņos bija vēlējusies. Tagad viņi ir laimīgi precējušies. Sirds atklāsmi jau dos vienmēr, tikai katram savā laikā un tempā. Pats svarīgākais ir sadzirdēt savas Sirds balsi.

Inese* - 2011-08-17 17:56
Nu par tiem netikumiem ir tā, ka mīlestība to nolīdzina. Piemēram, man nekrīt uz nerviem, ja 'vīra zeķes mētājas nepiemērotās vietās. Savācu tās ar mīlestību un i nepamanu, ka īstenībā jau man nekārtība ļoti napatīk.

Un tā ir taisnība, ka līdzīgs piesaista līdzīgu - ja esi nervozais tips, tad piesaisti nervozo.Nu...mēs ar vīri arī abi esam nervozi un temperamentīgi. Bet......mīlestība to nolīdzina.

Un par sirds balsi pilnīgi piekrītu:)

Dzintra* - 2011-08-18 16:51
Varu teikt, ka nevienas attiecības nav tikai saulainas, bet skaistums un labums ir tas, ka ja mīlestība tiešām ir, tad attiecības aug un attīstās...es ar savu vīru esam kopā jau 6 gadus un varu teikt, ir bijis dažādi, gan labi, gan slikti un nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, jo pateicoties visām mācību stundām, kas mūsu attiecībās bija, esmu augusi un arī mūsu attiecības ieguvušas citādu līmeni. Tieši šodien par to braucot uz darbu domāju, cik esmu laimīga ka man ir tieši tāds vīrs un ka mēs kopā maināmies un augam. Un tas ko vēlos novēlēt visām sievietēm - mīļās, es zinu kā ir kad gribas dzirdēt to vēlamo atbildi, es zinu, ka citreiz viedoklis no malas šķiet labāks un pareizāks, bet...kas der vienam neder otram, man ir bijuši brīži, ja es klausītu "padomdevējus" tad diez vai tagad te rakstītu cik tomēr beigu beigās viss ir labi. Klausiet tikai sevi, runājiet ar saviem sargenģeļiem, Dievu, lūdziet tiem palīdzību,pat ja tomēr pēc laika, izrādisies, ka tas nav jūsu cilvēks, tā būs tikai jūsu mācību stunda.
"Dievs vēlas, lai mēs satiktu daudz nepareizo cilvēku, lai tad kad satiktu īsto spētu to novērtēt" G.Garsia
Lai mūs visas pilda mīlestība!


Dzintra* - 2011-08-18 17:41
Paldies Dzintra par Tavu komentāru un padomu.Es savukārt esmu 6 gadus viena un jau tā kā gribas būt ar kādu kopā un lūdzu Dievu,Sargeņģeļus,bet nesaprotu kāpēc nekas nenotiek.Laikam tāpēc,ka lūdzu to īsto vienīgo,bet varbūt pirms tam vēl jābūt kādam pa vidu,lai kaut ko iemācītos un saprastu.

Essa* - 2011-08-18 20:59
Dzintrai*
Arī man attiecību jomā kādu laiciņu nekas nenotiek...un es saprotu,ka tam noteikti ir savs iemesls un ticu,kad būsim tam gatavas viss notiks :) mums tikai jātic un jāizbauda šis laiks
Varu ieteikt izlasīt arī šo rakstiņu http://inesemalinovska.wordpress.com/2011/07/26/viens-vesels-savstarpejas-attiecibas/

Sanija* - 2011-08-25 07:25
Esmu 22 gadus jauna. Vairakus gadus atpakal, kaad vel macijos skolaa uz musu klasi atnaca klasesbiedrs. Ta nu notikas, ka izpalidzot vinam vienaa skolas darbaaa, musu acu skatieni sastapaas un loti ilgu laika bridi mes viens otram vienkarsi lukojamies acis, it ka butu viens otraa ieraudzijusi ko ipasu, protams, tas viss turpinajaas ar simpatiju izradisanu viens otram kadu laiku. Puisis pec rakstura loti labs, sabiedrisks,atsaucigs utt. Gaja laiks un vins uzsaka attiecibas ar meiteni no paralelklases, bija ar vinu kopaa 2,5 gadus. Lai ari neesmu gaisrege, bet pec abu attiecibam vareja redzet, ka tas neturpinasies ilgi, meietene bija arkartigi greizsirsdiga, un tada, kurai patika izcelties un izradities ( tas nav mans personigiais viedoklis, bet ari citu cilveku) . Protmas, ta ari notika un abi paskiras. Protams, viniem pa vidu nejaucos, jo nevelejos izjaukt abu attiecibas. Tagad puisis jau kadu gadu ir brivs. Lieta tada, ka kops reizes, kad mes taa saskatijamies, es vinu nevaru aizmirst. Persongi man liekas, ka man vins ir istais, vina tuvumaa es jutos pasakaini labi, mums ir par ko runat, vinu satiekot man ir tads prieks, es atplaukstu. Neviens puisis man nav licies ,tik tuvs dveseliski.Esmu versusies pie gaisrega, lai noskaidrotu vai esam saderigi. Atbilde, bija, ka- "Kārtis rāda, ka jums blakus ir cilvēks, ar kuru veidot attiecības. Turieties pie viņa un kopiet šīs attiecības. Jūs neesat vinam vienaldzīga, viņš grib ar jums veidot ģimeni." P''ec b''ut''ibas nav iemesla neicet sim gaisregim ,jo pars lietas, vel ko vina teica ir piepildijusas. Lasiju Jusu gramataa nodalu -Ko darit lai satiktu isto un vienigo. Personigi, man liekas, ka vins man ir istais, jo ne ar vienu citu neesmu ta izsapnojusi savu nakotni ka ar vinu. Bet pagaidam nekas nenotiek,kaut ari loti ilgojos pec milestibas. Un savu lielo milestibu, otro pusi darit laimigu. Gribas, lai musu attiecibas tomer nakotnee izveidojas,un esam laimigi. Negribas, jau ta peksni aiziet pie vina un pateikt, ko es pret vinu jutu. Gribas, lai tas notiek dabiski un skaisti ,abpuseji. Es gribeju pajaut'at, pa to nodalaa " Ka satikt savu isto un vienigo" iztelosanos, kad gadu pagriez uz prieksu un iztelojas vinu blakus. Vai nebus nepareizi, ka savu nakotni iztelosos, ar so puisi? Vai vienkarsi domat, ka ka istais un vienigais bus kads cilveks, bet nesaistit ar so puisi ko pazistu?

Inese* - 2011-08-25 16:15
Es domāju, ka labāk ir nekonkrēti iedomāties šo sajūtu, ka esmu kopā ar savu īsto.
Nevis ar kādu konkrētu puisi, bet vienkārši ar savu īsto.

Jo, kamēr neesam līdz galam sapratuši, ka tas tiešām ir viņš, tikmēr nezinām vai tas ir viņš. Un ja nezinām - tad varam arī kļūdīties. Un, redz, cerot uz šo vienu, varam nobloķēt cita (varbūt īstā) tuvināšanos mūsu dzīvei.


Agnese...* - 2011-08-25 18:05
Šī ir ļoti interesanta tēma. Pati esmu gājusi caur attiecībām, par kurām bija skaidrs, ka nav ne īstās, ne vienīgās (lai cik ļoti toreiz to būtu gribējies), tomēr caur sāpīgu un smagu pieredzi daudz esmu mācījusies. Kaut to, ko patiesībā vēlos no otra cilvēka un attiecībām kopumā. Un tas ir ļoti, ļoti vērtīgi.
Tai brīdī, kad patiesi biju brīva no iepriekšējā, kad zināju, kāds cilvēks man blakus vajadzīgs, es satiku tieši tādu cilvēku. Smieklīgi, bet tieši kā pēc saraksta visas tās īpašības, kuras biju izsapņojusi.
Tagad esam kopā ju septīto gadu - ir labi. Ir gan paisumi, gan bēgumi, bet mans secinājums ir - ka pat tais grūtajos, kreņķigajos brīžos laikam jāprot nokāpt no sava EGO pjedestāla un panākt pussoli pretī otram, cienīt gan sevi, gan otru.
Un tai pat laikā - vai sievietes sievišķīgā daba un cikliskā mainība kaut kādā veidā neietekmē arī attiecības? Man piemēram ir tā, ka PMS periodā ir ļoti jāpiedomā par savu izturēšanos, attieksmi, lai viss nekaitinātu, lai nesāktu sev uzdot jautājumu par īsto un vienīgo.. Un tad es sāku prātot, vai tam tā jābūt, vai tie mani uzplūdi, atplūdi nav par traku? Kā ar to visu strādāt?

Dzintra.* - 2011-08-25 19:21
Agnesei-vai neesi domājusi,ka tas vajadzīgs Tavam partnerim,varbūt caur šo jāsaprot un jāiemācās kaut kas tieši viņam....un kad viņš Tevi mīlēs un pieņems tādu kāda esi,tad vienkārši Tavi untumi atkritīs un pazudīs,Tu savu darbiņu būsi padarījusi...mēs katrs mācamies no otra un mācam citus....tā mūsu dvēseles debesīs jau ir vienojušās pirms mūsu dzimšanas.Otrs cilvēks mūs tik ļoti mīl,ka jau debesīs uzņemas darīt mums pāri,lai mēs kaut ko apgūtu ātrāk....mums par to jābūt pateicīgiem.Kad to visu saproti tad vieglāk pieņemt dzīves smagos brīžus....pieņemt ar mīlestību.

Ilze* - 2011-09-02 17:20
... esmu apjukusi...it kā laime, bet saprotu, ka nespēšu ar situāciju tikt galā. Interneta vidē satiku vīrieti un vēlas ar mani satikties...problēma tur, ka viņs patiešām ir nteresants, asprātīgs, sakarīgs...es nejūtos pārliecināta par sevi un nezinu vai spēšu viņam iepatikties..esmu tik ļoti iespringusi. līdz tam, ka nezināju, kas viņš ir (savā jomā labs speciālists LV) bija viegla sarakte. Saprotu, ka man trūkst pārliecības par sevi, ka esmu pelnījusi viņa uzmanību....varbūt meitenes, vai Jūs Inese varat ieteik kādu no rakstiem izlasīt, lai sapratsu kā rīkoties...sakārtotos pa plauktiņiem...

Inese* - 2011-09-02 18:44
Manuprāt pats svarīgākais ir skatīties nevis "vai es viņam derēšu" vai "es būšu gana laba", bet tieši otrādi - "vai viņš ir cilvēks, ar kuru gribu būt kopā" un vai "viņš man der".

Tu esi Tu. Tu taču tagad neizmainīsies dēļ tā, ka satiki cilvēku. Tev vienkārši un mierīgi ir jāsatiekas un jāpaskatās vai Tev viņš patīk vai nē, vai Tu sev patīc, kad esi ar viņu, vai nē. Vai viņš atbrīvo Tavas sajūtas, vai tieši otrādi - liek iespringt.

Un tiklīdz atbalsta punkts būs Tevī iekšā (nevis viņā, vai citos cilvēkos) tā Tu jutīsies labi.

Atceries tā esi Tu, kas viņu piesaistīji savai dzīvei. Tā esi Tu, kura tagad izvēlēsies - viņš Tev der vai nē. Tā esi Tu, kas izvēlas.
Tu esi autore savai dzīvei un tikai no Tevis viss atkarīgs.

Un jo stabilāk, mierīgāk, laimīģāk Tu jutīsies, jo būs patīkamākā šī tikšanās.
Izbaudi to neatkarīgi no rezultāta :)

Vēlu veiksmes!

Mairita* - 2011-09-02 19:19
Piekrītu Inesei. Un pēc savas internetiepazīšanās pieredzes varu ieteikt-esi tikai un vienīgi Tu pati, lai kāda arī Tu būtu, nemēģini atstāt labāku iespaidu. Pieņem sevi un atveries otram cilvēkam. Kā jau Inese raksta-baudi tikšanos. Un tad izdari secinājumus. :)
Veiksmi!

Ilze* - 2011-09-02 21:32
:) mīļs paldies.
tagad zinu, kā rīkoties...pateicoties jūsu sapratnei.

Inga* - 2011-09-03 04:15
Esmu ceļā pretī savam īstajam, vienīgajam ļoti ilgi, šķiet pat pārāk ilgi, teoriju zinu, arī cītīgi strādāju pie sevis pilnveidošanas, attīrīšanas un visādi citādi uzlabošanas, bet gadi skrien un tur neko nevar darīt. Protams, protams var jau teikt, ka cilvēkam ir gadi Dievam nav, bet es šeit uz zemes esmu cilvēks. Man jau ir 47, un šķiet, ka sāku jau zaudēt ticību šim lielam brīnumam. Jau vairākus gadus jutu, ka kautkam beidzot ir jānotiek, reizēm pat šķita ka tas ir tepat blakus, ticēju gan afirmācijām, gan citām apziņas praksēm, bet nekā. Var jau protams teikt, ka vēl nav īstais brīdis pienācis, bet kad tad tas pienāks, tad, kad man būs 70?!!! Tā es gadiem ilgi skandinu tās savas afirmācijas, bet nekā, un tie nav pāris gadi, tas ir daudz ilgāk. Arvien biežāk iezogas šaubas,un viss tas šķiet ilūzija. Tā nu es šobrīd jūtos, un kad apskatos apkārt, tik daudz vientuļas sievietes, ka nelabi metas, un visas cer satikt to savu īsto, vienīgo.

Santa* - 2011-09-03 06:03
Es Ingu saprotu. Man ir līdzīgi. Arī es esmu ceļā savas īstajam un vienīgajam ļoti ilgi, nu jau apmēram10 gadus. Godīgi, visus 10 gadus afirmacijas neskaitu, bet citādi esmu strādājusi ar sevi visu šo laiku un turpinu to darīt. Man ir 40. Ingas uzrakstītās sajūtas man ir pazīstamas. Vai tā var būt, ka Visums tomēr nepiepilda mūsu vēlmes, arī tad, ja mēs no sirds cenšamies? Zinu, ka Inese rakstīja, ka Dievam nav pienākuma piepildīt to, ko mums gribas un tomēr?

Inese* - 2011-09-03 06:46
Vakar ar draudzeni runājām, ka īstenībā šad tad jāpamēģina dzīvot kopā (vai vismaz regulāri tikties) ar kādu "neīsto".
Tas mūsos atver to sajūtu, ka esam pārī.

Pārāk ilgi dzīvojot vienai var gadīties, ka dzīve ir tik sakārtota, ka tam ilgi gaidītam cilvēkam te nemaz nebūtu vietas.

Atceroties savu vienatnes periodu, es tomēr varu teikt, ka pa īstam viena nebiju nekad. Ka man vienmēr ir kāds bijis, kas "pretendē uz īstā un vienīgā" statusu.
Tiesa 'pusgadu pirms satiku Tomu, tiešām pārstāju tiekties ar "neīstajiem".

Protams, nezinu jūsu situācijas un mēģinu šeit rakstīt jebko, kas varētu noderēt.

Vēl viena lieta, kas būtu jāiemācās (un to nu gan es esmu kaut kur jau rakstījusi), ka ir jāiemācās saskatīt jebkurā cilvēkā dvēseli.
Nevis uzreiz viņu ierindot nederīgo sarakstā, bet drusku ļauties izbaudīt tikšanos un saskatīt cilvēkā labāko, kas viņā ir.
Ilgstoši dzīvojot vienai un nepārtraukti ar sevi strādājot, var sākt likties, ka esmu tik laba, ka man pretim esošie vīrieši vienkārši "nav mans līmenis".
Un kad sāc šādi iedalīt, tad lepnība un augstprātība dara savu un enerģija (sirds čakra) noslēdzas.

Atcerieties, ka , proatms, nerakstu par jums. Es nezinu jūsu situācijas. Es tikai cenšos izdomāt kas vēl varētu būt par iemeslu tik ilgai ilgošanās fāzei.

Samīļoju jūs.
Domāšu vēl par šo:)

Dzintra* - 2011-09-03 15:51
Esmu sevi pieķērusi pie tā,ka mani pārbauda,atsūta kādu vīrieti,bet īstenībā jau pašā sākumā manī ieslēdzas tā kritika-viņš nav pietiekami labs priekš manis,viņam nav tāds izskats kādu man gribētos,viņš nav pietiekami zolīds un tā katru reizi atrodas kaut kāds iemesls un burtiski savas topošās jaunās attiecības atgrūžu.Kaut arī sūta tos neīstos,mani pārbauda vai vispār esmu gatava jaunām attiecībām.Bieži vien es pati nogalinu attiecības pirms viņas vēl nav sākušās.Par to ir vērts padomāt.Jā,es ļoti,ļoti gribu mīļoto vīrieti blakus(jau 6 gadus esmu viena),bet tas parāda,ka nemaz nemāku to pieņemt.Un kamēr jebkuru nepieņemšu ar mīlestību un izbaudīšu,nekas nenotiks,nav jau obligāti tūlīt jābūt kopā.Man dots laiks un aiz rokas neviens nespiež darīt ko negribu,bet jāiemācās uz to skatītes ar citām acīm.
Tāpēc man ļoti labi noderēja tie daudzie rakstiņi par attiecībām ar cilvēkiem un Dievu,par došanu un ņemšanu.Enerģija ir iekustējusies un ļoti ātri mainās.Īstenība var pat sanākt tā,ka pēc neilga laiciņa,tas īstais būs klāt un tad domāšu,a kāpēc es to nezināju agrāk un vienkārši neļāvos plūdumam,tik biju ļoti koncentrējusies uz to vienu,lai man kāds būtu.Dažreiz mēs pārlieku stipri vēlamies un paši uzceļam sienu,ir jāpalaiž vaļā tā vēlme pavisam un jāpievēršas kam citam un viss notiks pats no sevis.

Ilze* - 2011-09-04 17:41
Varbūt ar "neīstajiem" būt draugiem. Savādāk it kā mēģinot dodam cerību, pašas jau mēs zinām - Tu neesi "īstais". Šobrīd man ir tāds posms, ka mēģinu būt draugos ar vīriešiem kolēģu vidū. Mana problēma, ka patīk, nepatīk, arī attiecība pret sievietēm....tagad ejot pa ielu katram pārim veltu smaidu un priecājos ka viņi ir kopā ( pie sevis domās, viņi jau to nezin :) ), neatkarīgi, smuki, nesmuki, jauni, veci. Un arī ilgu laiku (5gadus) esmu viena. Kaut kur lasīju, ka jāiemācās mīlēt, ja negūst pretmīlu...ja tas tiek apgūst un ar mīlestību palaist cilvēku, lai viņš iet savu ceļu, es savējo....es to mēģinu apgūt, bet arī ilgs laiks - 2 gadi ( mums bija attiecības), mēģinu kļūt par draugu, nav viegli. Reizēm domāju, vai tas ir lepnums kas man neļauj, vai tiešām mīlestība....nezinu, bet tomēr sliecos uz to, ka esmu otrā :) tātad lepnums.
Pie izdevības, paldies Inesei par to, ko viņa dara....mīļākā mājas lapa :).
p.s. varbūt jāmaina dzīvesvieta, apstākļi, lai mainītos enerģija, notikumi, ceļš.....



Lapa | 1 [2] [3] [4] [5] |

Atpakaļ