Kādu laiku jau domāju – kāpēc ar mūsu valsti notiek tas, kas notiek. Kāpēc ziņas tik drūmas? Kāpēc cilvēki brauc prom? Kāpēc ir tik maz smaidu? Un kāpēc arī draugi un paziņas arvien biežāk raud vai aiztur kamolu kaklā un nevis jautri stāsta par kārtējo jauko notikumu savā dzīvē?

Un.....pēkšņi sāku ieklausīties.....kas ir tas ko runā? Kā runā? Kādas domas virmo sabiedrībā? Kāpēc viss tik drūms un depresīvs? Kāpēc tas tiek kultivēts arvien vairāk un vairāk? Un kāpēc medijiem laba ziņa skaitās slikta ziņa? 

Un tad atceros sen, sen dzirdēto teicienu „ kā mežā sauc tā atsaucas”.
Tātad - kādas drūmās domas domā tāda dzīve īstenojas.

    Interesanti, ka lielākā daļa sabiedrības ir redzējuši filmu „The Secret” un savā būtībā piekrīt magnētisma principam. Vai lasījuši kādu labu pieredzi vai teoriju par pozitīvām lietām, bet tiklīdz atkal atgriežas dzīvē tā ......pāri veļas kopējais sabiedrības radītais negatīvās emocijas vilnis un....nodzēš visas labās apņemšanās.

    Un tad nu es domāju ko darīt un kā apstādināt to negatīvo virpuli un iegriezt pozitīvā virzienā. Un izdomāju.
Tā kā ir jāsāk ar sevi un saviem tuvākiem, tad esmu saņēmusies un izveidojusi jaunu projektu, kur sasmelties motivāciju pozitīvai dzīvei. Un nevis pa vienam, diviem vai nelielā grupiņā, bet gan uzreiz daudziem, daudz un cik tik cik gribās. Esmu izveidojusi jauku komandu un esam to nosaukuši par „Pozitīvās domāšanas centru”. Un uzreiz varu pateikt, ka Koelju teiciens strādā pa 200% - „visa pasaule tiešām sadodas rokās, lai palīdzētu”.

    Bet pat ja nedibina centrus un pat ja neorganizē pasākumus, tad taču tik un tā ir iespēja apzināties, ka tieši domas rada dzīves notikumus. Ka tieši no tā, ko runājam atkarīgs tas, kas ik dienas notiek.
Tad varbūt, ka apzināti ir jāsāk domāt labu un runāt labu, pievērst uzmanību pozitīviem piemēriem un iedvesmoties no tiem.

    Un es jau zinu, ka šīs lietas mums vienkārši skolā neviens nemācīja. Un vecāku ģimenēs neviens mūs nesagatavoja dzīvei krīzes apstākļos. Mums neviens iepriekš nepateica, ka būsim spiesti tik ļoti ietekmēties no tā, ko lemj citi, ko dara citi, ko runā citi, ko sastrādājuši citi. Bet kā tad ar mūsu pašu dzīvi? Kā ar to? Kā ar personīgo laimi, mīlestību, bagātību, ģimeni? Ko lai dara, ka dzīve jādzīvo tieši tad, kad valstī notiek krīze? Kam lai prasa padomu? Valdībai? Draugiem? Mācītājam? Astrologam? Gaišreģim? Kam?
Un ja nu tas viss vēl sakrīt ar nepatīkamiem notikumiem personīgā dzīvē?
Ja nu paši tuvākie cilvēki pēkšņi ar sevi neprot tikt galā un lēnām slīgst depresijā vai kokteiļa glāzē. Kur ņemt spēku? Padomu? Kur meklēt atbalstu? Un kur meklēt atbildes?

    Izrādās, ka faktiski mēs paši zinām visas atbildes un visiem šiem jautājumiem. Ka mūsu zemapziņa un intuīcija jau sen saka mums priekšā kas jādara. Tikai ir kāds mazs iemesls, kas mums it kā neļauj to sadzirdēt. Ir kāda barjera, kas it kā neļauj šim noslēpumam tikt klāt.
    Bet mēs taču zinām, kas ir laime. Tak esam bijuši laimīgi.
    Zinām kā ir, kad var nopelnīt naudu – esam pelnījuši.
    Zinām kas ir mīlestība – esam mīlējuši un mīlēti.
    Un tad nu jābūt kādam instrumentam, kādai metodei, kas palīdz atpazīt ko darām nepareizi un kas būtu jāpamaina, lai atkal viss būtu tā, kā mums gribētos. Pasaulē ir tik daudz naudas, tik daudz mīlestības, tik daudz laimes un ja ir kāds šķērslis, kas neļauj piekļūt tam, ko vēlamies, tad tas vienkārši ir jāapzinās un jānovērš.
     Tik vien. 
     Ir vienkārši jāiemācās domāt tā, kā gribētos dzīvot. 
    Kā to izdarīt? Nu sākumā piedomājot un sekojot līdzi. Kā jebkuru lietu, arī domāšanu var uztrenēt. Ir vienkārši jāgrib un kādu periodu jāiespringst un drusku ar sevi jāpastrādā.
    Bet toties pēc tam ir fantastiska sajūta, ka saproti, ka dzīve mainās uz labu. Ka apzinies, ka vari ne tikai savu dzīvi sakārtot, bet arī citiem palīdzēt. Jo pietiek mainīties vienam, kad arī apkārtējie sāk manīties. 

    Atceramies par tauriņefektu.
    Varbūt, ka Latviju no krīzes var izvest tieši tauriņa spārna vēziens?