Paldies krīzei! Komentārs:
ilangilang -
2010-11-11 19:26 Agita, nebēdājies par krīzi, priecājies par to KAS TEV IR. Man tad jau laikam ar savām bēdām sen vajadzēja saiet sviestā. Man jau vairāk kā gadu nav darba, turklāt neārstējama diagnoze- izkaisītā skleroze. Jā arī es nevaru vairs nevienu pabalstīt finansiāli, bet rodu prieku kaut vai no tā mazumiņa, ko varu dot. Kaut vai pieskatīt mazbērnu, kamēr meita strādā (jo dzīvesbiedrs viņai diemžēl kā daudzi- ceļ citas valsts labklājību), izcept mīļajiem tikai un vienīgi savu mājas kūku, jo tā visiem ļoti garšo, aizvest ciemos ne dāvanas, bet savu marinēto baraviku burciņu. Varbūt citam liekās stulbi, bet tāda laimes sajūta, kad tu cilvēks savā apzinīgajā mūžā pirmo reizi pārbrauc no meža ar gandrīz simts TIKAIUNViENĪGIBARAVIKĀM man ilgi nebija bijusi.. Un tev ir nebijis prieks par to,kas tev izaug dārziņā. Kaut vai brangi ķiploki - SAVĒJIE, ne ķīniešu. Piekrītu, ar daudz ko ir grūti samierināties, krīze mums ir ielikusi pamatīgi pa pieri. Man piemēram daudz kas izfiltrējies, bez kā var iztikt. Kaut vai tas, ka matus tikai apgriežu pie savas frizierītes, krāsoju pati ar hennu-burgunda tonī, pa 60 santīmiem, mani mati beidzot ir veselīgi, biezi un krāšņi un pa lēto.. Katru rītu vingroju pie reiki meditācijas mūzikas, to es daru sev un par brīvu... jo ļoti ļoti gribu ilgi ilgi nepalikt nevienam par nastu... Un kamēr vien Katrīna Pasternaka aicinās es balsošu to latu labdarībai, jo nevis man nav naudas, bet man ir naudas, tik cik man PIETIEK. Būs labi, tici.
sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI autors: INESE PRISJOLKOVA
Tuvojas septembris un es mēģinu atcerēties pagājušo gadu un tās sajūtas, kad pirmo reizi pielavījās doma, ka vārdam „krīze” varētu būt reālas izpausmes dzīvē.
Atceros kā cilvēki kļuva arvien nedrošāki vai tieši otrādi agresīvāki, dusmīgāki un izmisuši, nespēdami uzreiz pieņemt situāciju un ar varu gribēdami noturēties iepriekšējās pozīcijās ar tiem pašiem paņēmieniem kā līdz šim.
Pēkšņi vajadzēja iemācīties noturēties pretim negatīvajam vilnim, kas vēlās pāri sabiedrībai, jo katrs savā sirdī mēs tik un tā gribējām būt laimīgi, veiksmīgi, mierīgi un harmoniski.
Pēkšņi visu vajadzēja darīt savādāk, jo situācija bija savādāka.
Un tieši tādēļ tagad – pēc gada – varam pavērtēt ko tas mums ir devis vai varbūt, ko atņēmis.
Vai esi domājis kādēļ gan mums bija jāpiedzīvo krīze un ko tas mums katram dod? Vai vari saskatīt to, ko labu šis periods tev devis?
Varbūt tā ir bezgalīga mīlestība uz šo zemi un valsti un tu sevī esi skaidri apzinājies, ka tik un tā nekur nebrauksi, lai cik slikti un grūti šeit būtu.
Vai arī, varbūt esi aizbraucis un saņēmies uz šo soli tieši tādēļ, ka dzīve tevi uz to pamudināja.
Varbūt tā ir milzu saliedēšanās ģimenē, kad kādam jāzaudē darbs.
Vai varbūt esi pats zaudējis darbu un iemācījies tikt ar to galā.
Varbūt, ka tieši pateicoties krīzei esi atklājis sevī kādas jaunas spējas un iespējas nodarboties ar to, ko esi gribējis darīt visu mūžu.
Varbūt daudz vairāk esi pievērsies garīgām vērtībām un gaišām domām, jo savādāk vienkārši šo laiku izdzīvot nevarēja.
Varbūt esi atklājis cik brīnišķīgas ir vienkāršas lietas un vienkārši ikdienas rituāli.
Varbūt esi pārvērtējis to, ko darīji darīšanas pēc, un tikai tagad to atmetot, saproti, ka tas viss ir bijis lieks.
Varbūt esi daudz vairāk sācis lasīt grāmatas un domāt gaišas dziļas domas?
Varbūt esi iepazinis kādu jaunu personības attīstības metodi un tā vietā, lai ietu kārtējo reizi uz lielveikalu iepirkties, nu ej meditatīvās pastaigās pa mežu, vai gar jūru.
Varbūt beidzot ir mazinājies tas milzu darba ritms un tu esi pamanījis kā mainās gadalaiki.
Varbūt....
Varbūt....
Es, pateicoties šim īpašajam laikam, esmu izveidojusi pozitīvās domāšanas centru, izstrādājusi vairāk kā desmit dažādas tēmas un programmas personības attīstībai un pilnveidei, novadījusi vairāk kā simts seminārus un satikusi ļoti daudz brīnišķīgu cilvēku, izveidojusi meditāciju klasi un gandrīz jau uzrakstījusi savu pirmo grāmatu.
Pateicoties šim laikam, esmu sapratusi savu īsteno būtību un dzīves misiju.
Tieši pateicoties šim laikam, esmu vēlreiz pārliecinājusies, ka laimei un mīlestībai nav nekāda sakara ar „treknajiem” vai „liesajiem” gadiem. Tieši šajā laikā esmu vēl un vēl sapildījusi savu pašapziņu un apzinājusies citu cilvēku vērtību, neatkarīgi no materiālām iespējām. Tieši šis laiks manā skatījumā ir kļuvis par garīgu atjaunotni un cilvēku vērtību sistēmu sakārtošanās laiku.
Un kā tas ir Tev?
Vai šis laiks Tev ir vērtīgs?
Vai saskati šo kā iespēju laiku, kā jaunu atziņu laiku, kā vērtību izkristalizēšanos, kā pilnveides un stiprināšanās laiku? |