Es būšu tavā pusē Komentāri:
Sabīne* -
2011-07-24 21:12 Nil,kas pēc Tavām domām būtu tas sievišķīgi mīļais,kas sievietei vajadzīgs,un kas ir tas stiprums,ko sieviete pret vīrieša gribu uzņemas? Piemēram, man vīrs,kad ieminos par jaunu šampūna pudelīti,pārmet,ka nepietiks elektrībai,benzīnam..utt. Alkoholam gan allaž sanāk-un ne jau pāris stikla pudelītes,bet kārtīgas plastmasas cisternas-katrā brīvajā dienā. Un starp citu,viņš vienmēr nebeidz atkārtot,ka pelnu mazāk kā viņš un tātad-ko esmu dar
ijusi,lai varētu iekāroto sasniegt-ieg
ad
aties bērnam apģērbu, aizbraukt ekskursijā uz citu pilsētu... Tā nu esam visu laiku mājās-viņa iemīļotā atpūta-aliņš un darbs dārzā palēnām,TV.Viss. NEKAD NEKUR NEBARUCAM.Jo nav naudas.Iepērkas tikai viņš,jo man ar savu algu pietiek vien augstskolas rēķina segšanai,bērnudārza,skolas rēķinu segšanai,savu pusdienu un dažādu mazo kredītu segšanai. Lūk,nav vairs spēka.
Sabīne* -
2011-07-27 18:34 Viņš ir pat ļoti vīrišķīgs. Ko mēs saprotam ar šo vārdu? Viņš strādā-daudz strādā. Ir sportisks,kopj sevi, iznesīgs un visādi labi.Bet starp mums ir siena.Un viņš ir tas,kurš bez pārtraukum atkārto,ka nav,nav,nav....Viņš atveras tikai tad,kad negaidīti atrodas vairāk naudiņas.Un ,starp citu,lai es nopelnītu vairāk,man bez darba un studijām tad jāatrod-un es arī jau gatavojos doties turp-vēl viens darbs. Nu un - tad mani bērni paliek vieni ,un es viņus redzēšu tikai vienu dienu nedēļā,jo pārējā laikā atradīšos darbā vai ceļā uz to. Un būs labāk? nekādu omīšu mums nav.
Es ļoti labi zinu,ko vēlas vīrietis.Bet man apnicis būt režisorei,viņš skaisti prot piespēlēt-jā,tiesa.Bet es vēlējos ,lai pati būtu aplidota,lai viņš pats pēc savas vēlēšanās - ierauga mani.
Sabīne* -
2011-07-27 19:06 Par domāšanu piekrītu. Es cenšos,tiešām ļoti cenšos,es strādāju pie tā visa.
Sabīne* -
2011-07-27 22:37 Inesīt,mīļā ,jā,tā ir. Vīrišķīgs piegājiens? Tad laikam man sava domāšana jāmaina vēl radikālāk. Jo biju domājusi,ka man vienkārši jākļūst neatkarīgai un patstāvīgai,un ,lai gan mans mēŗķis nav šķirties no mīļā, tad tomēr ,ja tas notiktu, tad es ar to rēķinos un tas mani neapstādina. Jo vēlos iet uz priekšu!Man ir savi mērķi,ir arī savas mīļās lietiņas,ko vēlos darīt.Viņš solīja kādreiz tajās lietiņās ar mani sadarboties,jo vienai man grūtāk to realizēt-šo mīļo lietu.Bet tomēr redzu,ka tie bija tukši solījumi,jo tomēr nav uztvēris to nopietni, nerēķinās ar to,nepiemin to. Tad varbūt man atliek meklēt citu sadarbības partneri savām mīlajām iecerēm? :)Hei-nav slikti:)
Vakar man bija situācija, par kuru gribu Tev izstāstīt. Tas arī sasaucas ar reiz kādā seminārā uzsākto diskusiju.
Stāvu es savā pludmales kafejnīcā un tērzēju ar paziņu, kura pie mums viesojas gandrīz katru dienu un tā situācija ir ļoti ikdienišķa. Iet garām mans vīrs un dzird, ka mēs par kaut ko viena otru pārliecinām (vai arī viņam tā vienkārši liekas) un viņš saka „lai ko jūs runājat, es būšu sievas pusē un viņu vienmēr aizstāvēšu!”. Mēs paskatāmies uz viņu, atsmejam, ka mums taču nav domstarpību un mēs vienkārši ko skaļāk esam pateikušas, bet tā iekšējā sajūta man kļuva ārkārtīgi mierīga un patīkama. Es sajutos mīlēta un pilnīgā drošībā.
Un it kā jau es tāpat esmu drošībā. Un it kā tāpat es jau nekad nerunātu to, ko nedomāju un mani nemaz nevajadzētu aizstāvēt (jo neviens jau ne par ko nav jāpārliecina), bet tā sajūta.....bija un ir ļoti patīkama.
Es sapratu, ka šo no saviem tuvākajiem cilvēkiem esmu gaidījusi visu mūžu. Dažreiz sagaidījusi, dažreiz ne. Atceros, ka bija gadījumi, ka vecākus izsauca uz skolu (šķiet toreiz visa klase ko bija nodarījusi) un man bija ļoti svarīgi, lai viņi ir manā pusē. Ka nevis skolotājam viennozīmīgi ir taisnība (kā padomju laikos lielākoties bija), bet arī man var būt savs skatījums uz situāciju.
Bet dzīves laikā ir bijis arī tā, ka tuvinieki nostājas kaut kā pret tevi. Un tad tu jūties viens pats nesaprasts un nevērtīgs. Pašapziņa krītas un mīļā, drošā sajūta pazūd.
Kādā seminārā viena dalībniece stāstīja, ka viņas vīram pirms daudziem gadiem - iepazīšanās sākumā bijis ļoti būtiski, lai sieva ir vienisprātis ar viņu tad, kad notiek kāda viedokļu apmaiņa sabiedrībā. Un ja viņa ir gribējusi argumentēti izteikt citu viedokli, vai arī nostājusies citu sarunas dalībnieku pusē, tad viņš ir bijis apvainojies.
Un protams, ka viss ir dzīves skola. No Visuma likumu viedokļa ir tā - jo mēs pārāk pieķeramies šim tuvo cilvēku atbalstam un vairāk mums tas trūkst, jo dzīve mums to nedos. Un tas viss tikai ar vienu iemeslu - lai mēs iemācītos kļūt stiprāki. Savukārt, ja mēs esam gana stipri, tad mums caur tuviniekiem šo mācību nebūs jāapgūst.
Īstenībā jau mēs esam dažādi jūtīgi un katrs šādā situācijā reaģējam un sagaidām, ka mūsējie reaģēs, dažādi. Bet viens ir skaidrs, ka mājas, ģimene, tuvinieki, paši tuvākie (tātad mūsu pāra cilvēks) ir tie, kas nodrošina mums aizmuguri. Tas ir mūsu emocionālās drošības un pašapziņas viens no stūrakmeņiem.
Zinu daudzus gadījumus un arī mana pašas pieredze ir tāda, ka tad, kad man apkārt ir tuvi cilvēki, kas saprot, ko daru, kā domāju, ko runāju un mani atbalsta, tad mana drošība, pašapziņa un vēlme, ko darīt un teikt, vairojas. Ja tuvie cilvēki neatbalsta, netic vai pat speciāli gremdē, tad cilvēkam pašapziņa zūd un tad pie tā ir speciāli jāpiestrādā, lai atkal to atgūtu.
Es savam vīram esmu ļoti pateicīga par emocionālo drošību, kuru viņš man sniedz ik dienas. Uzskatu to par ļoti vīrišķīgu īpašību, kas man kā sievietei ļauj justies pasargātai un mierīgai, laimīgai un sievišķīgai.
Dažreiz, kad ar mani notiek neparedzētas un nepatīkamas lietas, viņš man saka „piedod, ka nebiju tev klāt un nevarēju to novērst”, vai „piedod, ka nevarēju tevi no tā pasargāt”.
Un varbūt, ka viņš pat nekā nebūtu varējis ko mainīt, bet tā sajūta, ka vīrs ir mans aizvējš, atbalsts un patvērums, dod ārkārtīgu sirdsmieru un piepildījumu.
Sievietei tas ir būtiski.
Ja mūsu lapu lasa vīrieši, tad šis ir viens temats, par kuru ir vērts padomāt. Savukārt meitenēm es novēlu, lai jūsu draugi un vīri ir stipri un gudri un gan domās, gan vārdos, gan rīcībā prot jūs aizstāvēt. |