Par dāvanām un dzīves svinēšanu


 Kā jau dzimšanas dienai piederas, šodien gribu ar Tevi parunāt par dāvanām.

 

Savas dzīves visskaistāko dāvanu es saņēmu 2 gadi atpakaļ no Dieva. Un par to jau esmu vairāk kārt rakstījusi un stāstījusi, ka mana Lielā Mīlestība atnāca tieši dzimšanas dienā.

 

Bet arī vakar saņēmu skaistu un spēcinošu dāvanu – un tā bija mūsu ģimenes trīs paaudžu sieviešu sarunas vairāku stundu garumā. Sarunā piedalījās mana mamma un krustmāte, māsasmeita un es.

Viss notika gluži kā filmā, kad sieviešu darbus darot, paralēli svinējām manu jubileju un izrunājām tādas tēmas, kuras varbūt pa tiešo nemaz tā nebūtu atvērušās.

Katru pirmdienu braucu pie mammas un mums ir dārza ražas un konservēšanas svētki. Taču šoreiz tas izvērtās daudz plašāk un saturiski vēl dziļāk. Jau tā esam pieradušas visu dzīvi pārrunāt kopā darbojoties, bet vakardiena tiešām bija kā dāvana.

 

Man ir laimējies, jo manā dzimtā ir ļoti stipras sievietes. Piemēram, mana krustmāte, kura viena pati ir uzaudzinājusi piecus dēlus, visu mūžu veltījusi sportam un kā trenere aizvadījusi līdz medaļām un uzvarām ne vienu vien vieglatlētu. Un šobrīd viņa ir trenere cilvēkiem, kas vai nu dzimšanas vai dzīves laikā ir traumējušies un tagad dzīvi pavada ar invaliditāti un piedalās parasacensībās un pat paraolimpiskajās spēlēs.

Paralēli tam viņa palīdz vairākiem vientuļiem veciem cilvēkiem – gan brauc spricēt, gan ved pārtiku un zāles, gan atbalsta un parunājas. Paralēli tam viņa ir brīnišķīga vecmāmiņa un ik pa laikam pieskata savus mazbērnus. Un paralēli tam......

Šis saraksts varētu būt tiešām garš.

Un tad nu tiešām gribas jautāt – kur rodas spēks un dzīves spars, lai to visu paspētu un ar sirds mīļumu izdarītu.

 

Lūk, sarunā piedalās mana krustmāte ar visu šo savu pieredzi un mana mamma, kas kopā ar tēti izaudzinājusi mūs trīs, paralēli tam izveidojusi brīnišķīgu profesionālo un akadēmisko karjeru un gan vada katedru universitātē, gan pati, būdama profesore, vada n-tos diplomprojektus un maģistra darbus. Pēdējo pāris gadu laikā vien apbraukājusi gandrīz visus kontinentus un pabijusi gan Jaunzēlandē, gan Japānā, gan Amerikā, par Eiropu jau nemaz nerunājot. Tai pat laikā uzturot perfektā kārtībā māju, dārzu, saaudzējot priekš mums visām visu pagrabam utt. utjpr.

 

Un tad nu mans jautājums viņām abām bija – vai jūs maz apzinieties cik esat stipras un cik daudz savas dzīves laikā paspējušas, cik daudz uz jums balstās un cik daudziem cilvēkiem esat palīdzējušas? Jūs taču pilnīgi esat varoņi, to visu spēdamas un vēl piedevām tik labi izskatāties un esat tik šarmantas dāmas.

Viņas abas skatās manī un smaida un saka, ka galīgi nejūtas kā varones. Lūk, viņu vecāsmammas gan esot bijušas īstas sievas, kurām bijuši astoņi bērni, lauki un milzu spēks un veselība gan karus pārdzīvot, gan mājas atjaunot.

 

Runājām par dzīves periodiem, par mīlestību, par īstajiem un vienīgajiem vīriešiem, par bērniem, par Dievu, par to cik bieži viņas ir domājušas pašas par savu laimi, par mieru un harmoniju un par to, cik svarīgi sev atļaut būt laimīgām.

 

Es klausījos viņās un manī bija lepnums, laime un miers. Es zināju, ka kaut kur arī manī ir tas milzu spēks, uzņēmība un sirds gudrība, kas vieno visas mūsu dzimtas sievietes. Šī vērtīgā atziņa un apziņa ir devusi kādu papildus spēku un atvērusi manī kādus jaunus vārtus pretim nākotnei, kurā iešu droša, laimīga un mierīga.

 

Vai Tev ir bijušas šādas dāvanas, kad apzinies, ka tas ir kas daudz vērtīgāks par sataustāmām un sajūtamām lietām?

Komentāri (2)  |  2010-07-20 23:00  |  Skatīts: 2148x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
baibina - 2010-07-21 06:25

:) es ne mirkli nešaubos un tīri pēc savām iekšējām sajūtām saku- ka viena no manām vērtīgajām dzīves dāvanām ir satikšanās ar Tevi...Tavi raksti...padomi...
Šo vērtību,kas manu dzīves uztveri ir mainījusi un no kuras es tiešām ļoti daudz mācos...es no sirds sajūtu kā DĀVANU!
:)



Inese* - 2010-07-21 08:54
Esmu par to laimīga :)


Atpakaļ