Kā atšķirt?


Komentāri:

Inese* - 2011-06-19 03:16
Ilutiņ - vai tiešām ir vēl kāds cilvēks, kas domā, ka Dievs ir večukiņš ar garu bārdu?
Nu...es neesmu tādus satikusi.
Toties ir ļoti daudz cilvēku, kas semināros saka, ka "priekš manis Dievs nav večukiņš ar garu bārdu, bet gan Absolūta Mīlestības Enerģija". un tad vienmēr gribu jautāt - no kurienes vispār ir šāds priekštats, ka kāds cits tā varētu domāt.
Es esmu lasījusi Bībeli, esmu lasījusi ļoti daudz un nu nekā nesaskatu šādu tēlu. Nu no kurienes tas radies.

Cits jautājums, ja par pamatu ņem Tautas dziesmas vai pasakas. Tad gan var rasties tāds priekštats.


Inese* - 2011-06-19 03:27
Runājot par baušļiem, par dažādām rakstvietām vai autoru teikto - nu....jo dažādāk mēs katru likumu apskatām, jo vieglāk to izprast un ievērot. Jo citreiz gadās, kad cilvēks saka - re, tik labs cilvēks, bet viņam notiek tik daudz bēdu dzīvē. kāpēc?
Un tad, kad mēs paskatamies, tad šis labais cilvēks sevi nemīl gandrīz nemaz, toties tiešām ir ļoti labs pret apkārtējiem un upurē dzīvi kāda labā. Nu...šis ir tik tāds izgudrots piemērs. Neko konkrēti te neaprakstu.

Kamēr neizrunā par baušļiem, tikmēr ir grūti saprast. Neiet jau runa par dogmatisku pildīšanu.

Un Dzintrai pilnīga taisnība par to dievināšanu. Paldies par Tavu pieredzi. Man ar tā ir bijis. Es ar dzīvē esmu bijusi zaudējusi gandrīz visu un ļoti skaidri atceros, ka toreiz ārkārtīgi idealizēju gan savu ģimeni, gan savu vīru, gan savu darbu utt. Zaudēju pilnīgi visu.
Un tieši šajā zaudējuma periodā lasīju Karmas diagnostiku un tikai tad sapratu šo savu milzu kļūdu. īstenībā Lazarevs ļoti labi to izskaidro. un citi autori apstiprina.


Inese* - 2011-06-19 18:39
Jā - pareizi. Tieši visu ar mēru un līdzsvarā.

Tiklīdz sākas fanātisms (ja kādu ļoti mīlam un nespējam iedomātiesa dzīvi bez viņa; ja ar kaut ko nodarbojamies un nespējam iedomāties dzīvi bez šīs savas nodarbes utt.) tad tas ir tā, kad svārstiņš vairs negriežas pozitīvā virzienā, bet gan sākās graušanas virziens.

Mums jāatceras, ka neko šai dzīvē nevaram paturēt - ka arī tas (periods) pāries.
Mums jāiemācās sagaidīt un pavadīt cilvēkus un situācijas savā dzīvē ar mīlestību, nepieķeroties un nemēģinot paturēt.

Piemēram, es bezgalīgi mīlu savu vīru, bet es skaidri zinu, ka ja Dievs man viņu atņemtu (un kādreiz jau tiešām tā būs), tad es pieņemšu šo situāciju un izdzīvošu ar mīlestību. Un zinu, ja viņam vajadzēs zaudēt mani, tad arī viņš būs tam gatavs. Mēs esam par to runājuši un zinām, ka reiz tā būs. Bet kamēr esam kopā, esam par to pateicīgi Dievam un baudām katru dzīves mirkli ar bezgalīgu mīlestību un laimi:)


Inese* - 2011-06-19 22:16
Lai mums nepiemestos lepnība un mēs nesajustos Dieva vietā ;)

Mēs taču apzināmies, ka ne jau mēs esam pasauli radījuši un visu šo sistēmu izdomājuši. Mēs taču saprotam, ka ir kāds Augstāks Saprāts, kas to visu vada. Mēs varam lietot vārdu Dievs, vai lietot kādu citu apzīmējumu, bet būtība jau nemainās - ir Kāds, kurš ir pāri mums. Un mūsos ir tikai maza miniatūrdaļiņa no tā visa- tā ir mūsu dvēsele. Un jā - dvēsele to visu zin, bet diemžēl prāts, ego un mūsu personības bieži vien 'mūs ved ļoti tālu prom no mūsu pašu dvēseles zināšanām. Tādēļ mums apziņas līmenī ir jāiepazīstas ar šiem likumiem, lai cenšoties tos pildīt, mēs ar prātu nevis traucētu, bet gan palīdzētu dvēseles attīstībā un augšanā :)


Inese* - 2011-06-20 01:14
Par to sajūtu, ka neko nekad nevaru izdarīt "pa kluso" - nu tā man arī tagad ir :)

Inese* - 2011-06-20 04:19
Mēs jau runājām, ka tas kā Radītāju saucam, tas nemaina būtību :)


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Kad sākam runāt par Dieva, Visuma, Kosmosa un Dabas likumiem, tad pēkšņi uzrodas jautājums, ar ko tie atšķiras un vai atšķiras. 

Nu pirmkārt jau par Dieva likumiem mēs saucam tos likumus, kas ir no Dieva – tātad nav cilvēku izgudroti vai sastādīti, kas pastāv neatkarīgi no mūsu gribas, no laika vai klimata izmaiņām, kas neietekmējas no tā, vai mēs par tiem domājam un ko mēs par tiem domājam, kas netiek vēsturiski mainīti, kas ir laiku laikos un mūžu mūžos.

Par Dieva likumiem tiek saukti tie likumi, baušļi vai noteikumi, kas ir ietverti Senajos rakstos un par kuriem mēs pārliecināmies savas dzīves laikā, ka tie tiešām nav uzrakstīti „teorētiski”, bet gan darbojas konkrētās likumsakarībās. Dieva likumi ir kārtība, kādā darbojas kopējais Veselums.

Tomēr, ja mēs vēlamies, tad mēs varam mēģināt izdalīt atsevišķi gan Dieva likumus, gan Visuma likumus, gan Kosmosa likumus, gan Dabas likumus.

Dieva pirmais likums (bauslis) ir cieši saistīts ar pašu Dievu un mūsu attieksmi pret Viņu. Bībelē teikts: tev būs Tēvu to Kungu turēt augstāk par citiem kungiem. S.Lazarevs šo pašu pasaka – ja tu kaut ko mīlēsi vairāk kā Dievu, tad nāksies to zaudēt. A. Svijašs saka – ja sāksi kaut ko idealizēt (tātad „pielūgt” vai citiem vārdiem sakot, sāksi izturēties pret to kā pret kaut ko svarīgāku kā Dievu) – šie ideāli tiks sagrauti. Un ideāli var būt dažādi – var idealizēt savu ģimeni, var idealizēt kādu cilvēku, var idealizēt savas spējas, var idealizēt savu izglītību, savu garīgumu, savu tikumību vai savus uzskatus, savu taisnību utt. Lūk, lai izprastu vai mēs esam sākuši jau kaut ko idealizēt vai mīlēt vairāk kā Dievu, mēs vienmēr varam sev pajautāt – kas notiktu, ja es to zaudētu? Vai „gals klāt” un „dzīves vairs nebūtu”? Ja tā, tad zini, ka ar steigu jāmaina attieksme, citādi nāksies to zaudēt. Tas ir likums. Tas nostrādās vienmēr. 

Dieva otrais svarīgais likums jeb bauslis ir – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Tātad, lūk, Dieva likums ir sevi mīlēt. Tātad novērtēt visu, ko Dievs mums devis, pateikties par to, saudzēt to, nekritizēt, nebojāt, negraut, neārdīt. Mīlestība ir radoša enerģija (kad svārstiņš griežas pozitīvā virzienā), tātad ko nozīmē sevi mīlēt, mēs varam pat izmērīt. :) Savukārt, ja mēs protam mīlēt sevi, tad mums tieši ar tādu pat attieksmi jāiemācās izturēties pret citiem cilvēkiem. 

No šiem diviem, izriet pilnīgi visi pārējie Dieva baušļi. Ja reiz tu mīli sevi un citus, Tu nekādā gadījumā nezagsi, nekrāpsi, Tu cienīsi māti un tēvu un ievērosi visus citus baušļus, kas ir rakstīti Vecajā Derībā. Bet mēs savās sarunās, protams, izrunāsim arī par citiem likumiem. Šie divi vienkārši ir kā visaptveroši un paši, paši galvenie.

Savukārt Visuma principi vai likumi ir saistīti ar cēloņseku likumsakarību, bumeranga principu, iekšējās un ārējās pasaules atspoguļojumu, ar izpratni par to, ka tikai mainot sevi, varam izmainīt pasauli ap mums, ar izpratni par veselumu. Visuma likums ir – līdzīgs pievelk līdzīgu. Kā Tu izturies pret sevi – tā Visums pret Tevi. Arī par šiem tad vēl runāsim un runāsim.

Par Kosmosa likumiem man ir vismazāk ko teikt, jo šo jomu vismazāk pārzinu. Es respektēju un saprotu, ka šie likumi ir un to ietekme uz mūsu dzīvi ir ļoti spēcīga, bet diemžēl pagaidām man ir par maz zināšanu šai jomā, lai es te ko vairāk rakstītu. Es ievēroju Saules un Mēness ietekmi un mēģinu savu dzīvi saskaņot ar dienas un gadalaiku ritmu. Bet zinu, ka par šo tēmu ļoti labi varētu izteikties astrologi, arī astronomi, bet es šeit varētu ielikt daudzpunktu... Zinu tikai to, ka kaut vai tikai neievērojot dienas ritmu un „aizmirstot” aiziet gulēt desmitos vakarā, mēs savu enerģiju sākam graut, neļaujot atpūsties savām smadzenēm, vairojot stresu un caur to pastāv iespējamība „iegriezt svārstiņu negatīvā virzienā”. 

Dabas likumi ir visi tie, kas saistīti ar mūsu planētu Zeme, kā arī tieši ar cilvēku. Piemēram – Dabas likums dzīvot saskaņā ar savu (sievietes vai vīrieša) enerģiju. Mēs ļoti bieži šo pārkāpjam. Sievietes kļūst arvien vīrišķīgākas, vīrieši sievišķīgāki.

Dabas likumi ir saistīti ar ekoloģisko domāšanu. Zaļo domāšanu. Dabas likumi ir saistīti ar enerģijām – Satva, Radžass un Tamaz. Dabas likumi ir saistīti ar mūsu uzturu un izpratni par to ko un kā ēdam. Dabas likumi ir saistīti ar to cik daudz esam radoši, cik graujoši; cik devēji, cik patērētāji.

Īstenībā, ka tagad tā vienlaidā saraksta, tad tiešām izskatās, ka mums turpmākā laikā nu būs ļoti daudz tēmu par ko parunāt.

Vai vēlies?

Vai tas Tev ir interesanti?
Komentāri (71)  |  2011-06-18 01:26  |  Skatīts: 8967x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Dzintra M.* - 2011-06-18 05:41
Noteikti tas ir interesanti un Tu,Inesīt,visu tik vienkārši paskaidro,ka viss saliekas pa plauktiņiem un ir skaidrs kas ir kas.Ir tik viegli lasīt un viss ir saprotami pateikts.No šī rakstiņa plūst mīlestība un gaišums,to vienkārši var sajust.Lai Tev izdodas ar mīlestību radīt katru rindiņu šai skaistajai tēmai.

Iluta* - 2011-06-18 09:29
Bībele ir atrastas tik daudz kļūdas un nepilnibas.Man ir sajuta,ka te Inese ir diezgan sarezgiti aprakstijusi to visu padarīšanu(vismaz manam smadzenem).Man pastav viens LIkums-Mīlestiba.Izjust baudu no tā,ka mes otram varam izdarit kaut ko labu.Milet sevi un dalities sava milestiba ar citiem.
Dzivot pēc baušļiem tas vēl joprojām ir prāta cietums,bet kas notiks,ja tomer nesanaks kadu bausli ieverot?Vainas apzina?Sevis nosodisana?
Dieva darbi tiek aprakstit it kā vinam butu kāds noteikt tēls-večuks ar garu bārdu,sēž tur augšā un šķiro,kuram palidzet,kuram vel kadu macibstundu iedod,kuru vispar nedzird...Nu nav taču tā.Ari Dievs ir tikai un vienigi enerģija,mīlestibas energija.

anita912 - 2011-06-18 19:03
'''Ja,kaut ko mīlēsi vairāk kā Dievu,tad to nāksies zaudēt!''---šis man brīžam liekas nesaprotami...un proti:-ja cilvēks ļoti mīl kādu cilvēku(konktrētu),savu ģimeni,bērnus u.t.t.,vai tas nozīmē,ka to visu nāksies zaudēt...vai tas nozīmē-nepieķerties šiem sev tik tuvajiem cilvēkiem,lai nenāktos zaudēt?
?

Dzintra M.* - 2011-06-18 23:47
Pēc savas pieredzes varu teikt,ja otru dievināsi,idealizēsi un mīlēsi par visu vairāk,arī par sevi,tad zaudēsi.Tā bija man.Jāmācās mīlēt ar sirdi un bez nosacījumiem,neprasot pilnīgi neko pretī,pat paldies,tā ir tīra mīlestība un man tas bija jāiemācās.Savas kļūdas apzinos un nepārmetu sev,esmu sev un citiem piedevusi.Tagad zinu ,ka visaugstāk par visu stāv Dievs un mācos uz viņu paļauties un uzticēties.Esmu sajutusi cik ļoti Dievs par mani rūpējas un mīl mani,un viss notiks tad kad būšu tam gatava,mācos būt pacietīga un ja kaut kas nenotiek pēc mana prāta uztveru,ka tam vēl nav laiks.

Inese* - 2011-06-19 03:16
Ilutiņ - vai tiešām ir vēl kāds cilvēks, kas domā, ka Dievs ir večukiņš ar garu bārdu?
Nu...es neesmu tādus satikusi.
Toties ir ļoti daudz cilvēku, kas semināros saka, ka "priekš manis Dievs nav večukiņš ar garu bārdu, bet gan Absolūta Mīlestības Enerģija". un tad vienmēr gribu jautāt - no kurienes vispār ir šāds priekštats, ka kāds cits tā varētu domāt.
Es esmu lasījusi Bībeli, esmu lasījusi ļoti daudz un nu nekā nesaskatu šādu tēlu. Nu no kurienes tas radies.

Cits jautājums, ja par pamatu ņem Tautas dziesmas vai pasakas. Tad gan var rasties tāds priekštats.

Inese* - 2011-06-19 03:27
Runājot par baušļiem, par dažādām rakstvietām vai autoru teikto - nu....jo dažādāk mēs katru likumu apskatām, jo vieglāk to izprast un ievērot. Jo citreiz gadās, kad cilvēks saka - re, tik labs cilvēks, bet viņam notiek tik daudz bēdu dzīvē. kāpēc?
Un tad, kad mēs paskatamies, tad šis labais cilvēks sevi nemīl gandrīz nemaz, toties tiešām ir ļoti labs pret apkārtējiem un upurē dzīvi kāda labā. Nu...šis ir tik tāds izgudrots piemērs. Neko konkrēti te neaprakstu.

Kamēr neizrunā par baušļiem, tikmēr ir grūti saprast. Neiet jau runa par dogmatisku pildīšanu.

Un Dzintrai pilnīga taisnība par to dievināšanu. Paldies par Tavu pieredzi. Man ar tā ir bijis. Es ar dzīvē esmu bijusi zaudējusi gandrīz visu un ļoti skaidri atceros, ka toreiz ārkārtīgi idealizēju gan savu ģimeni, gan savu vīru, gan savu darbu utt. Zaudēju pilnīgi visu.
Un tieši šajā zaudējuma periodā lasīju Karmas diagnostiku un tikai tad sapratu šo savu milzu kļūdu. īstenībā Lazarevs ļoti labi to izskaidro. un citi autori apstiprina.

Elīza* - 2011-06-19 04:29
...un šeit man rodas jautājums: ko tas nozīmē - neidealizēt? Nu tā tīri praktiski, ikdienas dzīvē, nevis filosofiksi runājot. Kā tas ir, ko tas nozīmē, kā tas izpaužas - neidealizēt sevi? Neidealizēt savu vīru? Neidealizēt savu darbu? Neidealizēt savu ģimeni? Man šobrīd tieši tas ir ļoti aktuāls jautājums, jo visu laiku visu esmu idealizējusi, un tagad ir tāds smags laiks, kad tā idealizēšana tiek grauta, un ar noskumušu, smagu sirdi es cenšos to pieņemt. Tagad zinu, kā nevajag, bet nezinu, kā vajag, nezinu to pretējo - neidealizēšanu. Priecāšos gan par Tavām, Inesīt, domām, gan par ikviena cita cilvēka domām, pieredzi :) Mīļš paldies :)

Dzintra M.* - 2011-06-19 06:36
Un tad atkal es padalīšos kā tas bija man,tīri praktiski.Es savu vīru mīlēju vairāk par visu,viņš man bija pirmajā vietā,visu to labāko tikai viņam,pašai neko un viņa bērniem vairāk,saviem mazāk.Jutos vainīga ja kaut ko atļāvos sev.Es kļuvu par grīdas lupatu visiem,es sevi nemaz toreiz nemīlēju.Domāju ja mīlēšu,rūpēšos,darīšu visu to labāko tad mani mīlēs un es būšu vajadzīga.Diemžēl iznāca kam bija jābūt,viņš aizgāja un viņa bērni līdzi.Man sāpēja ļoti,biju apvainojusies,dusmīga,žēloju sevi,ak nabadzīte....,bet nebiju sapratusi to kas man no tā bija jāmācās....nu jau pagājuši 6 gadi,esmu daudz mācījusies,garīgi izglītojusies,cītīgi ar sevi strādājusi caur piedošanu sev un jebkuram cilvēkam ,kas pēc manām domām darīja man pāri,bet tā pamatīgi,ka šobrīd man prieks par to laiku kad bijām kopā un man nāca daudz ļoti fantastiskas atklāsmes par visiem tiem "pāridarītājiem"ko dzīvojot kopā nebiju redzējusi,cik viņi visi ir jauki,mīļi un gaiši cilvēki,tikai es caur savu apmātību nebiju pamanījusi,jo prakstiski mīlestību no visiem lūdzu,diedelēju caur saviem darbiem,rūpēm....Pirms 2 gadiem piedzīvoju kas ir beznosacījumu mīlestība,tas ir kaut kas ļoti skaists un novēlu to izbaudīt katram...un tomēr tam nebija nekāda sakara ar kopā būšanu,arī tās bija manas mācībstundas...un gaidu savu lielo mīlestību,esmu uzsākusi savu laimes terapiju un ļoti pateicos Inesītei par viņas dzīvesprieka mācību.

Elīza* - 2011-06-19 08:12
Mīļā Dzintra, paldies par Tavu pieredzi! Jautājums. Tu raksti: "...es caur savu apmātību nebiju pamanījusi...". Kas tā bija par apmātību? Ka esi nabadzīte un cietēja, vai kas cits...?

Dzintra M.* - 2011-06-19 17:07
Es biju kā apmāta ar savu mīlestību pret sev tuvajiem,tik ļoti centos visu izdarīt vislabāk visu,visu...centos visu rīkot,organizēt darbus un skaistas jubilejas,kūkas,,jo mums bija lielas siltumnīcas un liela ģimene...visu organizēju ,vadīju,pat par daudz,zināju kas kuram vislabāk vajadzīgs-bet patiesībā uzņēmos par daudz un neļāvu citiem dzīvot savas dzīves,visus pasargāju,liku gandrīz vai katram spilventiņu apakšā,lai neuzdauza punus....tad vēl nezināju,ka katram ir savas mācībstundas un jāuzdauza puni katram pašam...tagad tas liekas smieklīgi....tāpēc jau sāpēja,ka citi to pēc manām domām nenovērtēja , ''jo es taču darīju vislabāko" un bija aizskarta mana pašcieņa, tad sāku sevi žēlot un viss kas tam piederas.Pateicoties skolai un kursiem pie Elvitas Rudzātes par piedošanu tiku ar to galā-piedošana ir vienīgais veids kā sevi attīrīt no paridarījumiem un sāpēm.Sākumā arī tas nebija viegli.Un tagad mācos dzīvot laimīga katru dienu.Varbūt kādam liekas -kādēļ es to rakstu,bet pēc savas pieredzes zinu,ka tas palīdz,jo zini,ka neesi vienīgais''cietējs'',ka katram ir savas un pat ļoti līdzīgas mācībstundas,tas dod spēku izturēt.

Linda* - 2011-06-19 17:13
Lasu Dzintras teikto. Un atceros savu bērnību ,iedomājos par to, kā palaimējies citiem. patiesībā jau , Dzintra, cik ir labi,ja ir kās, kas mīl un rūpējas. Daļēji reizēm cilvēki to patiešām nenovērtē. Tāpat kā gaisu,ko elpojam. Nu - elpojam.. nu un tad? Pamanītu vien tad, ja gaisa sāktu trūkt.
Liela ģimene, atbalsts -tas taču ir vērtība! Kad viens par otru krīt un ceļas. Tur ir SPĒKS! Lieta tikai tāda,ka ne katram tāda ir. Dzintra, paldies tādiem cilvēkiem kā Jūs. Un paldies ģimenēm, kas turas kopā un iestājas par katru savējo cauri gadiem. Tas ir vērtīgāks par zeltu.

Dzintra M.* - 2011-06-19 17:43
Nebiju laikam pieminējusi,ka nu jau 6 gadus neesam vairs kopā...,jā kādam tā bija laime,bet mums katram tās bija mācībstundas kā nedarīt vai darīt,bet varēja būt savādāk,laimīgāk...tādās ģimenēs patiešām ir spēks...neuztveru vairs,ka būtu izdarījusi varoņdarbu-tā bija pieredze ar kuru padaloties varu palīdzēt citiem.

Elīza* - 2011-06-19 18:14
Laikam jau viss ir vienkārši - visu ar mēru, visu sabalansēt, visā zelta vidusceļu :)

Dzintra M.* - 2011-06-19 18:30
Patiesībā mīlestību nevar sabalansēt,viņa vai nu ir vai nav.Un dažreiz mums liekas,ka mīlam no sirds,bet īstenībā paši esam izslāpuši pēc tās-tā bija man.Tā ir ļoti smalka robeža un es to robežu nepamanīju,vēl joprojām mācos mīlēt ikvienu bez nosacījumiem,kaut vai savus tuvākos,radus ,draugus-un pat tas nav nemaz tik viegli.Tāpēc apbrīnoju dziedniekus(ne visus),kuri patiešām spēj mīlēt ik katru,lai kāds viņš būtu-nabags,bagāts slims vai ubags.Tā ir milzīga Dieva balva pēc kuras mēs katrs tiecamies.Tāpēc jau tie Dieva,Visuma un Dabas likumi ir tik svarīgi,vismaz man.,lai neapvainojas kāds,ka tik aktīvi piedalos diskusijās par šo tēmu,man tas tiešām daudz nozīmē un rakstot arī pati kaut ko mācos.

Inese* - 2011-06-19 18:39
Jā - pareizi. Tieši visu ar mēru un līdzsvarā.

Tiklīdz sākas fanātisms (ja kādu ļoti mīlam un nespējam iedomātiesa dzīvi bez viņa; ja ar kaut ko nodarbojamies un nespējam iedomāties dzīvi bez šīs savas nodarbes utt.) tad tas ir tā, kad svārstiņš vairs negriežas pozitīvā virzienā, bet gan sākās graušanas virziens.

Mums jāatceras, ka neko šai dzīvē nevaram paturēt - ka arī tas (periods) pāries.
Mums jāiemācās sagaidīt un pavadīt cilvēkus un situācijas savā dzīvē ar mīlestību, nepieķeroties un nemēģinot paturēt.

Piemēram, es bezgalīgi mīlu savu vīru, bet es skaidri zinu, ka ja Dievs man viņu atņemtu (un kādreiz jau tiešām tā būs), tad es pieņemšu šo situāciju un izdzīvošu ar mīlestību. Un zinu, ja viņam vajadzēs zaudēt mani, tad arī viņš būs tam gatavs. Mēs esam par to runājuši un zinām, ka reiz tā būs. Bet kamēr esam kopā, esam par to pateicīgi Dievam un baudām katru dzīves mirkli ar bezgalīgu mīlestību un laimi:)

Dzintra M.* - 2011-06-19 18:46
Cik Tu labi un skaisti ,Inesīt,to visu pateici-mīļš paldies.

Elīza* - 2011-06-19 20:30
Hei, Dzintra, Tev nav jāatvainojas un jātaisnojas, ka aktīvi piedalies diskusijā :) Tāpēc jau mēs te esam, lai runātos un diskutētu :) Nezinu, kā citiem, kas nav neko komentējuši, bet man Tava pieredze ir ļoti noderīga! Paldies, ka padalījies, tas manī izraisīja dziļas pārdomas.

Iluta* - 2011-06-19 22:07
Inese,jā tas Dieva tēls laikam ari nāk no dainām.
Bet kāpēc mums ir jāmekļe kaut kas ārpus sevis,ja viss ir mūsos pašos ,mūsu patiesajā dvēsele.Bez uzliktajiem likumiem,sociālajām normām,parazam ,tradīcijām.

Inese* - 2011-06-19 22:16
Lai mums nepiemestos lepnība un mēs nesajustos Dieva vietā ;)

Mēs taču apzināmies, ka ne jau mēs esam pasauli radījuši un visu šo sistēmu izdomājuši. Mēs taču saprotam, ka ir kāds Augstāks Saprāts, kas to visu vada. Mēs varam lietot vārdu Dievs, vai lietot kādu citu apzīmējumu, bet būtība jau nemainās - ir Kāds, kurš ir pāri mums. Un mūsos ir tikai maza miniatūrdaļiņa no tā visa- tā ir mūsu dvēsele. Un jā - dvēsele to visu zin, bet diemžēl prāts, ego un mūsu personības bieži vien 'mūs ved ļoti tālu prom no mūsu pašu dvēseles zināšanām. Tādēļ mums apziņas līmenī ir jāiepazīstas ar šiem likumiem, lai cenšoties tos pildīt, mēs ar prātu nevis traucētu, bet gan palīdzētu dvēseles attīstībā un augšanā :)

Dzintra M.* - 2011-06-19 23:24
Interesanti ir tas,ka bērni ir tuvāk Dievam un zin,ka viņš ir,viņos vēl nav zudusi tā ticība.Kad man bija kādi 10-11 gadi,es zināju,ka debesīs ir kāds kas mūs vada,mēs šeit uz zemes it kā spēlējam teātri un katram ir sava loma.Mani vecāki nebija ticīgi,es nekad un nekur ar to nebiju saskārusies,bet es zināju,ka Dievs ir,neapšaubāmi.Un arī to,ja kaut vai lauka mālā, kur nav neviens ,nometīšu papīrīti,Dievs visu redzēs...man bija tās sajūtas un ticība bērnībā.Kļūstost lielākiem tā ticība izplēn un jāmācās tas viss no jauna.Bet tās sajūtas es atceros joprojām.

Inese* - 2011-06-20 01:14
Par to sajūtu, ka neko nekad nevaru izdarīt "pa kluso" - nu tā man arī tagad ir :)

Dace* - 2011-06-20 02:21
Lasu,lasu,lasu šīs diskusijas un saprotu,ka kāds no baznicas un reliģijas cietuma tik drīz ārā neiznāks.Ir grāmata,saucas (kr.val)Besedi s bogam,vērts ir izlasīt :)

Iluta* - 2011-06-20 02:35
Mums neviens neļaus sajusties Dieva vietā.Tādu,kas to ir mēģinājuši darīt''psihuškās''ir daudz ::))Bet ja nopietni,tad tur jau ir tā visa fiška,cilvēku izdomājums,lai varetu ar mums manipulet,likt domat,ka tur kaut kur ir kaut kas,kas ir augstāks par mums.Jā ir,bet es to saucu par Dabu(Radītāja).

Inese* - 2011-06-20 04:19
Mēs jau runājām, ka tas kā Radītāju saucam, tas nemaina būtību :)

Gunita* - 2011-06-20 19:07
Zinu kā Dzintra jūtas... Arī es esmu šo piedzīvojusi... Arī esmu akli mīlējusi cilvēku, atdodama sevi visu, lai tikai vinjam labāk, piedodama, visus pāridarījumus, lai tikai mani nepamet.... samierinājos ar visu aklas mīlestības dēļ! līdz vienu dienu šis cilvēks tik un tā aizgāja no manis... un arī es sajutos, ka mani nenovērtēja... bet ar laiku viss kļūst skaidrs, un tagad pēc Ineses raksta man kļuva viss vēl skaidrāks! paldies Inese! galvenais tagad ir mīlēt savādāk... ne tā kā pirms tam.... noteikti mīlēt sevi un apkārtējos mīlēt kā sevi pašu, bet nemīlēt vairāk par Dievu, jo tad, tas ko tik ļoti akli mīlu tiks atņemts! tā es to saprotu... :)



Lapa | 1 [2] [3] |

Atpakaļ