sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PRISJOLKOVA
Šodien gribu parunāt ar Tevi par vienu sev tagad aktuālu jautājumu, kas var radīt risku mūsu Laimes terapijā. Un proti, tad, kad mēs iemācāmies sakārtot sevi, lai sakārtojas mūsu dzīve jomu pa jomai, tad varam nonākt pie sajūtas, ka liekas, ka pilnīgi viss šai dzīvē ir atkarīgs tikai no mums.
No vienas puses tieši tā arī ir. Kas iekšā, tas ārā. Kā mežā sauc tā atskan. Tie visi ir Dieva likumi un senču tikumi. Bet.....vai tiešām pilnīgi visu varam savā dzīvē sakārtot?
Vakar runāju ar savu vīru par savu jauno grāmatu un viņam saku, ka es varu stāstīt citiem tikai to, ar ko savā dzīvē esmu tikusi galā un par tām jomām, kuras savā dzīvē esmu sakārtojusi. Viņš uz mani mīļi skatās un saka – "tur tai tavā formulējumā kaut kas nav kārtībā. Ļoti augstprātīgi skan: „esmu sakārtojusi savu dzīvi jomu pa jomai”. Un kā tad ar Dieva gribu? Vai Dievam vietu un izvēli tu savā dzīvē atstāji?"
Mēs ilgi par to runājām. Un interesanti, ka šai pat laikā mājas lapā pie kāda raksta tikko kā tieši par šo tēmu iesākās šī pati diskusija. Un tā nu nolēmu uzrakstīt savas pārdomas šai sakarā un uzaicināt Tevi par to padomāt un varbūt komentāru sadaļā padiskutēt.
Nu sākam jomu pa jomai. Kā jau vienmēr es varu runāt tikai un vienīgi par savu pieredzi. Nu nav man tiesību stāstīt citu cilvēku dzīves stāstus.
Un manā dzīvē ir bijis tā, ka jomu pa jomai ir bijis sagrauts viss – veselība, attiecības, ģimene, karjera, darbs, nauda...utt. Tas bija pirms laimes terapijas.
Esmu ļoti mainījusi savu enerģētiku un ārkārtīgi daudz pārmaiņu savā dzīvē ieviesusi tieši attieksmes un domāšanas ziņā. Tu jau to zini. Gan grāmatā, gan citos rakstos esmu par to aprakstījusi krustām šķērsām.
Un tagad nu ir galvenais jautājums – vai tad, ja mēs visu darām pēc labākās sirdsapziņas un tiešām mainām domāšanu, paradumus, dzīves stilu un veidu – vai varam sasniegt visu, ko esam iecerējuši? Vai Dievs dos mums visu to, pēc kā tiecamies?
Ja esam vieni – vai varam satikt savu īsto un vienīgo?
Ja esam trūcīgi – vai spējam būt bagāti?
Ja esam slimi – vai spējam būt veseli?
Ja esam .....- vai spējam.....?
Un kur ir tā robeža, kuru vairs nespējam sasniegt? Vai tāda ir?
Nu, piemēram, man bija manas veselības problēmas - migrēnas. Visi ārsti (tiešām labi un titulēti mediķi) teica, ka tā nav ārstējama lieta. Ka man vienkārši ir jāiemācās ar tām sadzīvot, ka var nodoties meditācijām un lūgšanām, lai pēc iespējas attīrītu enerģētiku un atvieglotu šo stāvokli, bet ka izveseļoties nebūs iespējams. Tā ir karmiska vaina un galu galā manā dzimtā tā ir gan manas paaudzes, gan iepriekšējo paaudžu sievietēm.
Bet....būdama pārliecināta, ka sakārtojot attiecības ar sevi un Dievu, ka sakārtojot savu enerģētiku un fizisko ķermeni, ka darot visu to, ko mēs te darām laimes terapijā, es beigās tikšu no šīs savas slimības vaļā – un tā arī notika. Viss notika pēc manas ticības un Dievs man dāvāja veselību.
Cits stāsts – kad biju viena un vairākas reizes sagrēkoju ar „vēlmju sarakstu” Dievam, kuru Viņš izpildīja, bet es negribēju paņemt pretim, tad man vairāki enerģētikas mērītāji un dziednieki skaidri un gaiši pateica, ka man uz savu lielo mīlestību vairs nav nekādu cerību. Ka nepratu novērtēt to, ko man Dievs devis un nu nevaru vairs prasīt (lūgt) ko vēl. ka man kvotu uz laulībām vairs nav. Lai par to aizmirstu. Un tomēr....es ticēju un gāju cauri savai laimes terapijai un...Dievs mani apbalvoja ar lielu Mīlestību, laulību un ģimeni.
Un tā es varētu stāstīt vēl un vēl. Gan par karjeru, gan par naudu, gan par dzīves misiju, gan par dažādu citādu brīnumu notikšanu manā dzīvē. Bet nu rodas tas jautājums - vai tad, ja tiešām dzīvo saskaņā ar Dieva un Visuma likumiem, ja strādā ar savu zemapziņu un mēģini sakārtot savu attieksmi cik nu labi vien tas ir iespējams – vai šajā gadījumā Dievam ir kāds pienākums dot tev visu, ko vien vēlies? Vai tiešām visas jomas ir iespējams sakārtot? Vai arī ir kaut kas ar ko vienkārši jāiemācās sadzīvot un samierināties?
Kā tur ir?
No vienas puses ir taču teiciens – „ja vien esi šo vēlmi ielaidis savā sirdī, tad Visums tev dos iespēju to sasniegt”. Vai tā ir?
Un kā tad ar atkarību no vēlmēm? Vai tad, ja rodas sajūta, ka tīri „mehāniski” un enerģētiski visu sakārtojot un izpildot vari dabūt rezultātu, vai te nav tieši runa par šo atkarību? Un varbūt pat lepnību? Vai augstprātību?
Un kur paliek ļaušanās Dievam un Augstākiem spēkiem. Kur paliek šī būšana mierā ar Dieva gribu?
Vai tad, kad lūdzam Dievu, jau iepriekš paredzam, ka Viņš noteikti dos mums to, ko lūdzam?
Iluta komentārā raksta: „Tas ir pierādījies 100tām,1000ts reizēm, ka tad kad mēs noņemam situācijas svarīgumu, atlaižam to, ļaujamies, viss notiek....notiek tad, kad mēs vairs to negaidām. Mēs neesam pieķērušies.”
Tā arī ir. Bet nu ir jautājums: cik tālu un kā mums ir jādara un ar sevi „jāstrādā” un kad jāsāk ļauties? Kurš ir tas mirklis, kad esi sagatavojis augsni, iestādījis sēkliņu, aplējis un nu ir jāgaida, lai Dabas spēks dara savu? Un kā saprast, ka šī sēkliņa tomēr neaugs? Un kad jāsāk rakt pa jaunam un sēt iekšā citu sēkliņu? Un kas jādara savādāk, lai jaunā sēkliņa ieaugtos?
Kā Tu domā?
