Cik darīt un cik ļauties Komentāri:
Inese* -
2011-06-15 18:25 Paskat, ko Robins Šarma ielicis tikko kā twitter:
The 2 dangers of success: #1. You stop doing the very things that made you successful. #2. You keep doing them (cont)
Re kā mēs šobrīd par vienu un to pašu:)
Tas informācijas trauks tomēr mums visiem ir kopīgs:)
Inese* -
2011-06-16 05:39 Es piekrītu, ka nu ļoti grūti savas karmiskās mācības pārlikt pa 1000 gadiem.
Ja pieņemam, ka katra slimība, vai katra neizdošanās, vai katra karimiskā situācija ir mūsu mācībstunda, tad kā tagad saprast - vai Visums to dod tādēļ, lai taču mēs beidzot izprastu savu kļūdu un mainītos, vai arī tieši otrādi sadzīvotu ar esošo situāciju un meklētu mieru un harmoniju pieņemot situāciju.
Tātad - jautājums par to -cik mums ir ar sevi jāstrādā, lai mainītu situāciju un cik jāpieņem esošais.
Mēs taču esam savas dzīves autori. Tātad sanāk, ka mūža garumā mums jāmainās tik ļoti, cik mēs varam izmainīt savu dzīvi atbilstoši tam, kādu gribam dzīvot.
Turpinu par šo domāt.
Siņeļņikova grāmatā tikko kā izlasīju, ka pilnīgi visu savā dzīvē varam sasniegt. It kā jau es viņam nu ļoti uzticos, bet...turpinu par šo domāt:)
Inese* -
2011-06-16 15:30 Ilutiņ - šis ir pirmais raksts visā mājas lapā, kur esmu ierosinājusi diskutēt un dalīties, nedod konkrētu savu atbilžu variantu un nostāju. Kur esmu uzrakstījusi vairāk jautājumu un domu ieviržu kā atbilžu.
Parasti es aprakstu situāciju un raksta beigās vienmēr dodu skaidru savu viedokli par to, kā to risināt, bet šoreiz jautājums palika atvērts.
Varbūt tāpēc Tev radās sajūta, ka nesaproti šīs diskusijas tēmu.
Mēs vienkārši esam pieradušas pie citas komunikācijas.
Man pašai šis variants ļoti patīk. Vairāk kā par jebkuriem citiem rakstiem, esmu saņēmusi atsauksmes un atbildes uz e-pastu. Man šķiet, ka caur šādu komunikāciju, lapa un mēs visas kopā kļūstam stiprākas:)
Starp citu, man vairākas meitenes ir jautājušas -kas ir tas, ko pati šobrīd mācos. Vai man vispār ir problēmas un vai ir kas tāds ar ko līdz galam nemāku tikt galā. Nu tad lūk - šis ir tas jautājums, par kuru un ar kuru šobrīd strādāju.
Un otra man šobrīdējā "aizraušanās" ir sarunas ar zemapziņu:)
Bet ok,ok - es ceru, ka šodien uzrakstīšu kādu rakstu savā tradicionālajā stilā.
Viens no ierosinājumiem bija -vai tieši tāpat kā mēs izgājām cauri čakru tēmai,vai tā nevarētu paņemt tēmas par Dieva un Visuma likumiem. Lūk varbūt , ka šodien iesākšu šo.
Kā jūs domājat? Vajadzētu?
Noderētu?
Inese* -
2011-06-16 17:26 Jā - es ar esmu par darīšanu.
Jo , ja Dievs vairs nedod mācībstundas, ko risināt, tas nozīmē, ka laiks "doties prom".
Lazarevs savā "Karmas diagnostikā" rakstīja, ka viņš sāk satraukties nevis tad, kad ir problēmsituācijas, bet tad, kad ilgstoši tādu nav. Jo tad cilvēks sāk ieiet laiskumā, dzīvo kā patērētājs un vairs neaug.
Tā kā - priecājamies par katru mācībstundu, kas mums tiek dota un ar iekšēju mieru, laimi un prieku to risinām!!!!!
Šīs diskusijas laikā man radās doma, par jaunām tēmām semināriem - 1. Vēlmes un kā tās 'īstenot.
Un otra tēma, kas aiz tās tūlīt atvērsies būs - Mērķi un kā tos sasniegt.
Jūtu, ka tas Mēness aptumsums mūs te ļoti labi iespaido:)
Paldies Skaidrītei, kas pie cita raksta par to iekomentēja!
Inese* -
2011-06-16 19:54 Tūlīt ķeršos pie rakstīšanas :)
Inese* -
2011-06-17 18:13 Varbūt, ka šo pēdējo jautājumu mums jāpārnes uz jauno sadaļu par Dieva un Visuma likumiem?
Inese* -
2011-07-07 18:56 Es protams esmu lasījusi ļoti daudz grāmatu un redzējusi arī The Secret filmu. Mana grāmata ir par to, kas manā dzīvē no visa, ko esmu lasījusi, ir noderējis un darījis mani reāli laimīgu, un tas, kas savukārt nav nesis rezultātus, tas palicis ārpus manas grāmatas vākiem.
Mana grāmata īstenībā ir kā tilts starp mūsu daudzās grāmatās izlasītājām zināšanām un dzīvi. Savā grāmatā es rakstu par to kā darīt, kā rīkoties un kā būt :)
Esmu jau kaut kur rakstījusi kas ir mani favorīti un mani neklātienes skolotāji. To arī vienmēr runāju savā pirmajā seminārā.
Vislielākā ietekme man ir no Bībeles un citiem senajiem rakstiem.
Un tālāk seko autori S.Lazarevs, V.Siņeļņikovs, A.Svijašs, N.Pravdina, L.Heija, S.Bon Bronika, M. Ņūtons.
Šo autoru vēsti es noteikti nesu un nesīšu tālāk savās grāmatās.
Nelasu Tolli, lai gan man ir viņa grāmatas. Lasu Šarmu - un viņu ļoti augstu vērtēju, bet nevaru teikt, ka no viņa ietekmējos. Drīzāk var teikt, ka viņš man palīdz vēlreiz sevī apstiprināt, ka viss tiešām tā ir. No viņa motivējos kā no stiprāka kolēģa, kurš ārkārtīgi daudz un smagi strādā :)
nu kaut kā tā :)
Inese* -
2011-07-09 06:15 Tā galvenā lieta, kas jāiemācās ir - dzīvot ar mīlestību sirdī, bet reaģēt situācijai atbilstoši. Piemēram, ja sevi jāaizstāv vai bērns jāaiztāv - tad ir jāaizstāv. Var to izdarīt strikti, īsi, kodolīgi. Var pateikt stingrāku vārdu. Bet tas viss jāiemācās izdarīt nevis ar iekšēju agresiju, bet ar iekšēju dievišķu mīlestību.
Piemēram, iedomājamies kā mamma soda vai brīdina bērnu, ja viņš rīkojas nepareizi. Viņa var pat sakliegt vai uzšaut, ja tajā brīdī bērns grib pārkarāties pār palodzi n-tajā stāvā, vai pār akas malu, vai laivas malu utt. Mums ar savu ārējo reakciju ir jāaptur šī situācija. Bet sirdī taču mamma bezgalīgi mīl savu bērnu.
Lūk, pret tiem saviem skolotājiem, (kas izskatās pēc ienaidniekiem) ir jārīkojas tāpat - ārēji stingri un tā, lai saprot, ka joki nebūs, bet sirdī ir jābūt dievišķai mīlestībai.
Un īstenībā jau ir tā, ka mums neviens nedarīs pāri tad, kad būsim pilni mīlestības :)
sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI autors: INESE PRISJOLKOVA
Šodien gribu parunāt ar Tevi par vienu sev tagad aktuālu jautājumu, kas var radīt risku mūsu Laimes terapijā. Un proti, tad, kad mēs iemācāmies sakārtot sevi, lai sakārtojas mūsu dzīve jomu pa jomai, tad varam nonākt pie sajūtas, ka liekas, ka pilnīgi viss šai dzīvē ir atkarīgs tikai no mums.
No vienas puses tieši tā arī ir. Kas iekšā, tas ārā. Kā mežā sauc tā atskan. Tie visi ir Dieva likumi un senču tikumi. Bet.....vai tiešām pilnīgi visu varam savā dzīvē sakārtot?
Vakar runāju ar savu vīru par savu jauno grāmatu un viņam saku, ka es varu stāstīt citiem tikai to, ar ko savā dzīvē esmu tikusi galā un par tām jomām, kuras savā dzīvē esmu sakārtojusi. Viņš uz mani mīļi skatās un saka – "tur tai tavā formulējumā kaut kas nav kārtībā. Ļoti augstprātīgi skan: „esmu sakārtojusi savu dzīvi jomu pa jomai”. Un kā tad ar Dieva gribu? Vai Dievam vietu un izvēli tu savā dzīvē atstāji?"
Mēs ilgi par to runājām. Un interesanti, ka šai pat laikā mājas lapā pie kāda raksta tikko kā tieši par šo tēmu iesākās šī pati diskusija. Un tā nu nolēmu uzrakstīt savas pārdomas šai sakarā un uzaicināt Tevi par to padomāt un varbūt komentāru sadaļā padiskutēt.
Nu sākam jomu pa jomai. Kā jau vienmēr es varu runāt tikai un vienīgi par savu pieredzi. Nu nav man tiesību stāstīt citu cilvēku dzīves stāstus.
Un manā dzīvē ir bijis tā, ka jomu pa jomai ir bijis sagrauts viss – veselība, attiecības, ģimene, karjera, darbs, nauda...utt. Tas bija pirms laimes terapijas.
Esmu ļoti mainījusi savu enerģētiku un ārkārtīgi daudz pārmaiņu savā dzīvē ieviesusi tieši attieksmes un domāšanas ziņā. Tu jau to zini. Gan grāmatā, gan citos rakstos esmu par to aprakstījusi krustām šķērsām.
Un tagad nu ir galvenais jautājums – vai tad, ja mēs visu darām pēc labākās sirdsapziņas un tiešām mainām domāšanu, paradumus, dzīves stilu un veidu – vai varam sasniegt visu, ko esam iecerējuši? Vai Dievs dos mums visu to, pēc kā tiecamies?
Ja esam vieni – vai varam satikt savu īsto un vienīgo?
Ja esam trūcīgi – vai spējam būt bagāti?
Ja esam slimi – vai spējam būt veseli?
Ja esam .....- vai spējam.....?
Un kur ir tā robeža, kuru vairs nespējam sasniegt? Vai tāda ir?
Nu, piemēram, man bija manas veselības problēmas - migrēnas. Visi ārsti (tiešām labi un titulēti mediķi) teica, ka tā nav ārstējama lieta. Ka man vienkārši ir jāiemācās ar tām sadzīvot, ka var nodoties meditācijām un lūgšanām, lai pēc iespējas attīrītu enerģētiku un atvieglotu šo stāvokli, bet ka izveseļoties nebūs iespējams. Tā ir karmiska vaina un galu galā manā dzimtā tā ir gan manas paaudzes, gan iepriekšējo paaudžu sievietēm.
Bet....būdama pārliecināta, ka sakārtojot attiecības ar sevi un Dievu, ka sakārtojot savu enerģētiku un fizisko ķermeni, ka darot visu to, ko mēs te darām laimes terapijā, es beigās tikšu no šīs savas slimības vaļā – un tā arī notika. Viss notika pēc manas ticības un Dievs man dāvāja veselību.
Cits stāsts – kad biju viena un vairākas reizes sagrēkoju ar „vēlmju sarakstu” Dievam, kuru Viņš izpildīja, bet es negribēju paņemt pretim, tad man vairāki enerģētikas mērītāji un dziednieki skaidri un gaiši pateica, ka man uz savu lielo mīlestību vairs nav nekādu cerību. Ka nepratu novērtēt to, ko man Dievs devis un nu nevaru vairs prasīt (lūgt) ko vēl. ka man kvotu uz laulībām vairs nav. Lai par to aizmirstu. Un tomēr....es ticēju un gāju cauri savai laimes terapijai un...Dievs mani apbalvoja ar lielu Mīlestību, laulību un ģimeni.
Un tā es varētu stāstīt vēl un vēl. Gan par karjeru, gan par naudu, gan par dzīves misiju, gan par dažādu citādu brīnumu notikšanu manā dzīvē. Bet nu rodas tas jautājums - vai tad, ja tiešām dzīvo saskaņā ar Dieva un Visuma likumiem, ja strādā ar savu zemapziņu un mēģini sakārtot savu attieksmi cik nu labi vien tas ir iespējams – vai šajā gadījumā Dievam ir kāds pienākums dot tev visu, ko vien vēlies? Vai tiešām visas jomas ir iespējams sakārtot? Vai arī ir kaut kas ar ko vienkārši jāiemācās sadzīvot un samierināties?
Kā tur ir?
No vienas puses ir taču teiciens – „ja vien esi šo vēlmi ielaidis savā sirdī, tad Visums tev dos iespēju to sasniegt”. Vai tā ir?
Un kā tad ar atkarību no vēlmēm? Vai tad, ja rodas sajūta, ka tīri „mehāniski” un enerģētiski visu sakārtojot un izpildot vari dabūt rezultātu, vai te nav tieši runa par šo atkarību? Un varbūt pat lepnību? Vai augstprātību?
Un kur paliek ļaušanās Dievam un Augstākiem spēkiem. Kur paliek šī būšana mierā ar Dieva gribu?
Vai tad, kad lūdzam Dievu, jau iepriekš paredzam, ka Viņš noteikti dos mums to, ko lūdzam?
Iluta komentārā raksta: „Tas ir pierādījies 100tām,1000ts reizēm, ka tad kad mēs noņemam situācijas svarīgumu, atlaižam to, ļaujamies, viss notiek....notiek tad, kad mēs vairs to negaidām. Mēs neesam pieķērušies.”
Tā arī ir. Bet nu ir jautājums: cik tālu un kā mums ir jādara un ar sevi „jāstrādā” un kad jāsāk ļauties? Kurš ir tas mirklis, kad esi sagatavojis augsni, iestādījis sēkliņu, aplējis un nu ir jāgaida, lai Dabas spēks dara savu? Un kā saprast, ka šī sēkliņa tomēr neaugs? Un kad jāsāk rakt pa jaunam un sēt iekšā citu sēkliņu? Un kas jādara savādāk, lai jaunā sēkliņa ieaugtos?
Kā Tu domā?
|