Šis stāsts būs atkal par mīlestību. Par to mīlestību, kādu varam baudīt dzīvojot kopā ar savu vīru, kuru bezgalīgi mīlam, novērtējam un cienām.
Mēs tikko kā ar vīru bijām ceļojumā. Varētu teikt, ka tas ir mūsu kāzu ceļojums, jo toreiz, kad precējāmies, aizbraukt nekur nesanāca, bet tagad , precīzi pēc diviem gadiem, nosvinējām kāzu jubileju un lidojām uz Kanāriju salām.
Kopš senseniem laikiem man šo salu vārds saistās ar kaut kādām īpašām izjūtām un īpašu pacilātību par tām domājot. Es noteikti gribēju reiz tur nokļūt un līdz šim nebiju aizbraukusi tikai tādēļ, ka teicu – turp jābrauc ar savu īsto un vienīgo. Ar savu lielo mīlestību. Un tas tiešām ir pilnīgi savādāk.
Mēs bijām tikai vienā salā – Tenerifē. Un mani ļoti pārsteidza salas daudzveidība. Tur ir viss – gan ļoti izskaistinātas pilsētas un pludmales, sastādītas palmas un izgreznotas viesnīcas, un tai pat laikā tur ir vienkārši kalnu ciematiņi un vietējo cilvēku īstā dzīvē, tur pus sala ir zaļa un apaugusi augstiem kokiem un augiem, savukārt otra puse ar izdegušu lavas sajauktu zemi un stādītām palmām. Tur ir klinšaini augsti kalni LosGigantē, un tur ir skaistu sūnu apaugušie kalni Maskā. Tur ir okeāns ar milzu viļņiem un mūs tiešām reiz gandrīz vai noskaloja no mola. Tur ir īsts kūrorts, kur jūtams, ka Eiropas lielvalstis naudu netaupa, lai paši tur pēc tam varētu baudīt savus atvaļinājumus.
Ir krāšņi. Ir ļoti, ļoti sapucēti. Dažreiz tas skaistums šķiet tāds ...drusku pa traku. Nu...īsts putukrējums.
Mēs no šī brauciena paņēmām visu – gan apbraucām apkārt salai, gan uzkāpām Teidē (vulkāna augstums ir 3700m), gan izsauļojāmies pie baseina un peldējāmies okeānā, gan izdzīvojāmies pa piekrastes kafejnīciņām un pa lauku ciematiņiem. Bijām džungļu parkā un svarīgākajās apskates vietās. Nu – varētu teikt, ka neviena diena nelīdzinājās iepriekšējai.
Un tad vienu vakaru, diezgan piekusuši pēc kārtējās dienas notikumiem , apsēdāmies uz balkona un baudījām vakariņas, skatījāmies kā noriet saule un okeānā slīd kuģi un sākām pārrunāt savas izjūtas – par mājām, par braucienu, par to, kas patīk, kas ne. Uzskaitījām visur, kur bijām bijuši, caurskatījām bildes. Un tad es vīram jautāju – kas tev vislabāk no visa patika? Un viņš skatījās manī un teica: „laiks, ko diendienā pavadu kopā ar tevi”.
Man palika tik silti, tik mīļi, tik aizkustinoši. Es zināju, ka šī brauciena lielākā nozīme ir tam, ka esam visu laiku kopā, bet tad, kad to tā dzirdi no sava cilvēka...... iestājas tā sajūta – „mirkli, apstājies!!!”
Un es jau zinu, ka pēc laimes nekur nav jābrauc. Laime ir mūsos un blakus mums. Bet tik skaidri es to tā sen nebiju sajutusi. Ka īstenībā ir vienalga, kur atrodamies – mājās, darbā, atvaļinājuma braucienā vai kādā citā notikumā – laime ir tepat.
Es ārkārtīgi priecājos, ka biju tur. Un ārkārtīgi priecājos, ka esmu mājās. Un pati lielākā laime man ir tā, ka dzīvoju tik lielā mīlestībā.
Es novēlu Tev baudīt šādu laimi – satikt savu īsto lielo mīlestību un dzīvojot gadiem kopā šo laimes sajūtu nepazaudēt!