Šodien man atkal ir vairākas tēmas, par kurām ar Tevi gribu parunāt.
Kāda no tām būs mīļa un patīkama, kāda ne visai, kāda kā atklājums, kāda kā secinājums.
Sākšu ar to, kura ne visai.
Biju Rīgā un gāju gar Okupācijas muzeju, kur pulcējās vairākas ārzemnieku grupas, varbūt arī grupas no Latvijas, nezinu. Un tad nu tā iedomājos, kāpēc gan mūsu galvaspilsētas viscentrālākajā vietā ir tāda piemiņas vieta tik ļoti nepatīkamam mūsu tautas notikumam.
Ienāca prātā man salīdzinājums, diez, ja mums ģimenē kādam būtu noticis kas ļoti traģisks, nu...nezinu...ielaušanās, apzagšana, kautiņi, izvarošana, bandītisms utt. Vai mēs tiešām šo notikumu safotografētu, bildes apkopotu albūmā vai izliktu pie sienas, un tad, kad pie mums ierastos ciemiņi, tad kopīgi mēs to visu pārskatītu vēlreiz un vai nu kopā šausminātos vai žēlotu iesaistītos cilvēkus, vai paši sevi.
Neticu, ka mēs tā darītu.
Es ticu, ka šis notikums tiktu cik vien var izanalizēts un saglābtas sekas, mēs mēģinātu atlabt, „salaizītu brūces”, izdarītu secinājumus un dzīvotu tālāk. Un visticamāk, ka no lieka negribētu par to runāt un runāt.
Un, ja mēs jau zinātu to kā strādā domas, un to, ka paši esam visu savā dzīvē radījuši un, protams, tas attiecas arī uz tautu un mūsu kopējām domām, tad zinātu arī to, kas un kā jāmaina domāšanā un attieksmē.
Es bezgalīgi mīlu Latviju un latviešus, bet goda vārds nesaprotu kādēļ tik ļoti jānoņemas ar tautas nepatīkamās un sāpīgās pagātnes atmiņu kultivēšanu.
Kā zināms, jo vairāk par kaut ko domājam, jo konkrētāk šie notikumi dzīvo.
Kāpēc nepalaist? Kādēļ neradīt ko gaišu un pozitīvu tā vietā?
Es jau saprotu, ka mums ir bijusi tāda audzināšana, un, ka tā ir „pareizi” darīt, bet tā kā mēs zinām arī to, kā strādā domas, tad diez vai vajadzētu kultivēt negatīvās.
Lūk, par šo visu domājot, man šķiet, ka jau skolās būtu jāpasniedz pozitīvās domāšanas un attieksmes programmas un savukārt ģimenēs tas būtu jāmāca bērniem kopš dzimšanas.
Ko Tu par to domā?
Vai domā?
