Māja runā ar mums


Komentārs:

Inese* - 2011-05-12 18:02
Jā, es saskatu Dieva klātbūtni it visā un piekrītu Dainas komentāram:)

Elizabetei -
tas tā diezgan paģēroši skan - "es vēlētos, lai Dievs ar mani runā" :)
Dievam nav nekādu pienākumu pildīt Tavas vēlēšanās.
Arī manas ne.
Mēs varam vienkārši cerēt, ka tas, ko saprotam, ir no Dieva.
Bet dažreiz nemaz nav. Šī ir atsevišķa un ļoti sarežģīta tēma:)



 Šodien gribu Tev izstāstīt, kā mana māja man priekšā pateica kas un kā jādara enerģijas sakārtošanai.

Jau citā rakstā minēju, ka mūsmājās šobrīd notiek remonta darbi. Un bija tā, ka mēs ar vīru izdomājām, ka viesistabu remontēsim, kāpņu telpu arī, otro stāvu arī, bet nospriedām, ka virtuvi šoreiz nē – pēc mūsu domām tur viss vēl tā kā bija labi.

Es vēl no viesistabas pārnesu daļu trauku un uz remonta laiku ieliku virtuves skapīšos un nopriecājos, ka tas paredzētais remonts tiešām tāds gana pārredzams un lielu laiku neprasīs.

Un te vienu dienu, kad mēs bijām jau gana noguruši no ikdienas darbiem, un taisījāmies pie miera......pēkšņi no pirmā stāva atskan neapdomājams troksnis. Mēs ejam lejā skatīties un burtiski neticam savām acīm – visi tie piekrāmētie skapīši, kas bija atstāti neremontēšanas zonā, aiz svara ir neizturējuši un līdz ar visu trauku saturu šobrīd burtiskā nozīmē nokrituši uz grīdas. Lieki teikt, ka skapīši un trauki saplīsuši, virtuve izskatās pēc kara lauka un vienīgi bērns stāv tam visam pa vidu un jautā „vai es to visu izraisīju?”

Mēs laimīgi, ka bērns sveiks un vesels, novērtējot situāciju, pēkšņi sākam smieties – re kā !!! Negribējām remontēt virtuvi? Negribējām izšķirot virtuves traukus? Pielikām klāt neizšķirotus vēl viesistabas traukus? – lūdzu! Māja to ir gatava sašķirot mūsu vietā! :)

Slaucījām stikla un porcelāna lauskas, izjaucām līdz galam skapīšus un pieņēmām šo mācību ar pateicību. Sapratām – ja dara, tad dara. Nu nevar kaut ko izlemt darīt līdz pusei. Un ja uznāk žēlums, slinkums, laika vai līdzekļu trūkums, vai vēl kāds cits iemelsts,  un negribas sašķirot kādas lietas, tad lietas pašas tev pasaka priekšā –ka tā tas palikt vairs nevar.

Citreiz tās mācības ir daudz nežēlīgākas – mājās ir plūdi vai ugunsgrēks vai vēl kāda cita stihija, kad nākas zaudēt iedzīvi. Tas vienmēr saistīts ar mājas vēlmi attīrīt enerģētiku un tas vienmēr ir cilvēku labumam. Tikai tajā brīdī ir diezgan grūti to tā aptvert un būt pateicīgiem, ka tā noticis.

Manā virtuvē pēc tam, kad jau remonts bija sācies un nu tika atbīdītas arī citas mēbeles, man patiešām kļuva skaidrs, ka atstāt un neiztīrīt to visu nevarēja. Bet bez remonta jau reti kad ņem visas smagās mēbeles no vietas nost, lai izmazgātu tur uzkrājušos putekļus vai aizbirušās drumstalas.

Un tā nu es vēlreiz varu pateikties savai mājai, kas man pateica priekšā, ka virtuves enerģija ir jāatjauno. Pateikties arī savam vīram, kas tik viedi to uztvēra un ķērās pie darba.

 Virtuve ir mājas pavarda vieta. Tātad ļoti svarīga ģimenes veselības un labklājības.

Tagad nu viss ir kārtībā.

Cik labi, ka mūsu mājas runā ar mums! :)

Tikai jāsaprot ko tās saka.

Komentāri (5)  |  2011-04-20 23:08  |  Skatīts: 3820x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Baibiņa :)* - 2011-04-21 18:25

Piekrītu!
....savās mājās ir jāieklausās!
Tajās ir jāieliek mūsu mīlestības enerģētika!!!
Un,tad tās runā ar mums, mūs mīl un nekur nav tik labi kā mājās! :)

Elizabete* - 2011-05-06 06:21
Es tomēr velētos, lai Dievs ar mani runā nevis mana māja ;)

Daina* - 2011-05-06 16:04
Es domāju, ka Dievs runā ar mums caur visām lietām, cilvēkiem, situācijām, kas ir ap mums... Attiecīgi arī caur to, kā māja runā ar mums.

Inese* - 2011-05-12 18:02
Jā, es saskatu Dieva klātbūtni it visā un piekrītu Dainas komentāram:)

Elizabetei -
tas tā diezgan paģēroši skan - "es vēlētos, lai Dievs ar mani runā" :)
Dievam nav nekādu pienākumu pildīt Tavas vēlēšanās.
Arī manas ne.
Mēs varam vienkārši cerēt, ka tas, ko saprotam, ir no Dieva.
Bet dažreiz nemaz nav. Šī ir atsevišķa un ļoti sarežģīta tēma:)

Daina* - 2011-05-13 03:52
Šodien lasīju grāmatu "Ūdens kristālu noslēpumi". Elizabete, varbūt sanākto mazo grāmatiņu pašķirstīt. Tā grāmata mani vēl un vēlreiz pārliecina, ka viss, kas ir ap mums, "runā" ar mums. Katrai lietai, priekšmetam, jebkam ir sava vibrācija. Un tās nav pasakas, ūdens, kā informācijas nesējs to spilgti parāda un cilvēks gadu desmitus ir veltījis tam, lai pētītu, kā ūdens apstiprina visu to, kam mēs ar prātu nemaz negribam ticēt. Mīlestību, mīlestību un mīlestību it visur un vienmēr. Un cilvēks taču sastāv lielākoties no ūdens...


Atpakaļ