Solīju Tev izstāstīt par maniem pasakaini skaistajiem Jāņiem.

Tad, lūk, –šis būs tas stāsts.

Šogad bija pienācis tāds brīdis, kad bija skaidrs, ka paliksim mājās un šī gada līgošana mums būs mierīga, dziļa, rituālu un sajūtu piepildīta.

Būsim tikai mēs. Tikai ģimene.

Sākās viss ar to, ka nolēmām sakopt mājas apkārtni – izslaucīt, apravēt, sakārtot. Tas negāja ilgi. Nu varbūt kādas pusotras stundas no rīta. Tad izdomājām, ka gribētu izrotāt mājas abas ieejas. Gājām pēc meijām, ozolu un pīlādžu zariem, lasījām puķes un smilgas, veidojām līgo pušķus un tas viss bija tādā pacēlumā, ka tiešām bija skaidrs, ka šī gada Līgo vakars mums būs īpašs.

Bērns jautā – kādēļ mēs tā cenšamies, vai būs ciemiņi? Salku nē. Tas ir sev, dabai un Dievam par godu! Viņa brīnās. Ko – un mēs arī pīsim vainagus, pucēsimies un klāsim īpašu galdu? Saku – jā. Un cepsim pīrāgus. Un visu to darīsim, lai mūsu ģimenē būtu īpaši un dziļi svētki.

Un tā nu mēs esam izrotājuši mājas ārpusi. Laimīgi, smaidīgi. Nolemjam, kamēr vēl ir tāds kā uzrāviens uz kopšanos – sakopsim māju un izpušķosim, izrotāsim arī istabas.

Un tā īpašā rituālu sajūta pavada ik uz soli. Sajūta – it kā mēs iesvētītu māju jaunam dzīves ciklam. Kas, principā tieši tā arī ir.

Tad nolemjam, ka visīstākā svētība mājās būs tikko kā ceptu pīrāgu smarža.

Tomēr nolemjam drošības pēc aiziet pagulēt diendusu un tad svaigiem spēkiem ķerties pie mīklas mīcīšanas.

Galu galā vēl visa nakts priekšā. Svarīgi, lai neuzmācas nogurums pirms laika;)

Visu sākām ap kādiem 17. cepām pīrāgus, uzklājām laukā galu ar baltu galdautu, salikām sierus, rotājām visu ar ozolzariem.

Pušķojām ar jāņuzālēm. Mums dikti patika viss, ko darījām. Un tas laikam, ka radīja to svētku sajūtu arvien pilnīgāku.

Fonā skanēja līgo dziesmas, mēs dziedājām līdzi un turpinājām rosīties.

Kad viss bija gatavs – visi saģērbāmies baltos linu kreklos un gājām pīt vainagus.

Iekūrām ugunskuru un svētki varēja sākties.

Pie citām mājām norisinājās līdzīgi rituāli un mēs ik pa laikam sveicinājāmies, sveicām viens otru pa gabalu, bet tomēr palikām katrs pie sava galda, katrs pie sava ugunskura. Man patika šī sajūta. It kā katrs savā ģimenē un ar saviem mīļajiem, tomēr svinam vienu kopīgu vakaru, kopīgus svētkus un šī pastarpinātā kopības sajūta bija tieši tā, kas mani absolūti fascinēja. Es biju laimīga, skaidri sajūtot to īpašo kopības sajūtu un tai pat laikā pilnīgo vienatni ar saviem mīļajiem.

Pagājušogad Līgo vakarā mēs bijām lielos godos – kāzās – starp simtiem cilvēku. Un tas bija fantastiski. Vēl iepriekšējos gados esmu bijusi milzīgos pūļos un tiešām izjutusi gandrīz vai fiziski to kopību.

Un tieši tādēļ šogad visu gribējām savādāk.

Bērnam tās rituālu lietas ātri vien kļuva ne tik interesantas un viņa aizgāja ar citiem bērniem iesaistīties dažādās aktivitātēs, taču mēs divatā ar vīru mierīgi sēdējām un pārrunājām visu dzīvi un vairāk pa dzīvi. Atcerējāmies kā iepazināmies. Atcerējāmies, kā pirmo reizi tikāmies. Atcerējāmies mirkli pa mirklim kā viens otram tuvinājāmies. Stāstījām viens otram kādi mums ir bijuši Jāņi pirms tam, kādi notikumi, kas saistās ar šiem svētkiem.

Vārdsakot runājām stundām, skatoties ugunī.

Suns laimīgi un uzticīgi gulēja pie kājām, kaķis murrāja klēpī.

Bērns ik pa laikam piebrauca ar riteni.

Visi bijām kopā.

Laime.

Ap pusnakti ņēmām suni un gājām uz jūru staigāt.

Un atkal - tik fantastiska sajūta. Nu it kā tā pati jūra, tā pati mūsu pludmale, kas katru dienu vai nakti, bet tomēr viss savādāk. Skaidrs skaistas debesis. Sarkana pamale, kur rietējusi saule. Miers. Harmonija.

Toms man saka, ka mums tagad kā laulātam pārim jāiet jūrā plikiem peldēties.

Bet...kaut kā neiegājām. Bija diezgan auksti un tā laimes un miera sajūta bija tik pārpilna, ka nemaz neko papildus neprasījās.

Bet, kad pārnācām mājās, bija skaidrs, ka turpināsim sēdēt pie mājas un baudīt laimi.

Skatījāmies zvaigznēs, baudījām kā īsākā nakts tuvinās rītam.

Bija laime.

Divatā.

Varu teikt, ka šādi Jāņi man bija pirmo reizi mūžā – kad tik īpaši gatavojāmies, lai svinētu tikai un vienīgi paši Dievam un sev pa godu.

Lielas Mīlestības piepildīti svētki.

Un tagad katru dienu vēl arvien jūtu šo milzīgo enerģijas pieplūdumu. Jau ir trešā diena pēc tās nakts, bet visu laiku smaidu. Visu laiku izjūtu, ka ir sācies ļoti skaists un atkal jauns periods.

Šodien – esot pie jūras, skatoties kā Toms strādā man tapuši jau vairāki raksti, un redz arī šis stāsts Tev.

Esmu satikusi tik daudz brīnišķīgu cilvēku.

Bet...cilvēki jau vispār ir brīnišķīgi. Tikai svarīgi to saskatīt.

Es mācos skatīties cilvēkā kā brīnumā.

Un kopš es to tā redzu, es tiešām satieku brīnumainus, fantastiskus un ļoti kolorītus cilvēkus.

Bet...tas jau būs cits stāsts.

Tiksimies vēlāk. Vai Tu te būsi?