Palaist pavadu


sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PROSJOLKOVA

 Kādā komentārā tikko kā uzrakstīju – kad esi nokritis no zirga, tad palaid vaļā pavadu, jo citādi ir dikti sāpīgi ir vilkties pa zemi līdzi.

Šo teicienu lietoju jau ļoti sen. Visbiežāk saistībā par attiecībām. Bet šodien, gatavojot rītdienas semināram jaunu tēmu, kur tieši būs runa par mūsu pašu spēku un iespējām, kaut kā ienāca prātā, ka tā ir ļoti izplatīta tendence – nesaredzēt un nepieņemt esošo sabrukušo situāciju un tērēt un pārtērēt spēkus, lai mēģinātu saglābt to, kas nav glābjams. Un tad nu man ir brīdis padomāt par to, cik ļoti daudz spēka tērējam, lai sākotnēji „turētu acis ciet” un mēģinātu neredzēt, kas noticis un tomēr iekšēji kultivēt bailes, jo zemapziņa un daļēji arī apziņa jau zina, kas noticis. Pēc tam, kad paši jau sākam saprast, tad veltam gandrīz vai visus spēkus, lai notēlotu visiem citiem, ka viss taču ir kārtībā, un pa to laiku visu laiku domāt, ka varbūt ir iespējams no guļus stāvokļa, velkoties pakaļ zirgam, tomēr kaut kā atkal tikt sedlos. Un tas ir vienalga vai situācija saistīta, lai noturētos kādā konkrētā darbā, amatā, sabiedrībā, vai kāda cilvēka tuvumā.


Dažreiz tiešām ir tā, ka viss brūk un jūk un saturēt tur neko nevar, bet mūsu pieķeršanās spējas ir tik milzīgas, ka esam gatavi vēl ilgi turēties pie pavadas, kaut sen jau no sedliem esam ārā. Un pieķeramies mēs gan cilvēkiem, gan situācijām, gan savai konkrētai komforta zonai. Un šad tad tik ļoti, ka esam gatavi zaudēt lepnumu, pašvērtējumu, laimes sajūtu un pat mainīt vērtību sistēmu, lai tik nu atgūtu to, kas mums kaut kad iepriekš ir bijis.
 

Bet te nu der apstāties un padomāt. Paskatīties apkārt un izvērtēt – varbūt, ka šī jaunā vieta un jaunie apstākļi dod milzum daudz iespēju, kuras Tev nebūtu pie iepriekšējiem priekšnosacījumiem. Ka varbūt tieši tagad, kad esi uz savām kājām, vari nokļūt tādā vietā, kur zirgam mugurā būtu paauļojusi garām. Varbūt tieši tagad satiksi kādu citu kājām gājēju un izveidosies fantastisks tandēms darbā, karjerā vai dzīvē.


Ja zinām likumsakarību, ka viss vienmēr notiek tā kā tam jānotiek, ka viss vienmēr ir uz labu, tad vinnēs tas, kurš ātrāk palaidīs vaļā pavadu un nepārtērēs savus spēkus velkoties pa zemi un vaimanājot par pazudušo zirgu, vai pirms tam tik ērtajiem sedliem. Vinnēs tas, kurš būs elastīgs un skaidru galvu pieņems un sapratīs dzīves mācību.
 

Mūsu dzīvē ļoti daudz situācijas un cilvēki nāku un iet – un gudrība ir iemācīties tos sagaidīt un pavadīt ar mīlestību.


Lai izdodas!
Komentāri (23)  |  2011-04-01 16:53  |  Skatīts: 5173x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Karinčiks* - 2011-04-01 21:09
Ah,cik labi pateikts..Vienreizēja patiesība..To var saprast tikkai tad,kad pats to izdzīvo,atlaiž pavadu un ieelpo dzīves garšu,kas ir tik pat skaista,svaiga un jauna...Jo fakts ir tieši tāds,ka ar varu nevienam mīļs nevari būt un kaut ko pieturēt,tikkai tāpēc,ka man tā gribas,vai ir ērti...nav nozīmes..Jo pirmām kārtām, tad mēs necienam sevi,otru..Bet mēs tak mīlam sevi..un tāpēc dzīvē viss notiek tā kā tam janotiek,ja domāsim,ka uz labu,tad uz labu,ja uz sliktu,tad jau laikam ar tā notiek..Paldies Tev kārtējais...Tu esi eņģelītis,kas apskauj.. no tā kļūst silti,labi..Un zini..reizēm jau nevajag daudz,pavisam maz,pavisam nieku,lai izjustu prieku

Dace* - 2011-04-01 23:37
Paldies,Eņģelīti! Izklausās tik pārliecinoši un mīļi.Tēma ir man tuva,kā tieši man rakstīta.Ir grūti sagaidīt un pavadīt ar milestību,ja tās pietrūkst.

Inese* - 2011-04-02 08:33
:))) Jā, mēs esam par to daudz runājušas un šo teicienu lietojušas:)))
Paldies par sniegpulkstenītēm!!! :*

rozinite* - 2011-04-09 07:39
mans dēls kurš lēnām kāpj ārā no pusaudža vecuma šo komentēja savādāk.stāstīju viņam,ka tagad esmu seglos,bet kāds mani nesmukā veidā grib nogāzt no zirga.un stāstu viņam šo rakstu.viņš atbildēja tā-ka viņš pa zemi nevārtītos pavadā.viņš pievilktos pa pavadu atpakaļ seglos un jātu tālāk.pa zemi nevārtītos arī tāpēc,ka nebūtu līdzi naza ar ko pārgriezt pavadu.tāpēc būtu vien jāremšas atpakaļ seglos.
tas laikam ir jaunības maksimālisms...mana situācīja ir diezgan bēdīga(tas notiek darbā...),bet viņa komentārs mani sasmīdināja.

Anonīms* - 2011-05-04 20:05
Paldies.... vienkārši un kluss paldies par šo rakstu... šis mani uzrunnāja ka neviens cits no taviem iepriekšējiem. Daudzi, pat es teiktu gandrīz visi.... likās bla-bla-bla ... bet katram TOMĒR!!! savs :))
es esmu izlasījusi visus rakstus un neviens mani nebija uzrunājis :(

šoreiz šī ir mana tēma...
paldies ;)

Inese* - 2011-05-12 09:36
Man liels prieks, ka šis Tev derēja.

Īstenībā par to "bla-bla-bla" ar ir interesanti, ka kādam citam savukārt tieši tie citi raksti bija pa tēmu. Mūsu taču ir tik daudz.
Un galu galā - es jau gandrīz nemaz nerakstu pasūtījumu rakstus. Tātad visi tie ir manis izdzīvoti vai man kā aktuāli. Savādāk jau es nevarētu par to rakstīt.

Un katreiz ir prieks, ka kādam mana pieredze vai pārdomas ir noderējušas:)

Ilona* - 2012-01-18 08:53
Tikai vakardien izlasīju šo rakstu, un šodien radās jautājums. Vai "palaist vaļā pavadu" vajag arī tad, kad man ir darāmi darbi, bet mazais bērns slimo. Ik pa laikam. Kad mani darbi bremzējas, jo tad slims bērns, tad slima auklīte, tad ģimenei jāgatavo vakariņas, tad jātīra māja. Un kaut kādā mirklī es saprotu, ka ir tikai 8 no rīta, bet manī "iekšā viss vārās". Jo arī šodien nevarēšu mierīgi iedziļināties savos darba uzdevumos. Vai arī šāda situācija liek atiet no darbiem? Jo laiks jau ģimenei, bērnam, mājas darbiem un pat garīgajai literatūrai pietiek? Vai arī šādi es pati radu šķēršļus savam darbam, jo mani nogurdinājušās tās problēmiņas, kas tur nemitīgi rodas?
Nesaprotu, ko šī situācija man māca.. Bet ir sajūta, ka vajag izprast.
Kāpēc ir brīži, kad neziņa par nākotni mums vairs nerada dzīves azartu, bet gan nogurdina?

Inese* - 2012-01-18 10:34
Var gadīties tā, ka no savām darba problēmām gribam aizmukt un tad bērna slimošana ir iemesls, lai tās nebūtu jārisina. Tā var būt.
Siņeļņikovs raksta un saka, ka bērna slimībām tiešām ir kāds mammas pozitīvs nolūks (mammas zemapziņā ir ka'da pozitīva doma, kapēc mamma grib, lai bērns slimo). To ir grūti pieņemt un visticamāk, ka apziņa tūlīt gribēs teikt, ka tā nav. Bet var gadīties, ka zemapziņa tieši šo bērna slimību un sēdēšanu pie bērna gultas saskata kā vienīgo izeju no situācijas.

Šai situācijai noder viss tas, ko runājam par "centru sevī". Mums jādabū ir iekšējs miers un jāsaprot, ka viss -gan tas, kas notiek darbā, gan tas, kas notiek mājā ir ārējie notikumi, kuri mainīsies atbilstoši mūsu en erģētikai.
Kas mūsos - tas ārpus mums.
Tātad jāsāk ar iekšēju mieru un spēku atgūšanu. Jāsāk ar centru un atbalsta punktu sevī. Un tad jāievibrē tā apkārtesošā situācija mīlestībā :)

Baiba* - 2012-01-18 10:35
Ilonai- man arī mazi bērni, kas slimo,darbi, mājas darbi utt. Kad biju galīgi pārgurusi un aizkaitināta līdz neprātam un kad gribējās vienkārši pazust un pavadīt pāris nedēļas kūrortā, man palīdzēja:
1) izlikt visas raizes uz papīra, burtiski iztīrīt galvu;
2) sakārtot vai izdalīt savas prioritātes (man riktīgi palīdzēja šis), jo ir daudz sīku darbiņu, ko var nedarīt tagad, vai nedarīt vispār, vai ko var izdarīt kāds cits;
3) apzināties un uzrakstīt savas vērtības. Tas ir līdzīgi kā prioritātes- nu piemēram, ja man pirmajā vietā ir ģimene, varu atlikt kādus citus darbus, kamēr bērni izveseļojas vai, ja ir ļoti svarīgs posms darbā, varu lūgt vēl kādam palīdzību ar bērnu pieskatīšanu (un nejusties par to vainīga) vai varbūt es varu atteikties no jaunu lietu iegādes, ja tas samazina darba apjomu un ļauj iegūt vairāk brīva laika atpūtai un ģimenei;
3) pieņemt situāciju, kāda tā ir, apzināties un pieņemt savas dusmas, aizkaitinājumu un censties saprast, ko man tās grib pateikt. Katru dienu vismaz min. 10 atlicināt laiku padomāt par to un sarunai ar Dievu par to. Varbūt tiešām ir pazudis entuziasms darbā. Vai savas misijas apziņa. Vai izpratne, kāpēc es vispār to visu daru, kāda jēga. Man atbildes neatnāca uzreiz, bet pakāpeniski.
Svarīgi ieplānot laiku arī atpūtai (ko neredzēju Tavā sarakstā). Vienkārši nekā nedarīšanai...vai masāžai. Vai darītu to, kas varbūt šķiet nelietderīgi, bet patīk.. Tas nebūs izšķiests laiks, bet ieguvums- Tu atjaunosi fokusu un atgriezīsies ar jaunu sparu un jaunām idejām.

Ilona* - 2012-01-18 11:04
Nu ar laiku atpūtai man ir tā, kā ir. Par cik strādāju mājās, tad no darba laika atlicinu brīdi sev. Bet pārējā laikā...
ziniet, ko es tikai tagad sapratu - es eju aukstā dušā, rīvējos ar dvieli, tikai, lai varētu visu padarīt, lai būtu spēks. Es pat garīgo literatūru lasu, lai varētu labāk izprast sevi un attiecīgi atkal raitāk esošos darbus padarīt.


Ilona* - 2012-01-18 11:04
Paldies Inese un Baiba par ieteikumiem. Paldies.

Ilona* - 2012-01-18 11:07
Inesei - kurā no savām grāmatām Siņeļņikovs ir rakstījis par bērnu slimošanu? Izproti savu slimību?

Pele* - 2012-01-18 15:21
Šo rakstu jau izlasīju pasen,man ļoti grūti ir palaist šo pavadu it sevišķi attiecību jomā, jo liekas ,ka viss vēl varēs būt pa vecam...
Es netieku ar šo problēmu galā jau ilgu laiku, pat ļoti ilgu.
Es nespēju sevī atrast sevī šo spēku...


dainarozenberga* - 2012-01-18 15:26
Ilona, jā, Siņeļņikova "Izproti savu slimību" atsevišķa sadaļa ir par Bērnu slimībām.

dainarozenberga* - 2012-01-18 15:37
Pele, es esmu iemācījusies uz attiecībām, starp sievieti un vīrieti, skatīties no savas atbildības punkta. Ko Tu domā ar vārdiem "varēs būt pa vecam..."? Tāpat kā iepriekš nebūš nekad, jo mēs paši esam citi, citā laikā un citā vietā. Manuprāt, pirms saraut attiecības vispirms no savas puses ir jāizdara viss iespējamais, lai tās ievirzītu citā gultnē. Man pašai kādu laiku atpakaļ (pavisam nesen, pirms gada), bija sajūta, ka esmu kopā ar savu vīru, tikai tādēļ, ka ir jau ilgs laiks kā kopā (rit 12.gads), ka daudz kas saista tīri pieraduma pēc, kā arī neeju prom, jo bail palikt vienai, nespēju aptvert, kā īsti varētu dzīvot bez viņa blakus.
Un tad pienāca viens mirklis, kad caur sāpēm un sāpinot arī otru, sapratu cik ļoti egoistiska es esmu bijusi, cik ļoti vispār nenovērtēju visu, ko mans vīrs darīja, nekas, ka puķes nenesa katru dienu, vai katru otro, bet viņš par mani vienmēr ir ļoti rūpējies, vienmēr ir bijis aizvējš. Es pēdējos gadus biju izturējusies pret viņu ļoti egoistiski.
Ko es darīju - mainīju savu attieksmi, no ņēmēja par devēju!
Kas mainījās - pilnīgi viss, es tagad dzīvoju absolūtās, mīlestības piepildītās attiecībās.
Tas viss mainījās vienā mirklī - kad es pieņēmu lēmumu, ka vēlos darīt laimīgu savu vīru!
It kā jau esam tie paši cilvēki, bet mūsu savstarpējās attiecības ir šobrīd tādas, par kādām esmu sapņojusi no paša mūsu attiecību sākuma. Pirmos 11 gadus, sapņoju un nosodīju savu vīru par to, ka viņš nav tāds, kādu iztēlojos. Pēdējo gadu vienkārši pieņemu viņu tieši tādu kāds viņš ir un pati vienkārši mīlu, dodu un negaidu pretī. Saņemu neizsakāmi daudz mīlestības ik dienu! Novēlu to no sirds katrai sajust un saprast, ko nozīmē, mīlēt, dalīties, bez nosacījumiem! Tas dara brīnumus!

Vēl pirms gada es neticētu, ja man teiktu, ka man jābūt tai devējai, šķiet ka tāpat sieviete dara tik daudz vīrietim par godu, prieku un pienākumu... Tagad es zinu, ko nozīmē vienkārši, patiesi un dziļi mīlēt!

dainarozenberga* - 2012-01-18 15:42
Protams, ja ir tā, ka šķiet, ka nu pilnīgi visu esi izmēģinājusi un sevi šais attiecībās neredzi, tad savas laimes pēc ir vērts saņemties un izbeigt šīs attiecības. Es esmu sev apsolījusi, ka turpmāk dzīvošu laimīgu savu dzīvi, tāpēc nav vērts nevienu dienu, ne mirkli tērēt negatīvām emocijām un būt nelaimīgam! Dzīvojam šeit un tagad, kādu dzīvi veidojam, tāda mums arī ir! Vienmēr ir iespēja piecelties un aiziet. Apgriezties uz vienas kājas un iet citu ceļu! Galvenais zināt, kāpēc to dari! :)

Ilona* - 2012-01-18 16:05
Ja jau runa ir aizgājusi par došanu - ņemšanu. Par ģimeni es pilnīgi piekrītu Dainai.
Bet ja man ir naudas grūtības, uztur mani vīrs. Kā es varu iekustināt savu naudas saņemšanas enerģiju. Nu negribu es kādam citam dāvināt vīra nopelnītu naudu. it kā jau saka, sāc dot to, kā Tev nav un to, ko gribi iegūt. Kā šādā situācijā ir ar to došanu?


dainarozenberga* - 2012-01-18 16:12
Ilona, man šķiet Tu jau savā komentārā esi atbildējusi uz jautājumu. Tev jāiekustina došanas-ņemšanas enerģija. Nevis naudas, kā materiālas vērtības "stumdīšana" turpu šurpu, naudai pašai par sevi nav enerģijas. Sāc dot, ko vari. Mīlestību, pateicību, labus vārdus cilvēkiem sev apkārt. Daudz vairāk dari lietas, kas tev patīk un attiecīgi caur to nes citiem cilvēkiem prieku. Par naudas tēmu ļoti labi ir izlasīt Siņeļņikova "Ceļš uz bagātību", vai to esi lasījusi? Kustini enerģiju sevī - dalies, dod - raksti šeit komentārus, kas iedvesmo citus, iepriecini jebkā savus līdzcilvēkus. Mēs jebkurā gadījumā dzīvojam iespēju pārpilnības laikmetā, jāspēj izmantot šīs iespējas. Skaties Robinu Šarmu, viņš fantastiski iedvesmo darbiem! :)

Ilva* - 2012-01-18 16:29
...ļoti Paldies Dainarozenberga.....:)...es biju piemirsusi...par to grāmatu...man taču beidzot tā jāizlasa.

Ilva* - 2012-01-18 16:29
...ļoti Paldies Dainarozenberga.....:)...es biju piemirsusi...par to grāmatu...man taču beidzot tā jāizlasa.

Baiba* - 2012-01-19 06:24
Pelei- Par vīru- mana situācija ir ļoti līdzīga Dainas situācijai. Pilnīgi varētu teikt, ka viņa raksta par mani :) (nu esam jau mēs visi vienā laivā, nav mūsu problēmas tik unikālas, un tas ir labi, ka varam tad zināt, kā jūtas otrs un viņu atbalstīt). Viss mūsu attiecībās izmainījās, kad atradu Pavasara Studiju. Pārliku fokusu no sevis, no sava Ego uz vīru. (un tas nemaz nenozīmē to, ka es pametu novārtā sevi). Manuprāt brīnišķīga filma ir tā, ar ko tikko Inese padalījās sadaļā "Iespaidi, avoti...viss pa dziļam" http://www.youtube.com/watch?v=016ltEjQ89c&feature=player_embedded
To noskatoties, kļūst skaidrs, kā veidot patiesas mīlestības pilnas attiecības.

Tomēr esmu arī par to, ka, ja šīs attiecības ir sevi izsmēlušas tādā nozīmē, ka šī cilvēka klātbūtnē Tu pastāvīgi jūties slikti, fiziski un/vai emocionāli pazemota, ir laiks doties tālāk. Spēku Tev var dot sarunas ar Dievu un savas vērtības apziņa, kas Tev ir jāstiprina. Varbūt vēl kāda no meitenēm var padalīties, kas sarāvusi graujošas attiecības un izgājusi cauri savām bailēm. Varbūt Tu pat zini kādu savā paziņu lokā? Parunājies, tas arī dos Tev apziņu, ka arī Tu to vari. Nepaliec graujošās attiecībās tikai tādēļ, ka baidies palikt viena. Tā ir lielākā kļūda.

Ilonai- nu atkal līdzīga situācija. Vīrs naudas pelnītājs.. patiesi, nedalīšu tak viņa sūri grūti pelnīto naudiņu...
Bet jā, kopš mana sirds atvērās došanai (un atkal jāsaka- pirms gada es pat īsti nesapratu, ko tas nozīmē un priekš kam tas vajadzīgs), es pat nevaru izteikt, cik lielu gandarījumu izjūtu un kā laime ir ienākusi manā dzīvē un kā esmu sapratusi, kas ir svarīgi un kas nav. Tiešām - sāc ar labu vārdu, smaidu, sirsnīgu telefona zvanu vai e-pasta vēstulīti... Tas velsies kā sniega bumba...
Ja nav naudas, galvenais- palīdzēt kādam, kam finansiāli iet vēl grūtāk, nekā Tev.. un ne obligāti ar naudu, ja Tev tās pašlaik nav.
Un vēl - nedari to tikai tādēļ, lai gala rezultātā pie Tevis atnāktu nauda.. Jā, piņem to ar prieku, bet nepadari par galveno mērķi.

Ilona* - 2012-01-19 10:42
Paldies par padomiem.

Es ļoti piekrītu Dainas komentāram par attieksmi pret vīru. Bet šodien savējam pārmetu. Ne to, ka nepalīdz, bet to, ka morāli neatbalsta. Mēs izveidojām ģimenes uzņēmumu, kuram pirmo gadu noziedoju bez brīvdienām, bet tagad strādāju mazāk. Meitiņa ir maziņa un man organiski gribās laiku pavadīt arī ar viņu. Ar uzņēmumu ir tā, ja kaut kas tiek darīts, tad daru tikai es, vīra komentārs ir tikai viens vienīgs - man nav ideju, neko nevaru izdomāt, slēdzam ciet. Un ir tā, ka es dzīvoju, kā viena grāvja otrā. Ceļos agri, lai varētu pavingrot, dušas, tad brokastis, tad bērns uz bērnudārzu, tad darbs, tad vakariņas, tad bērns no bērnudārza, drēbes, māja. Ja kādā posmā esmu nogurusi, tad sadaļa darbs tiek aizstāta ar garīgo literatūru. Sestdienas, svētdienas esam visi kopā, plus mājas darbi - drēbju gludināšana, kāda tīrīšana. Kaut kas tanī visā mani nav tā kā vajag. Man negribas pamest uzņēmumu, bet apvienot arī kaut kā nesanāk.
Vīrs ir skaidri paudis nostāju, viņam neinteresē nekas, ja tas prasa papildus problēmas. Bet tik daudz naudas arī viņš nepelna, lai es varētu regulāri kaut jaunas drēbes nopirkt.
Draugu man nav.
Šodien sapratu, ka varbūt jāmeklē psihologa, psihoterapeita palīdzība, lai būtu ar ko parunāties arī par manām problēmām. domām. Ko iesakiet Jūs?

Evija* - 2012-01-19 14:28
Taapat kaa jums arii man ir sasaapeejusi probleema attieciibaas. Nezinu vai shiis attieciibas ir izsmeltas, domaaju, ka nee...kaut gan viirs jau otro meenesi ir aizgaajis prom no gjimenes, teikdams, ka vinjam vajag laiku, lai saprast sevi un kaa dziivot taalaak, jo negribot man melot ne sev ne man. Cienu vinja leemumu... Tiekamies pa retam, ir sarakstamies caur epastu, kur vinshs saka, ka tomeer mees vinjam pietruukstam. Sev esmu pateikusi, ka veelos shiis attieciibas turpinaat, bet neesmu paarliecinaata par otru, jo sarunas par sho teemu mums nav, es esmu gatava to risinaat, bet viirs nee......esmu pozitiivi noskanjots cilveeks un juutu, ka viss var buut labaak, bet es nespeeju shiis attieciibas virziit pozitiivaa gaisotnee, ja otra puse tam nav gatava vai negrib to dariit, varbuut veel nav iistais laiks. ..bet ir viena lieta, kuru sen jau sevii esmu noveerojusi un kura iespeejams arii neljaut shiim attieciibaam buut labaam, man ir paniskas bailes, ka mani pametiis, briizhiem uznaak drebulji par to iedomaajoties...miiljaas meitenes, dodiet padomu, kaa lai tiek paari shiim baileem...
Paldies!




Atpakaļ