Palaist pavadu Komentāri:
Baiba* -
2012-01-18 18:35 Ilonai- man arī mazi bērni, kas slimo,darbi, mājas darbi utt. Kad biju galīgi pārgurusi un aizkaitināta līdz neprātam un kad gribējās vienkārši pazust un pavadīt pāris nedēļas kūrortā, man palīdzēja:
1) izlikt visas raizes uz papīra, burtiski iztīrīt galvu;
2) sakārtot vai izdalīt savas prioritātes (man riktīgi palīdzēja šis), jo ir daudz sīku darbiņu, ko var nedarīt tagad, vai nedarīt vispār, vai ko var izdarīt kāds cits;
3) apzināties un uzrakstīt savas vērtības. Tas ir līdzīgi kā prioritātes- nu piemēram, ja man pirmajā vietā ir ģimene, varu atlikt kādus citus darbus, kamēr bērni izveseļojas vai, ja ir ļoti svarīgs posms darbā, varu lūgt vēl kādam palīdzību ar bērnu pieskatīšanu (un nejusties par to vainīga) vai varbūt es varu atteikties no jaunu lietu iegādes, ja tas samazina darba apjomu un ļauj iegūt vairāk brīva laika atpūtai un ģimenei;
3) pieņemt situāciju, kāda tā ir, apzināties un pieņemt savas dusmas, aizkaitinājumu un censties saprast, ko man tās grib pateikt. Katru dienu vismaz min. 10 atlicināt laiku padomāt par to un sarunai ar Dievu par to. Varbūt tiešām ir pazudis entuziasms darbā. Vai savas misijas apziņa. Vai izpratne, kāpēc es vispār to visu daru, kāda jēga. Man atbildes neatnāca uzreiz, bet pakāpeniski.
Svarīgi ieplānot laiku arī atpūtai (ko neredzēju Tavā sarakstā). Vienkārši nekā nedarīšanai...vai masāžai. Vai darītu to, kas varbūt šķiet nelietderīgi, bet patīk.. Tas nebūs izšķiests laiks, bet ieguvums- Tu atjaunosi fokusu un atgriezīsies ar jaunu sparu un jaunām idejām.
Baiba* -
2012-01-19 14:24 Pelei- Par vīru- mana situācija ir ļoti līdzīga Dainas situācijai. Pilnīgi varētu teikt, ka viņa raksta par mani :) (nu esam jau mēs visi vienā laivā, nav mūsu problēmas tik unikālas, un tas ir labi, ka varam tad zināt, kā jūtas otrs un viņu atbalstīt). Viss mūsu attiecībās izmainījās, kad atradu Pavasara Studiju. Pārliku fokusu no sevis, no sava Ego uz vīru. (un tas nemaz nenozīmē to, ka es pametu novārtā sevi). Manuprāt brīnišķīga filma ir tā, ar ko tikko Inese padalījās sadaļā "Iespaidi, avoti...viss pa dziļam" http://www.youtube.com/watch?v=016ltEjQ89c&feature=player_embedded
To noskatoties, kļūst skaidrs, kā veidot patiesas mīlestības pilnas attiecības.
Tomēr esmu arī par to, ka, ja šīs attiecības ir sevi izsmēlušas tādā nozīmē, ka šī cilvēka klātbūtnē Tu pastāvīgi jūties slikti, fiziski un/vai emocionāli pazemota, ir laiks doties tālāk. Spēku Tev var dot sarunas ar Dievu un savas vērtības apziņa, kas Tev ir jāstiprina. Varbūt vēl kāda no meitenēm var padalīties, kas sarāvusi graujošas attiecības un izgājusi cauri savām bailēm. Varbūt Tu pat zini kādu savā paziņu lokā? Parunājies, tas arī dos Tev apziņu, ka arī Tu to vari. Nepaliec graujošās attiecībās tikai tādēļ, ka baidies palikt viena. Tā ir lielākā kļūda.
Ilonai- nu atkal līdzīga situācija. Vīrs naudas pelnītājs.. patiesi, nedalīšu tak viņa sūri grūti pelnīto naudiņu...
Bet jā, kopš mana sirds atvērās došanai (un atkal jāsaka- pirms gada es pat īsti nesapratu, ko tas nozīmē un priekš kam tas vajadzīgs), es pat nevaru izteikt, cik lielu gandarījumu izjūtu un kā laime ir ienākusi manā dzīvē un kā esmu sapratusi, kas ir svarīgi un kas nav. Tiešām - sāc ar labu vārdu, smaidu, sirsnīgu telefona zvanu vai e-pasta vēstulīti... Tas velsies kā sniega bumba...
Ja nav naudas, galvenais- palīdzēt kādam, kam finansiāli iet vēl grūtāk, nekā Tev.. un ne obligāti ar naudu, ja Tev tās pašlaik nav.
Un vēl - nedari to tikai tādēļ, lai gala rezultātā pie Tevis atnāktu nauda.. Jā, piņem to ar prieku, bet nepadari par galveno mērķi.
sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI autors: INESE PROSJOLKOVA
Kādā komentārā tikko kā uzrakstīju – kad esi nokritis no zirga, tad palaid vaļā pavadu, jo citādi ir dikti sāpīgi ir vilkties pa zemi līdzi.
Šo teicienu lietoju jau ļoti sen. Visbiežāk saistībā par attiecībām. Bet šodien, gatavojot rītdienas semināram jaunu tēmu, kur tieši būs runa par mūsu pašu spēku un iespējām, kaut kā ienāca prātā, ka tā ir ļoti izplatīta tendence – nesaredzēt un nepieņemt esošo sabrukušo situāciju un tērēt un pārtērēt spēkus, lai mēģinātu saglābt to, kas nav glābjams. Un tad nu man ir brīdis padomāt par to, cik ļoti daudz spēka tērējam, lai sākotnēji „turētu acis ciet” un mēģinātu neredzēt, kas noticis un tomēr iekšēji kultivēt bailes, jo zemapziņa un daļēji arī apziņa jau zina, kas noticis. Pēc tam, kad paši jau sākam saprast, tad veltam gandrīz vai visus spēkus, lai notēlotu visiem citiem, ka viss taču ir kārtībā, un pa to laiku visu laiku domāt, ka varbūt ir iespējams no guļus stāvokļa, velkoties pakaļ zirgam, tomēr kaut kā atkal tikt sedlos. Un tas ir vienalga vai situācija saistīta, lai noturētos kādā konkrētā darbā, amatā, sabiedrībā, vai kāda cilvēka tuvumā.
Dažreiz tiešām ir tā, ka viss brūk un jūk un saturēt tur neko nevar, bet mūsu pieķeršanās spējas ir tik milzīgas, ka esam gatavi vēl ilgi turēties pie pavadas, kaut sen jau no sedliem esam ārā. Un pieķeramies mēs gan cilvēkiem, gan situācijām, gan savai konkrētai komforta zonai. Un šad tad tik ļoti, ka esam gatavi zaudēt lepnumu, pašvērtējumu, laimes sajūtu un pat mainīt vērtību sistēmu, lai tik nu atgūtu to, kas mums kaut kad iepriekš ir bijis.
Bet te nu der apstāties un padomāt. Paskatīties apkārt un izvērtēt – varbūt, ka šī jaunā vieta un jaunie apstākļi dod milzum daudz iespēju, kuras Tev nebūtu pie iepriekšējiem priekšnosacījumiem. Ka varbūt tieši tagad, kad esi uz savām kājām, vari nokļūt tādā vietā, kur zirgam mugurā būtu paauļojusi garām. Varbūt tieši tagad satiksi kādu citu kājām gājēju un izveidosies fantastisks tandēms darbā, karjerā vai dzīvē.
Ja zinām likumsakarību, ka viss vienmēr notiek tā kā tam jānotiek, ka viss vienmēr ir uz labu, tad vinnēs tas, kurš ātrāk palaidīs vaļā pavadu un nepārtērēs savus spēkus velkoties pa zemi un vaimanājot par pazudušo zirgu, vai pirms tam tik ērtajiem sedliem. Vinnēs tas, kurš būs elastīgs un skaidru galvu pieņems un sapratīs dzīves mācību.
Mūsu dzīvē ļoti daudz situācijas un cilvēki nāku un iet – un gudrība ir iemācīties tos sagaidīt un pavadīt ar mīlestību.
Lai izdodas!
|