Nākotnē neiekāpsi


Komentārs:

Anonīms* - 2011-04-01 23:11
Viedi vārdi! :) Paldies, Inesīt!


sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien man sanāca brīnišķīga telefonsaruna, kuras laikā izskanēja
 teikums, kuru gribu ar Tevi pārrunāt. Es zinu, ka šis laiks mūsdienās ir ļoti steidzīgs, ka parasti pārmaiņas gribas ļoti strauji un ātri, ka taisām prakšalanas un tīram enerģētiku, ka savēlamies vēlēšanās un gribam, lai tās piepildās, ka mums uzrodas nepacietība, jo esam taču izdarījušas visu pēc labākiem priekšrakstiem.....bet...nekas nenotiek.

Un tad nu mums šķiet, ka varbūt jāattīrās vēl vairāk un jātaisa nevis 4 prakšalanas vienu reizi nedēļā, bet varbūt vēl 5. reizi vai varbūt vēl 6., jo gribas taču, lai viss notiek tūlīt un tagad. 

Un te nu man Tevi jālūdz nedaudz piebremzēt, jo nu ieejam nākošā fāzē, kura var izraisīt graujošas sekas, ja to nepareizi iziesim.

Ir ļoti labi iztīrīt enerģētiku un pēc tam sapildīties ar mīlestību un baudīt laiku, kad notiek pārmaiņas. Bet ja uzrodas sajūta, ka nekas nenotiek, vai arī notiek nepietiekoši ātri – tad iegūstam atkarību no vēlmēm vai otra lieta sākam izjust stresu, jo gribam steidzināt laiku.

Abas šīs lietas ir ļoti graujošas.

Atkarība no vēlmēm vai, citiem vārdiem sakot, pārāk liela piesaiste vēlmēm, mērķiem un rezultātiem ir pretrunā ar Dieva likumiem. Tu nevari diktēt Dievam vai Visumam tempu kādā ir jāizpilda Tavas vēlēšanās. Tas nav iespējams. Mēs Dievam nevaram diktēt neko. Mēs varam lūgt. Mēs varam gaidīt. Mēs varam būt gatavi tad, ja mums dod. Bet pieprasīt un norādīt Augstākiem spēkiem mēs nevaram.

Un te nu šķiet, ka ir pretruna. Kā tad es varu būt autors savai dzīvei, ja man tagad ir jālūdz un jāgaida.

Bet ja tā iedziļinās, tad īstenībā nekādas pretrunas nav. Turpinās tikai un vienīgi mūsu mācību stunda. Un varbūt, ka ir jāiemācās būt pacietīgākiem. Un varbūt, ka ir jāiemācās būt paļāvīgākiem. Un varbūt, ka ir jāiemācās tikt galā ar savu Ego, lepnību, agresiju, stresu un dusmām.

Un, lūk, arī atbilde.

Tiklīdz ar mīlestību iemācies pieņemt situāciju, pateikties un izbaudīt to, tā dzīve sakārtojas, parādās jaunas iespējas un rodas spēks tās īstenot.

Man ir ļoti daudz cilvēku apkārt, kas diendienā jautā: „ ko daram nepareizi?” „ Kāpēc man nenotiek tas, vai šis, kāpēc mani bremzē, vai kāpēc man jāpiedzīvo krahs vai kāda neveiksme?”

Šādā brīdī vienkārši pārjautā sev – vai gadījumā Tu nedzen laiku pa ātru. Ja gribēsi sasteigt, tad vari vispār neiegūt, nedabūt, nesasniegt. Kāpēc? Tāpēc, ka nepaspēs nobriest spārni (atceries par kūniņu), tāpēc, ka steidzoties Tava enerģētika vairs nav mierīga un plūstoša. Tā ir saraustīta un var saveidot blokus. Bloki izraisīs šķēršļus un rodas dzīves avārijas. Un ja dzīve apstādinās, tad Tu jau zini – ka tas vienmēr ir uz ilgāku laiku nekā Tu pats varētu apstāties un vienkārši nomierināties un padomāt.

Atceries, katra mācību stunda mums jāiet ir cauri tieši tik ilgi un tik reižu, kamēr apgūstam mācību.

Un  faktiski neko nevar un nevajag sasteigt. Jo tieši tā mācīšanās jau ir mūsu dzīve.

Kad būsim visu apguvuši, tad dosimies prom! :)

Bet, kamēr mums dod un dod ko mācīties, tikmēr varam priecāties un baudīt šo dzīvi ar laimi un mīlestību!

Lai mums izdodas izbaudīt mūsu dzīvi ik dienas!

Komentāri (14)  |  2011-04-01 22:23  |  Skatīts: 6331x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Dzintra M.* - 2011-04-01 22:41
Paldies,Inesīt,par rakstiņu.Tieši tā-mums jāmācās pacietība un paļāvība uz Dievu.Un jādara viss lēnām,ar prieku un mīlestību...jāiemācās sajust Dieva pieskārienu...to kā viņš katru dienu mums palīdz,sajust to.Dieva mīlestība ir ļoti liela un es priecājos,ka jūtu Dieva mīlestību katru dienu,tas ir tik skaisti,brīnišķīgi to sajust,sirdī ielīst prieks un laime.Novēlu to izbaudīt katram un dzīvot baudot dzīvi nevis caur bagātību un izpriecām,bet tāpat vien ,ka esam uz šīs zemes un mums dota iespēja apgūt mācībstundas un vispirmām kārtām iemācīties uzticēties un paļauties uz Dievu.Tu esi,Inesīt,Dieva sūtīts Enģelis uz zemes.Mīļš paldies Tev.

Anita* - 2011-04-01 23:05
''Baudīt laiku, kad notiek pārmaiņas.......'' Tā ir tā frāze, kas man šobrīd bija tik ļoti nepieciešama. Kā saprotu, tas šobrīd,Inesīt,ir par mani. Tev raksts drošvien strauji radās pēc mana komentāra sadaļā par prakšalanu. Paldies, man šobrīd ļoti noder tavs atbalsts, es Tevi klātienē nepazīstu, bet sajūta ir tāda, kā drauga plecs. Vēlreiz pārliecinos, ka vērtīgākais, kas mums ir, esam mēs viens otram. Svarīgākais ir pats cilvēks un mūsu savstarpējā saikne caur kuru mēs iepazīstam gan sevi, gan pasauli. Mēs viens otram esam eņģeļi. Paldies Tev, mīļo saulīt!

Anonīms* - 2011-04-01 23:11
Viedi vārdi! :) Paldies, Inesīt!

Inese* - 2011-04-01 23:16
Paldies jums visām.

Anitiņ - jā, man viena daļa raksta tapa pēc sarakstes ar Tevi pie prakšalanas tēmas, un otra daļa pēc telefonsarunas, kurā bija līdzīga situācija. Un īstenībā biju jau semināros vairākas reizes šo visu stāstījusi un tad nu domāju, ka jāuzraksta, lai varam par to visu te speciāli papildus parunāt un pievērst tam visam uzmanību jo īpaši :)

Ineta* - 2011-04-01 23:19
Tā anonīma biju es - Ineta DK :) Aizmirsu uzrakstīt vārdu un kaut ka nesanāk ielogoties...

Agnese* - 2011-04-02 00:21
Arī es jau variākkārt esmu pieķērusi sevi pie domas, ka pārmaiņas manā dzīvē notiek pārāk lēni un nemanāmi, ka nekādu redzamu uzlabojumu nav. Tomēr padomājot, saskatu sevī nelielas pārmaiņas - es mācos. Mācos ikdienas situācijas uztvert citādi un katru reizi, ka man izdodas neuzvilkties par niekiem, vai kā citādi sevi nokontrolēt, lai gan ierasts darīt savādāk, pašai neizsakāms prieks.
Un reizēs, kad domās iezogas šaubas, atceros, ka pārmaiņas ir sākušās, ka es mainos un mani tuvākā vai tālākā nākotnē sagaida ļoti daudz kā laba.

Vakaradiena bija dzīvs piemērs - jau gadiem eju pie vienas un tās pašas kosmētiķes un tikai vakar pamanīju, cik viņai skaistas krāsainas pudelītes stāv plauktā. Tās pudelītes tur stāvot jau ļoti sen, bet es tās pamanīju tikai vakar. Un tieši vakar tā pati kosmētiķe man pavaicāja, vai neesmu iemīlējusies - manas acis esot mainījušās :)

Tātad pārmaiņas notiek, tikai reizēm pašas to varam pat nepamanīt.

Gunita* - 2011-04-02 04:45
Burvigs rakstins.Paldies Inesiit ....ja mums gribas uzreiz un tagad,bet padomajam,cik ilgus gadus esam dzivojusi un darijusi visu pavisam savadak un nu....macoties dzivot un but laimiga,skaistam,jaunam mes velamaies,lai viss notiek uzreiz un tagad.Viss prasa laiku,vai ne?

Karinčiks* - 2011-04-02 04:53
Mums par velti dota liela bagātība - LAIKS.Laiks ir vislētākais un tomēr visdārgākais, jo tieši caur
viņu mēs dabūjam visu.....nekas nenotiks vairāk kā tikai tas,
kam jānotiek!!!
Paldies,ka mums ir iespējas būt šeit un tagad,ieklausīties,pieņemt un dzīvot..Lai labs prāts mums visiem un miers virs zemes...


Agnese* - 2011-04-02 07:47
Jau sen ik pa laikam kaut kur izlasu frāzi- dzīvot šodienā vai - dzīvot šeit un tagad,būt šajā mirklī.Tas viss ir skaidrs un saprotams,bet tomēr es to neizjutu,neaptvēru tā īsti un līdz galam. Nesen notika pilnīgi tāda kā personiskā atklāsme, ka viss jau ir TAGAD,tieši tagad,šjā pašā mirklī! Nav jādzīvo fantāzijās,ilgās par nākotni,bet tieši šajā mirklī. :) Jo viss ir tieši šajā mirklī. :)

Inese* - 2011-04-02 16:34
Un tad, kad to atklāj un izprot līdz sirds dziļumam, tad dzīve sakārtojas un mēs iegūstam jaunu spēku.

Elīza* - 2011-04-02 17:16
Čau, mīļā sirds :) Nu Tu trāpīji kā naglai pa galvu ar šo rakstu :)) Paldies :* :* :*

Inese* - 2011-04-05 21:15
Lūdzu, Elīzīt! Tagad tikai atliek vien dzīvē šo gudrību pielietot :)

Elīza* - 2011-04-05 22:56
Es ļoti centīšos :)

anita912 - 2011-05-08 05:55
Tiešām jauks raksts!:)...un tik trāpīgi,tieši tas ko pašlaik vēlējos dzirdēt!:)


Atpakaļ