Klients, pacients vai skolnieks?


 Šoreiz gribu ar Tevi parunāt par to cik cilvēki ir gatavi uzņemties atbildību par savu dzīvi. Ir bieži dzirdams, ka cilvēki gatavi lamāt valdību, vainot vīru, sievu vai vēl kādu citu, kas izpostījis viņa dzīvi. Kāds cits uzskata, ka vainīga ir viņa veselība, naudas trūkums vai politiskā situācija. Kāds vēl vaino pats sevi, ka nav gana apķērīgs vai izveicīgs, lai jauniem apstākļiem pielāgotos. Vēl kāds vaino Dievu vai baznīcu, vai vecākus, vai skolotājus. Nu –plašs klāsts, ja vien gribam atrast vainīgos ;)

 

Un no tā izriet kā pieiet tam, lai kaut ko savā dzīvē mainītu. Ir cilvēki, kas iet pie psihoterapeita, pie psihologa, pie mācītāja, pie dziednieka, pie zīlnieka, pie ekstrasensiem utt.

 

Klau, kad Tu sāc meklēt kādu atbalstu vai palīdzību savai dzīvei, kādā lomā Tu iejūties? Vai gribi, lai kāds Tevi sapilda ar pozitīvu enerģiju? Vai kāds lai sariktē Tavu enerģētiku? Vai lai atrod problēmu un tad pa dziļam to izpreperē?

Vai lai iemāca kā Tu vari mainīt savu dzīvi un atbalsta Tevi šai periodā?

 

Īstenībā ir ļoti būtiski noformulēt sev kādu pozīciju ieņem, jo tas tad varētu vieglāk ļaut Tev izvēlēties kādu atbalstu izvēlēties.

 

Man ir būtiski, lai pie manis izvēlas nākt tie cilvēki, kas reāli ir gatavi uzņemties atbildību par savu dzīvi un gatavi paši mainīt savu dzīvi. Es esmu gatava strādāt un meklēt jaunas metodikas un vēl stiprākus argumentus, vai apskatīt vēl dažādākas tēmas šai kontekstā, lai tikai iedrošinātu, lai stiprinātu, lai skaidrotu, lai atbalstītu, bet zināšanām nav nekādas nozīmes, ja tās tikai noskatās vai tikai noklausās un nepielieto.

 

Reiz kāda mana draudzene man jautāja- kā tu tā pa dziļo uzreiz visas izlasītās teorijas, ko uzskati par labu esam, ievies savā dzīvē?

Un es tā tiešām daru. Es pārbaudu, es pētu, es analizēju, es sasniedzu rezultātu un tikai tad varu uzņemties atbildību dot to savos semināros vai konsultācijās tālāk.

 

Man patīk kā 3000gades psiholoģijā to skaidro – visi, kas vien strādā ar šīm metodēm ir paši kā skolnieki, kuri mācās no mūžīgām pamatvērtībām un zināšanām un tad, kad paši ko apguvuši un par to pārliecinājušies, dod to tālāk jau citiem, paši turpinot tālāk mācīties

Starp citu, pedagoģijā ir tāds jēdziens kā pieaugušo izglītība. Un, lūk, pieaugušo izglītībā vispār vairs nav skolotāji un skolēni. Nav tiešā zināšanu nodošana, bet gan zināšanu un pieredzes apmaiņa. 3 tūkstošgades psiholoģija ļoti uzsver šo līdzvērtīgo pozīciju.

Pat vēl vairāk – tur sanākušie speciālisti uzskata, ka ja vien kāds cits maina tavu dzīvi (kaut arī tajā brīdī liekas, ka kļūst labāk) tad būtībā tas ir lāča pakalpojums, jo tu tajā laikā neiemācījies mācību, kas dēļ šīs situācijas bija radusies. Tev kādas atnāca un uzreiz aizpildīja liecību uz teicami, izlaižot  mācību procesu.

Cita lieta, ja cilvēks pats saprot un maina savu attieksmi. Tad tiešām var ļoti ātri visu sariktēt. Bet nu – tikai un vienīgi pats. Un tikai un vienīgi mainot attieksmi, mainot enerģētiku un apziņas līmenī mainot domāšanu.

 

Bet es jau zinu, ka, ja vien lasi manus rakstus un esi manā mājas lapā, tad esi no meklētājiem un no skolniekiem.

Tas arī ir visveiksmīgākais piegājiens.

Un vēl taču ir tas teiciens – kad skolēns gatavs, tad skolotājs parādās.

Arī par to esmu pārliecinājusies.

Man katrs jauns skolotājs atnāk īstajā laikā.

Un tā tas parasti ir.

Tāds ir likums.

Viens no tiem likumiem, kas darbojas neatkarīgi no tā vai mēs to zinām vai nē.

 

Man vispār patīk tā apziņa, ka šie dabas un Dieva likumi darbojas neatkarīgi no tā vai mēs to zinām vai nē, vai mēs to pamanām vai nē. Jo, redz, tad tas ir kas tāds, kam reāli var pieķerties. Uz kā reāli var balstīties. Tas tad nu ir pamatu pamats.

Un tad atliek tikai dzīvot saskaņā ar šiem likumiem un mācībām.

 

 

Kā Tu domā?

Komentāri (3)  |  2010-06-25 05:44  |  Skatīts: 3091x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
SolvitaI* - 2010-06-26 08:08
Piekrītu visam tam, kas uzrakstīts. Ka katrs mēs ieņemam noteiktu lomu, dodoties pie kāda pēc palīdzības. Bet, ko darīt, ja situācijā skolotājs un skolēns, notiek iemīlēšanās skolotājā? Un ja šīs jūtas veidojas abpusēji?

Inese* - 2010-06-26 18:12
Brīnišķīgi. Ja vien abi ir brīvi cilvēki un nevienam nedara pāri, tad abpusēja mīlestība ir pilnīga laime.
Un dzīvē ļoti bieži notiek iemīlēšanās skolotājos.

Savukārt, runājot par psihologiem un psihoterapeitiem attiecībās ar klientu terapijas periodā -tā ir profeionālā ētika un katrs profesionālis prot šo situāciju sakārtot.

Anonīms* - 2011-02-08 23:56
Man katrs jauns skolotājs atnāk īstajā laikā-šim es varu 100%piekrist.kad dzīvē gāja pavisam slikti,jutu,ka vajag kādu gudru grāmatu palasīt.galīgi nepazinu nevienu autoru.un vienreiz kursos piesēdās man blakus sieviete un iedeva man Siņeļņikova(ceru,ka pareizi uzrakstīju) grāmatu....


Atpakaļ