Un tagad stāsts par mātes mīlestību, spēku, nesavtību.

Mūsu kaķenītei Zārai ir 4 kaķēniņi. Nu jau drīz viņiem būs mēnesītis. Un, goda vārds, rūpīgāku mammu par Zāru dzīvē neesmu redzējusi. Galu galā arī Lotei sen sen atpakaļ bija bērniņi, bet viņa drīzāk bija gatava man tos atnest un pati doties dzīvē, nekā tur visu laiku ar viņiem noņemties.

Bet Zāriņa ir absolūtā mamma. Viņa visu sevi velta saviem mazajiem un modri skatās līdzi visam, kas ar viņiem notiek.

Lūk, vakar ir Līgo vakars un mēs baudām fantastiskāko līgošanu kāda vien man bijusi (par to arī kaut kad Tev uzrakstīšu), bet mēs nolemjam, pirms dosimies uz jūru, uziesim augšā mājas otrajā stāvā un samīļosim kaķēnus. Paņemam šos ārā no savas kaķu midziņas un ieliekam mūsu lielajā platajā gultā, lai nu šie izskrienas. Zāriņa arī ir klāt. Viss fantastiski, līdz brīdim, kad Zārai acis kļūst sarkanas un pēc izmēra dubultojas, aste kā vāverei, vilna uz skausta saceļas, pati uzmet kūkumu un šņāc. Izrādās, neviena nemanīts uz otro stāvu ir uzkāpis Džekijs, mūsu suns, kas ir vismaz 10 reizes lielāks par Zāru.

Bet tad vajadzēja redzēt to kaķeni, ka metās virsū sunim. Bez bailēm. Bez domāšanas. Bez jebkādām bremzēm, ka arī viņu tak var sakost, vai viņai kas var notikt. Džekijs muka pa trepēm zemē, Zārai viņam pakaļ ar nagiem skrāpēdama un lekdama no mugurpuses virsū. Aaaaaa!!!! Kaut ko tādu es nebiju redzējusi.

Bet – visu cieņu Zārai. Visu cieņu arī Džekijam, jo viņš netaisīja kašķi, nebruka virsū kaķiem, bet momentā atkāpās no mazo kaķentiņu teritorijas.

Un man savukārt tā atkal bija jauna atziņa un mācība – par mātes nesavtību, par pārdabisku spēku kā aizsargāt savus bērnus.

Un atkal man ir jādomā tādā kā pasaulīgā nozīmē – cik daudz mūsu sabiedrībā ir iespējams aizsargāt savus bērnus, savas ģimenes, nākamās paaudzes no briesmām, no krīzes, no nabadzības, no politiskiem lēmumiem, no „desmit reizes lielākiem dzīvniekiem” par pašu.

Un atkal atgriežos pie pamatvērtībām – pie tām vērtībām, kas Zāriņai liek zīdīt savus bērnus, laizīt un mazgāt, mācīt un uzmanīt. Pie tām vērtībām, kas mūsos ieliktas no dabas un no Dieva.

Pie sieviešu gudrības. Pie īstenās būtības. Pie sievietes spēka un dzīvotspējas.

Kādā no citām sarunām par to parunāsim, labi?