Vai esi te?

Atkal esmu gatava ar Tevi parunāt.

Šodien man ir tāda filozofiski apcerīga diena. Domāju par mūžīgām vērtībām, dzīves jēgu un citiem tikpat nozīmīgiem jautājumiem. Maniem mīļākajiem jautājumiem. Galu galā tie ir tie, ko cilvēki nāk un pie manis risina. Tie ir tie, kas ir mana darba un dzīves pamatā.

Un tā nu šodien domāju par divām dažādām pieejām dzīvei – viena no tām (un tā dzīvo lielākā daļa rietumu pasaules cilvēku, un tā savu lielāko daļu mūža esmu dzīvojusi es, un tā visticamāk, ka dzīvo arī Tu) ir balstīta uz audzināšanu, uz sabiedrības pasūtījumu, uz karjeru, un atalgojumu, un tas ir tā, ka, izvērtējot visus par un pret, mēs izvēlamies kas gribam un varam būt, par ko mācīties, par ko kļūt, un kādiem amatiem pretendēt, kādā veidā nopelnīt utt.

Un otra pieeja, kad skaidri zini, ka tev jau sākotnēji ir dota kāda misija, kāds uzdevums, kas bijis ielikts tev šūpulī. Un tavs raksturs, visi tavi talanti ir pakārtoti tieši šai Dieva ieplānotai misijai un uzdevumam.

Tas ir tas pats, kas, kad iestāda zīli, tad izaug ozols, kad iesēj burkānu, tad izaug burkāns, kad iesēj puķi, tad izaug tieši tā puķe. Tā aug un zied, un ne mirkli nedomā par to, ka , redz, ozols ir daudz augstāks, spēcīgāks un ilgāk dzīvot spējīgāks. Puķei ir sava misija, burkānam sava, ozolam sava, man sava un Tev Tava.

Bet mēs savu lielāko mūža daļu pavadām, ejot pret straumi. Mēs ejam pret šim dabas noteiktam ritumam.

Mēs pārāk daudz domājam kā samērīties, kā līdzināties vai pārspēt. Mēs pētām tirgus pieprasījumus, mainām nodarbošanos, lai tik paspētu iekļauties atkal jaunā apritē, mēs skrienam un riņķojam ārēju faktoru vadīti, lai gan īstenā būtība un gudrība ir ielikta mūsos jau no pašiem pirmsākumiem. Un, ja vien tā vietā, lai tik daudz klausītos, meklētu un uztrauktos par sabiedrības aktualitātēm, modi un līmeni, mēs ieskatītos un ieklausītos sevī, tad varbūt tiešām daudz skaidrāk un pilnīgāk izprastu kā dzīvot saskaņā ar savu īsteno būtību.

Visa mūsu audzināšana ir balstīta uz Ego un prāta pasauli, bet patiesā būtība slēpjas dziļāk – tur kur dvēsele, kur zemapziņa.

Ar ko gan izskaidrojamas personības krīzes, vecumposma krīzes, sabiedrības krīzes utt. Tās rodas no šīs atrautības no patiesās būtības.

Savukārt kas ir patiesā būtība? – kad apzinies, ka esi dvēsele no Dieva, daļiņa no Visuma, ka mūsos ir gan dievišķā enerģija, gan dievišķā gudrība, gan katram savi mērķi, uzdevumi un misija, ko dzīvē īstenot.

Turpināšu par šo domāt vēl.

Un rakstīt vēl.

Vai Tu kādreiz par šo visu domā?