Šodien gribu Tev izstāstīt, kā mana māja man priekšā pateica kas un kā jādara enerģijas sakārtošanai.

Jau citā rakstā minēju, ka mūsmājās šobrīd notiek remonta darbi. Un bija tā, ka mēs ar vīru izdomājām, ka viesistabu remontēsim, kāpņu telpu arī, otro stāvu arī, bet nospriedām, ka virtuvi šoreiz nē – pēc mūsu domām tur viss vēl tā kā bija labi.

Es vēl no viesistabas pārnesu daļu trauku un uz remonta laiku ieliku virtuves skapīšos un nopriecājos, ka tas paredzētais remonts tiešām tāds gana pārredzams un lielu laiku neprasīs.

Vakar man intervijas laikā žurnāliste jautā vai es esmu atkarīga no ārējiem laika apstākļiem un ko lai cilvēki Latvijā dara, ja šeit ir tik daudz pelēkā – apmākušās dienas, lietus, aukstais laiks utt. Kā lai mēs esam laimīgi, ja apstākļi tam liek šķēršļus.

Un te nu man jāsaka, ka es tiešām neesmu atkarīga no laika apstākļiem un man ir ļoti grūti iedomāties kā ir tad, ja ieraugi, ka ir lietus un paliek slikts garastāvoklis, bet es mēģināju meklēt kādas paralēles un tiešām atradu kas ir tas, kas mani līdzvērtīgi iespaido. Un  tā ir mājas enerģētika.

Savā grāmatā es runāju par piemēru, kur sieviete tiek salīdzināta ar persiku un vīrietis ar riekstu. Tur runa bija par to, ka sieviete it kā ir ārēji trauslāka un uztraucas par katru emocionālo pārdzīvojumu, kas viņas dzīvē var notikt, savukārt vīrietis ir it kā robustāks un raupjāks, tomēr ja salīdzina pēc dziļākās būtības – tad satraumējot persiku, vidū atklāsies kauls, no kura var izaugt vesels persikkoks, bet ja riekstam salūzusi čaula, tad kodols viens pats nevar pastāvēt un tas riekstam draud ar bojāeju.

Kādā no rakstu komentāru sadaļām sākām runāt par līdzjūtību, iejušanos otra situācijā, pārdzīvojumiem un sirds sāpēm šai sakarā.

Un tā kā raksts īstenībā bija par ko pilnīgi citu, tad nolēmu atsevišķi uzrakstīt šo, lai tad nu varam par to parunāt.

Pastāstīšu Tev savu sajūtu un pārdomas.

Vai esi kādreiz domājusi kādēļ ir tik grūti sevi paslavēt? Sevi noprezentēt? Par sevi pateikt to pašu labāko? Kādēļ?

Kādēļ savukārt ir tik viegli atkal nokritizēt un vai par sevi pateikt kaut ko sliktu vai sašaubīties savos spēkos?

Un vai tas kaut kā nesasaucas ar to, ka ieslēdzam ziņas un par savu valsti un sabiedrību dzirdam tikai un vienīgi sliktos notikumus? Ka „laba ziņa skaitās slikta ziņa”?

Vai esi domājusi kādēļ tas tā ir un vai tam ir kaut kāda kopsakarība?