Kā jauna piedzimšana


sadaļa: NOMETNES
autors: SANTA LĪVZINIECE

 Vakar lasīju Ineses rakstu par auksto ūdeni, ziemas peldēm un vispārējo izkāpšanu no komforta zonas (http://pavasarastudija.lv/12005-arpus-komforta-zonas/) un pēkšņi ļoti skaidri sajutu, ka šoreiz tas nepārprotami “uz mani runā”. Un runā ļoti skaļi. Interesanti, ka pēdējā laikā pat roņiem veltīti sižeti televīzijā parādās pārsteidzoši bieži... Vai sakritība? Varbūt tos pamanu tikai es? :) Vērojot šos starojošos, pārsteidzoša dzīves prieka pilnos cilvēkus, mani pārņem skaudība... Bet tā ir labā skaudība, jo es jūtu, ka tā mani dzen uz priekšu, tā rada sajūtu – jā, es arī tā gribu un VARU! Vienīgais, kas man pašreizējā dzīves posmā patiešām reizēm pietrūkst, ir enerģija. Tāda mutuļojoša, dzirksteļojoša, sparīga enerģija. Jā, protams, var tās trūkumu norakstīt uz pelēcīgajiem laika apstākļiem uz saules trūkumu utt. utt. Bet iekšēji es zinu, ka tā nav objektīva atbilde. Lai cik pelēks būtu skats aiz loga, mēs taču zinām, ka tā saulīte jāiededz sevī pašā. Tāpēc es šoreiz tiešām ļoti gaidu nometni un tiešām esmu gatava pēc pilnas programmas izmēģināt visas “sertificētā aukstummīļa” (kā man patīk šis apzīmējums :)) piedāvātās ekstrēmās “atrakcijas”! Manas nometnes ir bijušas ārkārtīgi dažādas. Katrā no tām esmu jutusies atšķirīgi, katrā esmu paņēmusi priekš sevis ko pilnīgi citu. Un vienmēr nākas secināt, ka ieguvums ir atkarīgs tikai un vienīgi no mana tā brīža iekšējā stāvokļa un pretī paņemšanas kapacitātes, kas savukārt ir tieši proporcionāla iepriekš minētajam iekšējam stāvoklim. Ir bijušas nometnes, kad burtiski lidoju un izbaudu katru mirkli. Ir bijušas reizes, kad apdaru savus tiešos darba pienākumus un nolienu istabiņā vai klīstu pa Jumurdas muižas parku, lai izbaudītu iespēju pabūt vienai. Un katra no šīm reizēm ir bijusi pareiza un attiecīgajam brīdim vispiemērotākā, un – īstajā laikā. Vispār nometnes ir kaut kāds dīvains fenomens... Neskaitāmas dalībnieces man ir atzinušas, ka arī viņām katra nometne ir kā pavērsiena punkts dzīvē, kā lielāks vai mazāks, bet – pakāpiens. Vienai pēkšņi neizskaidrojamā veidā izdodas izkustināt kādu senu, gadu gaitā “sastāvējušos” un šķietami nerisināmu problēmu... Cita – tik pat neizskaidrojamā veidā vienā mirklī “noķer” tādu ticību sev un saviem spēkiem, ka, atgriežoties mājās, tiešām saņemas un – pamet nemīlamu darbu un ķeras klāt tam, pēc kā vienmēr patiesībā ilgojusies, vai izmudžinās no jebkuru dzīvesprieku nogalinošām attiecībām, vai, gluži otrādi – atbraukusi sastop mājās pavisam citādu otru pusīti... Daudz mīļāku, tuvāku un saprotamāku. Un tas notiek ne jau tāpēc, ka otrs būtu samainījies. Nē, tas notiek tāpēc, ka viņa ir mainījusies, kaut kādā ziņā atvērusi gan acis, gan sirdi.

Man tagad ir ļoti labs dzīves posms. Mierīgs, rimts un lēni, maziem solīšiem uz augšu ejošs. Un tieši ar tādām sajūtām es gaidu šo nometni – nevis kā glābēju, kurā varēšu kādai uz pleca izraudāties (ir bijušas arī tādas :)), vai kā iespēju sakolekcionēt informāciju pāris kladīšu biezumā – tāpat vien, sirdsmieram, vai izluzorai sajūtai, ka “es taču strādāju ar sevi!”, kaut patiesībā gatavība ko reāli mainīt ir apaļa nulle. Šo es tiešām gaidu kā enerģijas lādiņu. Un man šķiet, ka pat datumi šoreiz ir perfekti “iekrituši” – pats marta vidus! It kā vēl ar vienu kāju ziemā, bet ar otru – jau pavasarī! Vai var būt vēl labāks re-starts? Un pat visas mūsu iecerētās ūdens padarīšanas man šoreiz šķiet tik simboliskas – kā ziemas (un pat zināmā mērā – kāda noteikta manas iepriekšējās dzīves posma sārņu) noskalošana... Tiešām, kā jauna piedzimšana.

Komentāri (0)  |  2016-02-15 09:55  |  Skatīts: 325x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ