Parunāsim par stresu, un par mieru un harmoniju


Komentārs:

inese - 2016-02-11 19:46
Knapi paspēju pievienot rakstu, kad pieminētais stress ar pusaudzi ir klāt - "kapēc nevaru palikt pa nakti skolā ar visiem citiem"
"Tapēc, ka Tev ir tikai 15 gadu un pa nakti ir jābūt mājās"
"Bet visiem citiem atļauj"
"Nu gan jau, ka tā nav"
"Man vienīgajai ir aizliegts darīt to, ko gribu"
utt. utjpr.
un ja es ļaušos šai sarunai tālāk, būs stress un kašķis uz līdzenas vietas.

Argumenti, ka pēc dažiem gadiem varēsi pati par sevi atbildēt un darīt kā gribi, nestrādā.
:))) nu kā lai neiedzīvojas stresā:))))



sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Man ļoti patīk ar Tevi runāt secīgi par tām tēmām, par kurām būs vai nu vebinārs vai seminārs. Nu pirmkārt jau tādēļ, ka man pašai šī tēma jāsaaktivizē savā informācijas laukā, lai man mums ir vairāk par ko runāt nodarbībā, bet otrkārt tādēļ, ka šo sarunu varēsim turpināt tiekoties, ja vien būs tāda interese.

Nu lūk - un rītdienas vebināra tēma ir pašu dalībnieču ierosināta un uzreiz jāsaka, ka ļoti laba, vērtīga un aktuāla it visiem.

Kā mazināt stresu ikdienā un vāveres ritenī.

Uzreiz gribētos teikt – nu netaisi to vāveres riteni, vai arī, ja taisi, tad izbaudi to. Piemēram, es šobrīd arī esmu sava veida ritenī, jo tik reglamentēti, kā man šobrīd paiet diena, tā neatceros, kad vēl būtu bijis. Viss ir pakārtots zīdainīša režīmam un sadalīts ik pa trīs stundām. Un piedevām katrā ēšanu starplaikā ir cita programma, ko jāpaspēj paveikt. Gan laukā iešana, gan vingoršana, gan vannā papeldēšanās utt. Un tad nu tas mazais laiciņš, kas paliek pāri, ir sadalīts uz visu to dzīvi, ko esmu dzīvojusi līdz šim.

Vai esmu stresā? Vai tas ir vāveres ritenis?

Nē.

Tā ir laime. Un atkal man jāsaka, ka šobrīd izdzīvoju savu laimīgāko laiku mūžā.

Un zinu, zinu, ka esmu jau tā teikusi iepriekš. Bet šis nu patiešām ir tik kaifīgs dzīves periods, ka pilnīgi nu nekādā ziņā negribētos to pārtraukt vai samaitāt.

Kā es to varētu?

Nu....piemēram, radot stresu par to, ka paralēli taču vēl vajadzētu paspēt izdarīt šo vai to. Un tad – dēļ tā laika trūkuma un dēļ paviršības, kas protams, pašu neapmierinātu, stress būtu klāt.

Piemēram, ja es uzskatītu, ka man vēl paralēli ir jāvada tikpat daudz semināru, cik bija iepriekš.

Vai ja paralēli ir jāuztur perfektā kārtībā māja, jāpagatavo ēst un jāapkalpo visa ģimene (jo es taču esmu mājās).

Vai esi pamanījusi, kā Tev rodas stress?

Man pilnīgi noteikti, ja esmu “sagrābusies” pa daudz darbu un pienākumu, kuru pati pēc tam nespēju paveikt. Uz šī grābekļa kāpu vēl pavisam nesen, tādēļ varu pilnīgi smalki iztēloties kā tas notiek.

Es esmu maksimāliste. Vienmēr tāda esmu bijusi un faktiski šai ziņā viss mans laiks paiet, lai līdzsvarotos un nedarītu pa daudz.

Lūk, ja nav šī līdzsvara, man stress būtu garantēts kā likts.

Tam līdzi varētu rasties stress, ja kaut kur kavēju. Es esmu ļoti precīza uz laiku, un ja kavēju – stress garantēts.

Vēl man stress rodas, ja man jārīko viesības. Šo es vēl arvien līdz galam nespēju sevī izskaidrot, jo esmu uzaugusi ģimenē, kurā ciemošanās bija gana bieža un viss notika pēc latviešu labākajām tradīcijām ar “kāzu galdiem” jebkurā kaut vismazākajā saiešanā, ar dziedāšanu, priecāšanos, dažreiz pat radu izguldināšanu pa nakti, un visiem (arī man toreiz) tas bija pilnīgi normāls komforts.

Pēkšņi pieaugot un dzīvojot savu dzīvi man vairs tā nav un pat pie vismazākajām viesībām ir jāpiestrādā, lai stress neņemtu virsroku.

Kādās situācijās Tev ir stress?

Nu, piemēram, kādam varētu stress rasties dēļ tā, ka darbiņus atstāj uz pēdējo brīdi. Vai Tev tā ir?

Man tā nav. Es tieši otrādi -visu daru tai mirklī, kā to esmu izdomājusi.

Vēl var būt, ja ir paradums kavēties. Nu vienkārši kaut kā tik ilgi nesākt “taisīties” vai arī to pucēšanos izvērst tik garu, ka beigās viss nokavēts. Un tad ir stress.

Man šitā atkal nav, jo es mēdzu ierasties ļoti laicīgi un gatavoties arī laikus.

Toties, ja citu iemeslu pēc sanāk kavēšanās, tad man stress garantēts.

Vēl varētu būt stress, ja nav naudas vai ja nespēj izpildīt kaut ko, ko no tevis sagaida. Nu par šo es varētu teikt, ka man tas varētu būt daļēji. Par naudu īpaši necepos. Nu kaut kā šī sfēra manā dzīvē plūst pati no sevis, piedevām ar visiem paisumiem un bēgumiem. Bet uz mani varētu attiekties stresiņš, kas rodas, ja no manis kāds (it sevišķi tuvie cilvēki) sagaida ko tādu, ko nespēju izdomāt kā dot. Tad man ir stress visu to periodu, kamēr to izdomāju. Šai ziņā man pārbaudījums vienmēr rodas dēļ pusaugu bērna un viņas vajadzībām.

Vēl stress varētu būt – ja jārunā publikas priekšā.

Man šitas atkal nav. Lai gan spēju saprast tos, kam tā ir.

Kādam stress rodas, ja jābrauc pie stūres pa Rīgu. Nu it sevišķi tiem, kas nedzīvo Rīgā.

Nu vārdu sakot – tie iemesli kā iedzīvoties stresa situācijās ir daudz un dažādas, piedevām katram savas.

Jautājums – ko darīt un kā ar to tikt galā.

Nu viens labs veids ir tas, ko piekopju šobrīd – stabila dienas kārtība. Un ja zini, kas aiz kā seko un Tev ir stabilas prioritātes, tad tici man, stress atkāpjas.

Jūtu pēc sevis, ka es šobrīd mājās dzīvoju ...nu varētu teikt pilnīgi bez jebkāda stresa, jo zinu katru nākošo soli ko darīšu. Un piedevām mēnešiem uz priekšu.

Katrā ziņā – tas, ko vienmēr jāatceras stresa situācijās, ir jāatgriežas ar centru sevī. Burtiskā nozīmē- ar elpošanu un sajūtām. Dažreiz pat var sākt skaļi runāt līdzi tam, kas notiek, lai sajustos šeit un tagad.

Vēl var sākt darīt kādas absolūti saprotamas lietiņas, kas nomierina.

Nu piemēram, es tad sāku darīt kādus rutīnas darbiņus, pie kā nav jāpiedomā. Kārtoju kādas mantas, eju laukā staigāt, izeju izravēt dobi, vai sakrāmēt malkas grēdiņu. Nu padaru tādus meditatīvus darbiņus, pie kuriem nav jāpiedomā, kas sazemē un palīdz atgūt līdzsvaru.

Tikpat labi varētu nodoties skaistumkopšanai – pagulēt vannā, nolakot nagus, uzlikt kādu sejas masku.

Tas viss ir atkarīgs no piekusuma pakāpēs – vai to atgriešanos pie sevis vajag caur aktīvu darbību, vai pilnīgu atpūšanos pat varbūt pagulēšanu.

Nu to mēs faktiski katra pati jūtam – jo ja būs vajadzīga aktivitāte, nogulēt nemaz stresiņš neļaus. Savukārt iziet paskriet vai nonūjot lielu gabalu – tas nāks pa labu.

Es esmu pasākusi tagad ar ratiem iet gar jūru kādus 4-5 km. Man ir konkrēts maršruts, līdz kurienei eju, un līdz ar to -zinu to savu “normu”. Un tas atkal kaut kā pilnīgi atbrīvo no domām, no jebkāda uztraukuma un līdz ar to -stresa. Tā man ir tāda meditatīvā sportošana. Pietiekoši smaga fiziska slodzīte manam šī laika periodam, un tai pat laikā – pietiekoši ilga, lai var pilnībā atslēgties no jebkādām ikdienas situācijām.

Tas rada tādu ilgstošu šī laika mieru.

Nu vārdu sakot – man prieks, ka rītdienas vebināru vadīšu tieši šādā, absolūtā mieriņa sajūtās. Tad uzreiz tās pretstresa receptes domās rodas vairāk.

Ja gribi pievienoties – aizraksti Aijai un ineses.vebinari@gmail.com

Un atceries, ka jau stundu pirms vebināra vari izmantot čatu, lai uzdotu man vai citām meitenēm jautājumus, vai vienkārši parunātu par sev aktuālām tēmām. Citreiz čats ir tik vērtīgs, ka pilnīgi žēl sākt nodabrību.

Nu un vēl atceries, ka vebinārs tiks ierakstīts, un ja gribēsi noskatīties to atkārtoti, vai pasūtīt ierakstu, tad tas būs iespējams vēl trīs dienas pēc mūsu tikšanās.

Tātad vebinārs būs piektdien, 12.februārī plkst.20.00-21.30 (ar iespēju čatot no 19iem)

Ok, mani viens maziņš aicina, jo grib mammas uzmanību. Es nu steigšos pie viņa.

Bet rīt būsim iekārtojušies tā, ka mazulītis būs ar tēti citā istabā, un mēs – meiteņu kompānijā online vebinārā varēsim parunāt par savām aktualitātēm.

 

Ar mīļumu, Inese

Komentāri (1)  |  2016-02-11 19:14  |  Skatīts: 844x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
inese - 2016-02-11 19:46
Knapi paspēju pievienot rakstu, kad pieminētais stress ar pusaudzi ir klāt - "kapēc nevaru palikt pa nakti skolā ar visiem citiem"
"Tapēc, ka Tev ir tikai 15 gadu un pa nakti ir jābūt mājās"
"Bet visiem citiem atļauj"
"Nu gan jau, ka tā nav"
"Man vienīgajai ir aizliegts darīt to, ko gribu"
utt. utjpr.
un ja es ļaušos šai sarunai tālāk, būs stress un kašķis uz līdzenas vietas.

Argumenti, ka pēc dažiem gadiem varēsi pati par sevi atbildēt un darīt kā gribi, nestrādā.
:))) nu kā lai neiedzīvojas stresā:))))


Atpakaļ