Šodien bija tik auksts, dzestrs un fantastisks rīts! Man ļoti patīk ziemas rīti. Kad viss laukā ir sasalis un dūmi no skursteņiem ir savādāki- tādi,kas liecina par aukstumu laukā, bet siltumu istabās un mājās. Ziemas rītos ir kaut kas tik vārdos neizsakāms , tāds no bērnības atmiņām... Ziema un sniegs vispār man saistās ar bērnību. Kad sarkaniem vaigiem skrējām pa sniegu un laidāmies no kalna ar ragaviņām. To sajūtu nekad neviens nevar atņemt un to nav iespējams nekad aizmirst. Tā bija laime! Laime, ka var bezrūpībā laisties no kalna, krist sniegā un neuztraukties par nosmerētām drēbēm. Priecāties un smieties. Un tad es iedomājos - kādēļ gan pieaugušie vairs to neatļaujas? Kādēļ gan viņi uztraucas par to, ko padomās citi? Kādēļ daži pat neatceras, kad pēdējo reizi ir smējušies un baudījuši dienu tā kā to gribējuši? Parkos redzu, ka vecāki stāv malā un neiesaistās bērnu rotaļās, liedz bērniem prieku par spēlēm, jo var taču sasmērēt drēbes.

Es sagaidīju, kad parādīsies saulīte un nolēmu būt ar centru sevī un doties kopā ar bērnu laukā baudīt auksto ziemas dienu, sniegu un prieku par to visu, ko Dievs šodien ir devis. Protams, bija cilvēki, kuri steidzās satraukties par to, ka ir auksts un kur tad jūs iesiet. Bija cilvēki, kuri teica, lai tikai nesaslapinām drēbes un nenosalstam. Un te nu atkal man jādomā - kāpēc cilvēki liedz sev prieku un grib liegt to arī citiem?

Mēs gājām laukā un baudījām burvīgu laiku un mums bija silts gan no ārpuses, gan sirdī. Un svarīgākais ir sirds siltums, jo ja tas ir, tad nebūs auksts pat visdzestrākajā ziemas dienā.

Novēlu visiem izbaudīt mirkli, ko Dievs ir devis un priecāties par ikvienu dienu, stundu, minūti un neļaut citiem jūs atrunāt no dzīves baudīšanas!