Kā dzīvot ar centru sevī


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šis termins vai princips pēdējā laikā tik ļoti bieži tiek lietots, bet atkal un atkal pie tā jāatgriežas. Vakar bija brīnišķīgs seminārs “Viņš un Viņa” un tiklīdz atkal pieminējām šo centru sevī, tā diskusija un praktisko piemēru sērija aizgāja tik jaudīga, ka bija skaidrs – ja negribam mainīt šīsdienas semināra tēmu, ir jāsarunā kad tad runāsim par centru sevī.

Otra tēma, kas iet rokrokā un uz kuriem grābekļiem kāpjam gan attiecību jomā, gan savā pagātnes pieņemšanā, gan ikdienā “cīnoties” ar apvainošanos – ir idealizēšanu.

Un tā nu tapa plāniņš - tuvāko brīvo vakaru veltīt šo tēmu praktiskai nodarbībai, kur ar reāliem piemēriem un konkrētām tehnikām iziesim cauri gan idealizācijas, aizvainojumu un pieķeršanās transformācijai, gan arī sajutīsim un sapratīsim, ko tad nozīmē dzīvot ar centru sevī.

Šis seminārs nav piesaistīts nevienam ciklam. Uz to droši var nākt gan tad, ja esi jau izgājusi dažādas mūsu nodarbību tēmas un klausījusies vebinārus, gan arī tad, ja pie mums vēl nekad neesi bijusi.

Ko nozīmē dzīvot ar centru sevī?

  • Tas ir tā, ka apzinies, ka viss, kas notiek ir Tevis pašas radīts.

  • Jā, bet tas, ka priekšnieks un mani bļauj vai bērns neklausa, vai vīrs piedzēries – tas taču galīgi nav mans. Ne es to esmu gribējusi, ne radījusi.

  • Nu kā uz to paskatās. Vienkārši pamēģini nākošreiz tādā brīdī pamainīt savu attieksmi un pajautā sev “diez ko man dzīve ar šo grib pateikt?”, “kāpēc tas notiek tieši manā dzīvē?”. Un paskaties, kas notiek.

  • Bet vīrs taču nepārstās dzert tādēļ, ka es šādi sev pajautāšu.

  • Paskatīsimies. Galu galā – ir taču tā, ja viens mainās, tad otrs (pēc savienoto trauku principa) arī mainās. Vai nekad neesi dzirdējusi par principu “visa pasaule ir manas iekšējās pasaules spogulis”?

Apmēram šādi dialogi notiek mūsu praktiskajās nodarbībās. Un pēc tam ņemam konkrētu situāciju, kurā katrs dalībnieks var sajust – kā tagad ir to pašu izdzīvojot no savas puses. Nevis ar attieksmi, ka otrs vainīgs un viņam ir jāmainās. Bet gan – ja es izmainu attieksmi, kas notiek tad :)

Nu un savukārt idealizēšana ir vēl viens brīnišķīgs piemērs, kad mūsu apziņas centrs nav mūsos, bet gan tajās gaidās un vēlmēs, ko ceru ieraudzīt.

Nu piemēram – pārbraucu mājās un ceru ieraudzīt, ka bērni būs sakārtojuši māju un nomazgājuši traukus. Bet tā vietā ir atstāts bardaks un pašu nemaz nav mājās.

Šādā situācijā pirmais, kas pārņem ir dusmas, ka nevar aiz sevis novākt, ka uzskata mammu par kalponi, ka nesaprot, ka taču ir piekusums pēc darba utt.

Un kā būtu, ja pārnestu apziņas centru sevī un ja iepriekš nebūtu bijušas šīs idealizēšanas? Vai dēļ tā trauki būtu nomazgāti?

Nē, droši vien nebūtu. Bet arī dusmu nebūtu. Vienkārši Tu nebūtu sadomājusies, cik bērni ir gudri/ prātīgi/kārtīgi. Tu pieņemtu un mīlētu bērnus tādus, kādi viņi ir. Un galu galā – Tu mierīgi vari šai brīdī ieiet vannā vai pagulēt un atpūsties. Un pēc tam pa visiem var nomazgāt traukus, uztaisīt vakariņas un pabūt kopā bez dusmām un kategoriskiem aizrādījumiem.

Es ar idealizēšanu vēl arvien esmu “uz tu”. Man pašai katru dienu ir sev jāatgādina, lai nesāku idealizēt attiecības – kolēģus, kaimiņus, draugus vai radus. Nu – viņi ir kādi ir. Viņiem nav jābūt ideāliem un mums nav jābūt ideālām attiecībām. Ideālos apstākļos paliek neinteresanti :)

Nu es nedomāju, ka tādēļ ir speciāli jāsadara situācijas, kas nepatīk, lai pēc tam to varētu labot. Lai gan – arī tādus cilvēkus, pat pārus pazīstu.

Vairāk es šeit domāju, lai neveidojam savās vīzijās attiecību modeļus, kam pieķeramies, un pēc tam, kad notiek savādāk – nespējam šo realitāti bez sāpēm pieņemt.

Man pašai gadās, ka idealizēju mīļas un ētiskas attiecības, godīgumu, taktiskumu. Nu un tad, kad šis viss sakāpj (tieši tā mana idealizācija) pa daudz, tad man savā dzīvē jāpiedzīvo neētiska rīcība vai pat varbūt cilvēku nekaunība vai negodīgums/ netaisnīgums.

Un tas ļoti labi atvēsina. Tiklīdz ar ko tādu sastopos – tā uzreiz atceros, ka galu galā cilvēki nav balti un pūkaini un vēl tik drīz nebūs. Pasaule ir brīnišķīga tieši tāda, kāda tā šobrīd ir.

Un tiklīdz atgriežos ar centru sevī – tā varu sakārtot gan savu attieksmi, gan iekšējo mieru, gan to, ka neviens nav ideāls un nevienu nav jāidealizē. Pat sevi ne:) Jāmīl gan:)

Vārdu sakot – 4.novembrī plkst. 18.00 tēma “Kā dzīvot ar centru sevī – idealizēšanas, pieķeršanās un aizvainojumu transformācija”. Būs praktiskās tehnikas, piemēri, sarunas, teorija, jautājumi&atbildes un ja gribēsim – arī meditācija.

Ja vēlies pieteikties – tad raksti uz pavasarastudija@gmail.com vai zvani pa tālruni 29100714 (Santai)

 

ar mīļumu, Inese


 

Seminārs notiks Pavasara studijas telpās Rīgā, Kuģu ielā 11-302 4. novembrī no plkst. 18;00-20:30.

 

Lektore: Inese Prisjolkova

 

Dalības maksa: EUR 30,00 (t.sk. PVN)

 

Pieteikšanās: 29100714 vai pavasarastudija@gmail.com (Santa)

 

 

 

Komentāri (0)  |  2015-10-28 19:46  |  Skatīts: 951x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ