sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Atceros, ka pirms daudziem gadiem man bija šī sajūta, ka burtiski esmu atbrīvojusies no savas kūniņas un varu lidot. Viss bija tik interesanti un tik viegli. Tik ārkārtīgi skaisti un mīļumpilni. Man toreiz likās, ka tas tā iespējams tikai vienreiz. Man likās, ka esmu atklājusi ko tādu, ar ko ļoti, ļoti gribās dalīties. Es biju iemācījusies dzīvot laimīgi un vairāk pievērst uzmanību tam, kas patīk, un ne tik ļoti centrēties uz to, kas nepatīk. Mainījās visa dzīve un ar laiku es to nosaucu par laimes terapiju.

Man likās, ka savā dzīvē esmu “atklājusi Ameriku” un viss, kas toreiz notika bija brīnuma vērts.

Vēl pēc brīža iznāca filma “The Secret” un pilnīgi bija sajūta, ka tie cilvēki citā vietā bija atklājuši tieši tās pašas atklāsmes un katrs nu to visu apgreidoja kā spēja. Es arī.

Ar laiku izveidojās Pavasara studija un man likās, ka šādi būs mūžīgi. Es vienkārši pulcināšu ap sevi cilvēkus, kam arī tas viss interesē un mēs tiksimies semināros, pasākumos, PS klubā, lai dalītos, bagātinātos un viens otram palīdzētu būt laimīgiem.

Un te pēkšņi radās tā sajūta, ka ir sasniegta kāda pilnība jeb pilnums un ja tagad jāapraksta kā tas ir, tad to varētu salīdzināt kā cālītis jūtas čaumalā, īsi pirms izšķilšanās.

Man tiešām bija sajūta, ka ejam pa riņķi. Un lai arī uz katru no grupām nāca cilvēki, kam tas viss ir pats sākums un viss, ko runājam, ir jauns, man pašai prasījās pēc jauna pakāpiena. Es tikai nezināju kurp.

Un tad, pirms pāris mēnešiem tas notika. Es sāku skatīties Lindas un Matīsa video. Es vienkārši beidzot satiku cilvēkus, kuriem bija tik ļoti tīra enerģētika un tik vienkāršs skaidrojums tai nākošai pakāpei, ka nu ir skaidrs, kas notiks pēc “izkļūšanas no kūniņas”.

Man radās ceļš. Un es zināju, ka esmu tam gatava un to iešu.

Es visu savu mūžu esmu bijusi ar ļoti lielu interesi par Dievu, par Debesīm, par eņģeļiem un būtnēm. Tomēr bija vārdi un cilvēku spējas, kas manī izraisīja skepsi, neticību un pat tādu kā zināmu distancēšanos. Vārds “čenelings” mani neinteresēja nemaz. Saziņa ar citām būtnēm izraisīja neuzticību, jo likās “kurš gan zin, kam viņi tur pieslēdzas”. Nu un tad vēl atlika noskatīties kādus Ekstrasensu cīņu raidījumus, lai es riktīgi saprastu, ka šīs spējas nav saistītas ar cilvēka personīgo laimi un mīlestību.

Un te pēkšņi šitāds kontrasts – Matīss, Linda un Art-of-peace komanda, kuri ir tik gaiši, vieglu enerģētiku, laimīgi un saprotami. Ne miņas no pārākuma apziņas par savām spējām. Ne miņas no skarbuma vai pārcilvēcības. Tieši otrādi – viņi saka “to var un jau dara jebkurš”.

No sākuma es tomēr mulsu. Man ļoti ilgi bija jāskatās un jāskatās tie video, lai mans prāts nomierinātos un es čenelingošanu uztvertu kā normālu saziņu – nu tieši tādu pat kā tagad sazināmies mēs, vai klātienē sarunājamies kādā tikšanās reizē. Jā, šobrīd es to uztveru tieši tik mierīgi un bez jebkādām bailēm vai skepses.

Nākošais mans solis bija klātienē iepazīties ar Lindu un Matīsu un par to esmu aprakstījusi jau iepriekš savā rakstā “Gaismas pielieti” https://pavasarastudija.lv/11724-gaismas-pielieti/

Un pēc tam, kad kļuvām personīgi pazīstami, bija skaidrs, ka gribēšu mācīties šo čenelinga mākslu arī pati.

Pirmā reize bija reāli daudzsološa – es sajutu ārkārtīgi daudz fizisku sajūtu – karstumu, mīļumu, bezgalīgu, bezgalīgu paļāvību un svētlaimi. Es skaidri redzēju un satiku savus mīļos, kas aizgājuši, būtnes no citām planētām un savu Augstāko Es. Tas viss bija tik dabīgi, it kā mēs te visi būtu satikušies manas mājas pagalmā. Sajūta brīnišķīga. Baiļu nekādu. Tu vienkārši aptver, ka “cālīša čaumala plīst un tu ieraugi jaunu pasauli”. Ka tas viss, kas čaumalas iekšpusē likās neiespējami un pat neeksistējoši, tagad kļūst par realitāti.

Nākošā reizē visa apmācību grupa tikāmies Pavasara studijā un tad es piedzīvoju pieredzi, kā prāts var aizvērt šo jauno pasauli ciet. Vai nu tādēļ, ka bija tik ļoti daudz cilvēku, ka aptrūkās krēslu un man bija uztraukums vai vispār pietiks vietas. Vai nu tādēļ, ka esmu studijas saimniece un man jārūpējas, lai katram ir labi. Vai nu dēļ uztraukuma – kā nu būs šoreiz. Bet viss beidzās ar to, ka sajūtu bija daudz mazāk, lai gan ar visu to – tik un tā vairāk, kā jebkurā citā meditācijā, kurā savā mūžā līdz šim biju piedalījusies.

Nu un tad pienāca vakardiena.

Es nezinu vai jau esmu “no kūniņas ārā”. Es nezinu vai tas tā ir pavisam droši. Bet vakar es ieguvu apstiprinājumu, ka patiešām čenelinga “spējas” attiecas arī uz mani un patiešām varu un protu gan vadīt enerģiju, gan satikt būtnes, gan sajust mīļumu, ko tās atnes, gan sākt sarunu.

Mums vakar nebija tāds uzdevums. Mēs visu izdarījām “līdz tam”. Ir jau diezgan svarīgi, lai nesasteidzam un lai viss notiek dabīgi. Bet brīdī, kad Matīss teica, ka tagad esat gatavi čenelingam, es vienkārši zināju, ka esmu. Es redzēju bezgalīgi spožu baltu gaismu, jutu svētlaimi un to, kā pildos ar šo enerģiju.

Vai sāku uztver ziņu?

Nē. Bet man arī nebija neviena jautājuma. Es kā brīnumā skatījos, kas notiek, un vienīgais, ko vēlējos, lai tagad šo neviens neiztraucē.

Es ieguvu gan “āķi lūpā”, ka gribu vēl, gan pārliecību, ka jebkurā laikā varu šo atkal sajust un saslēgties.

Jā, tā ir jauna pasaule. Jā, tas ir precīzi kā salīdzinājumā ar kūniņu un tauriņu, ka līdzšinējā uztvere, attieksme, izpratne un dzīve ir ļoti bijusi līdzīga kūniņai. Ok – ērtai, mīļai, laimes pielietai, bet tomēr kūniņai. Un pēkšņi tā ir atvērusies – un redzu debesis. Varu sajust, redzēt, sazināties. Nu tieši kā taurenis, kas izlido un sveicina sauli.

Skaisti.

Vai es tāda esmu vienīgā no mūsu grupas? Nē. Vakar daudzi dalījās ar savu pieredzi. Vienkārši neesmu pilnvarota to atstāstīt.

Un ja godīgi, tad biju tik pārņemta ar savām šīm jaunajām sajūtām, ka faktiski visu pārējo nodarbības daļu atceros tikai daļēji.

Vai mūsu grupai var pievienoties?

Nu droši vien, ka var. Bet varbūt iepriekš ir vērts atnākt un iepazīties ar Lindu un Matīsu. Viņi pie mums būs 30.oktobrī un stāstīs par savu pieredzi, kā arī izveidos saslēgumu un “nodemonstrēs” čenelingu, lai atbildētu uz grupas jautājumiem.

Es pati smaidu un esmu laimīga. Esmu ļoti pateicīga, ka varu šādu pieredzi šobrīd iziet. Es patiešām neticēju, ka kas tāds ar mani (vēl šajā dzīvē) varētu notikt. Pilnīgi jauna “izšķilšanās” un iekāpšana pilnīgi jaunā dzīvē un pieredzē.

Ar mīļumu un sajūsmu, Inese